7. I daļas 7. uzdevums

 

        2. J. Poruks akcentē to, kas jau bija aktuāls Eiropas modernās rakstniecības centrā: apjautu, ka modernā laikmeta cilvēks jaunajā ekonomiskajā realitātē ir spiests revidēt vispārcilvēciskās ētiskās vērtības, kas 19. gadsimtā sakņojās kristietībā, tās ētiskajās likumībās un cilvēkmīlestībā, un jaunā laikmeta cilvēkam jācenšas humānismu īstenot laikmeta prasībām atbilstīgās izpausmēs. J. Poruks par šī modernā laikmeta izcilāko rakstnieku uzskatīja naturālistu Emīlu Zolā, jo tas laikmeta zvērībā, viņaprāt,  izgaismoja cilvēcību. Tās aizstāvēšana ir daudzu J. Poruka darbu būtiskākais motīvs.
       3. Pārejas laikmetā uz 20. gadsimtu briesmu sajūtu Jānis Poruks rāda traģiskās izpausmēs
tieši sadzīvē, cilvēku ikdienišķajās attiecībās, kam rakstniecība līdz 19. gadsimta vidum pievērsa maz uzmanības. Tā ir novitāte J. Poruka darbos, ko 1901. gadā viņš vispārinot atzīst: „Traģika ir un paliek vadošais motīvs cilvēka dzīvē [..]. Uz traģikas pamatojas visi augstākie centieni, visas cīņas [..], dzīve un viņš [cilvēks] pats nesaskan ar viņa centieniem un ideāliem. [..] Dzīves kaites, meli, ienaids, skaudība nav mazinājušās, bet kļuvušas pat vēl asākas.” Un par to viņš raksta lielākajā daļā savu darbu. J. Poruks uzsver, ka jaunajā laikmetā cilvēciskajās attiecībās sāk dominēt vienaldzība, atsvešinātība, materiālās intereses, egoisms. „Draugi, vai jūs neesat ievērojuši, kādus vaibstus ir pieņēmušas jūsu sejas?” J. Poruks jautā kādā stāstā.

 

 

Lietvārds (saliktenis) —

Lietvārds (ar piedēkli atvasināts vienas saknes vārds) —

Īpašības vārds (saliktenis) —

Īpašības vārds (ar piedēkli atvasināts vienas saknes vārds) —