6. Lasīšana. 8. uzdevums

 

   Ceļotāja un blogere Zane Eniņa pameta labi atalgotu darbu un sakārtotu dzīvi, lai piepildītu sapni, kas prātā daudziem, – apceļot pasauli. Viņas kontā ir 52 valstis.

   Pēdējos septiņus gadus pirms ceļošanas Zane bija „Rimi” Mārketinga un sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja. Profesionālajā jomā nostrādāti 15 gadi. Laba darba alga, interesants darbs un brīnišķīgi kolēģi, bet Zane to visu pamet un iemaina pret četrdesmitlitrīgu mugursomu un lielu jautājumu: „Kur šonakt gulēsi?”

   „Pieņēmu lēmumu par aiziešanu un informēju darba devēju, lai meklē citu darbinieku, bet liktenim labpatikās par mani pasmieties.”

   Zanei darbā bija atlikušas nedēļas trīs, kad sapulcē noreiba galva. „Sapratu, ka laikam jāaiziet līdz ārstam, jo dzīve bija ritējusi kā vāveres ritenī. Kad daktere aplūkoja manu rentgena uzņēmumu, uzreiz ielika slimnīcā. Gulēju slimnīcas gultā un domāju, redz, no mana sapņa nekas neiznāks, neredzēšu Maču Pikču.”

   Zane gan uzkāpa Maču Pikču, lai gan ārsti brīdināja, ka nevajadzētu lidot, skriet, nirt un ātri kāpt pa kāpnēm. „Bet dzīvē esmu vairāk vērsta skatīties uz to, ko varu, nevis nevaru. Jau pāris mēnešus pēc operācijas sēdēju Amerikā Lielā kanjona malā un raudzījos saullēktā, izjutu brīvību, ko pilsētā sen nebiju jutusi, tā ir ceļojuma burvība – atrast sevi un būt saskaņā.” Un ko Zanes daktere? „Kad pēc vairākiem mēnešiem aizgāju atrādīties, viņa teica, ka man laikam jādzīvo tā, kā es to daru, nevis jāgaida kaulainā.” Ko radinieki, draugi? „Protams, sauca par traku un uztraucās, vecāku dēļ arī sāku blogot, lai redz, kur esmu un ka ar mani viss kārtībā.”

   Naudas jautājums ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc daudzi savu sapni nerealizē. „Ceļoju no uzkrājumiem, jo uz savu sapni gāju ilgtermiņā. Turklāt ir dažādi veidi, kā ceļot. Es esmu absolūtais budžeta ceļotājs. Jo lētāk ceļosi, jo ceļojums izvērtīsies interesantāks, satiksi dažādus cilvēkus, kas padara ceļošanu īpašu. Vietējie iedzīvotāji ir labākā palīdzība, lai iepazītu svešu zemi. Piemēram, iegūstu pieredzi no vietējiem, ja ņemu taksi, vienmēr atrodu, ar ko dalīties rēķinā. Atpūšos kā vietējie. Ēdu turpat, kur vietējie. Ceļā draudzība dzimst ļoti ātri, esmu pateicīga par daudziem cilvēkiem, ko esmu sastapusi ceļojumos gan priekos, gan bēdās. Un manis piesauktā svešinieku laipnība, kad nepazīstami cilvēki gatavi tevi bez atlīdzības aizvest, izguldīt, pabarot. Man šķiet, ka tagad ceļot ir ļoti viegli, jo internets ir pavēris ļoti daudz iespēju, piemēram, zemo cenu transporta piedāvājumi, pēdējā brīža viesnīcu cenas, nakšņošana, izmantojot couchserfing.org, brīvprātīgais darbs – piesakoties workaway.info, facebook.com.”

