Savrupinājumi ir teikuma locekļi vai teikuma locekļu grupas, kas konkretizē vai paskaidro kādu citu teikuma locekli. Savrupināts ir teikuma loceklis vai to grupa, kas ar parastā novietojuma maiņu vai ar intonācijas palīdzību nošķirts no pārējās teikuma daļas.
Runā savrupinājumus nošķir ar pauzēm un īpatnēju izrunu. Rakstos tos atdala ar komatiem vai domuzīmēm.
Savrupinājumu lietošana rada iespēju plašāk, precīzāk, arī tēlaināk izteikt domas. Piemēram, teikumā Te, mežmalā, jādomā par agrām salnām, kas dažu gadu noposta visu vēlīno sēju. savrupinājums mežmalā precizē vārda te saturu.
Savrupinājums var būt:
1. vienkāršs, ja tas izteikts ar vienkāršu teikuma locekli:
Tur, pie durvīm,stāv divi skolnieki.
Un aiz pakalna smej dzidri mani senie draugi - strauti.
Tur, pie durvīm,stāv divi skolnieki.
Un aiz pakalna smej dzidri mani senie draugi - strauti.
2. salikts, ja tas izteikts ar saliktu teikuma locekli vai teikuma locekļu grupu. Vārdi, kas paskaidro savrupinātās grupas galveno vārdu, var būt vienlīdzīgi teikuma locekļi:
Gaiss, koku lapu un ziedu smaržu pilns (savrupinātā apzīmētāja grupa), plūst ap manu kaklu un ap rokām.
Gaiss, koku lapu un ziedu smaržu pilns (savrupinātā apzīmētāja grupa), plūst ap manu kaklu un ap rokām.
Dažos gadījumos kādu no savrupinātajiem teikuma locekļiem var paskaidrot palīgteikums, kas iekļaujas savrupinātā teikuma locekļa grupā.
Citādi Elza bija glīta meiča, slaida, veselīga, pareiziem sejas pantiem, gaišiem matiem un dzirkstošām acīm, kuru skatienā lāgiem jau pavīda Zītaru dzimtas kvēle.
Īpaša savrupināta vienība teikumā ir divdabja teiciens, kuram blakus nepastāv nesavrupināts divdabja teiciens.
Muris tos jau gaidīja pie ieejas, glauzdamies pie durvīm.
Pārlidojusi vienreiz, lidmašīna taisīja lielu līkumu un atgriezās.
Pārlidojusi vienreiz, lidmašīna taisīja lielu līkumu un atgriezās.
Ja blakus atrodas vairāki savrupinājumi, kuri vienādi paskaidro raksturojamo vārdu, tad tie ir vienlīdzīgi savrupinājumi.
Tas bija Jēkabs, vienos kreklos, noplēstu piedurkni, oglēm notraipītu seju.
Un priekšā ir naudas papīri, veci un jauni, zaļi, zili un sarkani.
Un priekšā ir naudas papīri, veci un jauni, zaļi, zili un sarkani.
Teikumā var būt arī vairāki savrupinājumi, kuri cits citu paskaidro. Tādos gadījumos veidojas savrupinājumu virkne, kurā vienu savrupinājumu paskaidro nākamais savrupinājums. Šādi savrupinājumi var būt izteikti gan ar vienu vārdu, gan ar savrupinātu grupu.
Vagars, Suntuža tēva tēvs, vecais kungs Bērziņš, domājis izkaltēt āboliņu tāpat kā sienu.
Savrupināts var būt:
1. teikuma priekšmets:
Un dzīvība - tā pieder cilvēkiem.
Un dzīvība - tā pieder cilvēkiem.
2. papildinātājs:
Raini - to es esmu daudz lasījusi.
Raini - to es esmu daudz lasījusi.
3. apzīmētājs:
Tagad te bija tikai apkalpotājas, dūšīgas un spriganas.
Tagad te bija tikai apkalpotājas, dūšīgas un spriganas.
4. pielikums:
Suni, savu mīluli, viņa atgrūda.
Suni, savu mīluli, viņa atgrūda.
5. apstāklis:
Jūrā, iepretim upes grīvai, labi ķērās taimiņi.
Jūrā, iepretim upes grīvai, labi ķērās taimiņi.
6. dubultloceklis:
Tad viņš atslējās sēdus, vecs un satriekts.
Tad viņš atslējās sēdus, vecs un satriekts.
Ar savrupinājumiem var uzsvērt, izcelt tā priekšmeta, parādības vai dzīvas būtnes īpašību vai pazīmi, kas nosaukta ar vārdu, uz kuru attiecas savrupinājums.
Un tuvu pie kalna virsmalas saule, liela un spoži sarkana.
Blakus nokūp smilts,
Tā kā druvā rudzu kūlis - sauss un silts.
Un tuvu pie kalna virsmalas saule, liela un spoži sarkana.
Blakus nokūp smilts,
Tā kā druvā rudzu kūlis - sauss un silts.
Ar savrupinājumiem var precizēt, paskaidrot raksturojamā vārda nozīmi vai niansēt emocionālo nokrāsu.
Bet te, augšā, ap mani plūst ledus dvaša.
Bet te, augšā, ap mani plūst ledus dvaša.
Dažiem savrupinājumiem ir vairāk noteikta vieta teikumā, dažiem mazāk noteikta.
Svarīgi!
Novietojuma ziņā attieksmē pret raksturojamo vārdu savrupinājumi ir tādi, kas vienmēr atrodas aiz raksturojamā vārda, un tādi, kas atrodas tiklab pirms raksturojamā vārda, kā aiz tā. Vienmēr aiz raksturojamā vārda atrodas savrupināts apstāklis, kas izteikts ar apstākļa vārdu vai lietvārda locījumu.
Tepat, šai melnajā tīrumā, likšu nākamgad izkaptis iekšā.
Ziemas svētdienās, pēc pusdienas, Jurks sēdēja pie saimnieku lielā galda un garlaikojās.
Tepat, šai melnajā tīrumā, likšu nākamgad izkaptis iekšā.
Ziemas svētdienās, pēc pusdienas, Jurks sēdēja pie saimnieku lielā galda un garlaikojās.
Teikumā ar vairākiem savrupinājumiem, kuri cits citu paskaidro, katrs nākamais savrupinājums atrodas aiz iepriekšējā savrupinājuma, bet visi savukārt atrodas aiz raksturojamā vārda:
Galā arī ir divi logi, pie tiem dzīvo Jāņa saimnieces, divas māsas, vecas vācu jumpravas.
1. Vienmēr aiz raksturojamā vārda atrodas arī savrupinātais pielikums un savrupinātais apzīmētājs.
Kāds mans paziņa, apdāvināts mehāniķis, pats izgudroja un uzkonstruēja speciālu modinātāju.
Kāds mans paziņa, apdāvināts mehāniķis, pats izgudroja un uzkonstruēja speciālu modinātāju.
2. Tiklab pirms raksturojamā vārda, kā aiz tā nostājas divdabja teiciens.
Bet vēsie viļņi steidzas, strauji šalkdami, savā mūža gaitā aizvien tālāk un tālāk.
Bet vēsie viļņi steidzas, strauji šalkdami, savā mūža gaitā aizvien tālāk un tālāk.