Saziņa ir domu apmaiņa un jaunas informācijas ieguve.
Saziņas situācija ir konkrēta situācija vai noteikti apstākļi, kas rosina cilvēkus sazināties.
Saziņas situāciju raksturo saziņas partneri, saturs, apstākļi un iekšējie nosacījumi.
Katrā saziņa ir vismaz 2 partneri: adresants un adresāts.
Adresants — persona, kura rada runu, t.i., runā vai raksta.
Adresāts — persona, kurai runa adresēta.
Saziņas situāciju raksturo ārējie un iekšējie apstākļi.
|
Ārējie apstākļi
|
Iekšējie apstākļi
|
|
Vieta (kur?) un laiks (kad?)
|
Mērķis (ar kādu nolūku?)
|
Viena cilvēka runa, kas adresēta vienam vai vairākiem klausītājiem (reizēm - pašam sev), ir monologs.
Ar monologu informē, pauž savu viedokli, izjūtas.
Iekšējais monologs ir pārdomas sevī.
Lai monologs būtu saprotams, ir svarīgi ievērot tā veidošanas nosacījumus:
-
Kam teikšu?
-
Ko teikšu?
-
Kāpēc, kādēļ teikšu?
-
Kur to teikšu?
-
Kad to teikšu?
Dialogs — divu cilvēku saruna.
Lai veidotu dialogu, ir svarīgi zināt:
- Kas būs sarunas partneris?
- Kāpēc mēs runāsim?
- Par ko mēs runāsim?
- Kur runāsim?
- Kad runāsim?
Dialogam ir rūpīgi jāgatavojas.
1. Kontakta nodibināšana ar sarunas partneri
Frāzes: Labrīt! Labdien! Labvakar! Sveicināti! Sveiki! Atvainojiet!
Acu kontakts, mīmika, žesti, poza.
Frāzes: Labrīt! Labdien! Labvakar! Sveicināti! Sveiki! Atvainojiet!
Acu kontakts, mīmika, žesti, poza.
2. Dialoga sākums
Sasveicināšanās.
Sasveicināšanās.
- Uzrunas formas izvēle - tu, Jūs.
- Pieklājības frāze, lai uzzinātu, vai dialogs vispār iespējams.
- Sarunas mērķa formulējums.
3. Dialoga galvenā daļa
- Saruna par tematu. Sarunā izmanto žestus, mīmiku.
- Frāzes: manuprāt; domāju, ka; pēc manām domām; piekrītu; gribētu jautāt, iebilst; nevaru piekrist, ka; kaut arī…, tomēr….. , atļaušos apšaubīt, iebilst; nepieciešams precizēt…
4. Dialoga noslēgums
- Noslēguma frāzes.
- Pateicība par sarunu un atvadīšanās.
- Prasme izmantot žestus un mīmiku, acu kontaktu.
Strīdīga, neskaidra jautājuma publiska apspriešana ir diskusija.
Saziņas kultūra
Saziņa var būt pozitīva un negatīva.
Ja saziņa ir pozitīva, tad saziņas partneri ir labvēlīgi noskaņoti, gatavi viens otru uzklausīt, saprast, palīdzēt.
Negatīva saziņa izpaužas tad, ja saziņas partneri jūt nepatiku viens pret otru, cenšas izvairīties no saziņas. Negatīvu saziņu raksturo saziņas partneru vienaldzība, kāda pārākums, novēršanās, ignorēšana, ironizēšana vai pārmetumi.
Lai veidotos pozitīva saziņa, saziņas partneriem jācenšas ievērot runātāja un klausītāja kultūra.
Runātāja kultūra
- Rūpējies par žestu, pozas, mīmikas atbilstību runai!
- Paud savu domu precīzi, skaidri, saprotami! Izvairies no liekvārdības un atkārtojumiem!
- Ievēro neverbālās uzvedības normas: atbilstīgus žestus, pozu, labvēlīgu mīmiku!
- Pārliecini adresātu ar faktiem!
- Cieni partnera viedokli!
- Neuzspied savu viedokli!
- Izmanto vārdus, kuru nozīmi pats saproti!
- Izvairies no parazītvārdiem un nemotivētām pauzēm!
- Runā atbilstīgi valodas kultūras normām!
Klausītāja kultūra
- Izsaki, paud savu attieksmi!
- Uzdod jautājumus!
- Esi ieinteresēts!
- Klausies runātājā!
- Novērtē teikto!
- Saglabā uzmanību visu laiku! Nedari neko, kas novērstu un sadalītu uzmanību!
- Nepārtrauc runātāju ar piezīmēm un jautājumiem!
Valodas kultūru raksturo prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus dažādos saziņas apstākļos.
Par valodas kultūru liecina kopta valoda:
- literārās valodas normu ievērošana;
- prasme literārās valodas normas izmantot mutvārdos un rakstos;
- prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus;
- valodas līdzekļu visatbilstošākais un visefektīvākais lietojums noteiktā runas situācijā.