   Kā ceļošana mainījusi attieksmi pret dzīvi? „Ceļojot apjautu, cik maz šai dzīvē nepieciešams. Tik, cik mugursomā. Parasti cilvēkiem, kas ceļo ilgāk, ir mazākas somas nekā tiem, kas tikko sākuši savas ceļotāja gaitas vai dodas atvaļinājumā. Mans smagākais somas saturs ir gadžeti, kas nepieciešami blogošanai, navigācijai un saziņai: dators, telefons, fotoaparāti. Ikdienā mēs kā pašsaprotamas uztveram daudzas materiālas un nemateriālas lietas, piemēram, cilvēkus sev blakus, tīru gultasveļu, karstu dušu, auto. Un sen zināms, ka novērtēt to spējam tad, kad to pazaudējam. Atbraucot mājās, ar pārsteigumu paveros drēbju skapī, jo, ilgu laiku staigājot vienās drēbēs, gribas ko pamainīt, un vienmēr skapī atrodas kas  jauns – labi aizmirsts vecais.”

   Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, lai viņš varētu ceļot? „Man šķiet, ka ceļot var jebkurš cilvēks, kurš vēlas, tikai atšķirsies ceļošanas veids. Vienam nepieciešama pieczvaigžņu viesnīca, citam pietiek ar soliņu parkā, vienu interesēs muzeji, citu – kāpiens kalnā vai avantūra, no kuras mazliet bail. Kopumā jāapbruņojas ar biezu ādu, pacietību un iecietību, jo citviet mēdz notikt citādāk, nekā mēs esam pieraduši. Un vēl noteikti ļauties nejaušībām, saglabājot Karlsona nostāju: „Mieru, tikai mieru!””

   Pašu spilgtāko iespaidu uz Zani ir atstājis ceļojums uz Antarktīdu. Redzēt pingvīnus dzīvē ir bijis vislielākais sapnis, kuru sanācis arī realizēt. Šis ceļojums ir bijis iespaidiem bagātākais, jo piedzīvots gan darbs uz kuģa, gan interesantas pētnieku lekcijas, gan jūras slimība pirmajās dienās. Bet viss grūtums aizmirstas, kad ierauga pašus putnus, cieši turoties citam pie cita un skaļi klaigājot. Nav saprotams, kā pingvīnvecāki pēc medībām jūrā šajā troksnī un barā atrod tieši savu mazuli, lai pabarotu.

   Kā visvairāk pietrūkst no Latvijas? „Ģimenes, draugu un gadalaiku ritējuma. Es ļoti priecājos dzīvot zemē ar četriem gadalaikiem, un man būtiski piedzīvot katru no tiem – gan pavasara atmošanos, gan vasaras sprādzienu, gan rudens pārdomas un ziemas atpūtu. Mans pavasaris nekad nav noticis bez bērzu sulām, vasara bez tēju saišķiem katrā mājas paksī un meža zemenēm, rudens sēņu trakums nekad neiet secen, tāpat arī dzērveņu skābums, bet ziemai piestāv slēpes un sarma. Man Latvija vienmēr šķitusi brīnumskaista zeme, bet no tālienes īpašo ieraudzīt vieglāk. Daudzas lietas, kas mums šķiet ikdienišķas, citiem tādas nešķiet. Kad stāstu par ogošanu vai sēņošanu, bērzu sulām, dārza darbiem, laivu braucieniem un citiem latvietim saprotamiem priekiem, cilvēki brīnās un uzdod jautājumus. Par dažiem jautājumiem nāk smiekli, piemēram, vai baravikas aug kokos un vai par ogošanu mežā ir jāmaksā. Protams, arī es, atgriežoties Latvijā, novērtēju mazo dzīves komfortu – tīru gultasveļu, siltu māju, strādājošu dušu –, kā arī iespēju ikdienā tikties ar draugiem un sarunāties latviski.”

   Par tālāku nākotni un pensiju Zane galvu nelauza: „Esmu sapratusi, ka galvenais ceļojums tomēr ir uz sevi pašu, tādēļ nav jāskrien apkārt puspasaulei. Kāds varbūt ir tik vieds, ka viņam tepat viss skaidrs, bet man pagaidām vēl jāskrien.”