OTRĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
Lasi piedāvāto teksta fragmentu!
2. teksts
Silvija Radzobe " "Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks" (fragments)
Čaks piederēja pie vairākām ļoti nopietnām riska grupām vienlaikus.
Pirmkārt, kara laikā viņš palika savā dzimtenē, nacistu karaspēka okupētajā Latvijā. Otrkārt. Čaks nebija Komunistiskās partijas biedrs.
Treškārt, viņš bija bijis Komunistiskās partijas biedrs Pilsoņu kara laikā Krievijā, Saranskā. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā glabājas uz Aleksandra Čadaraiņa vārda izrakstītā "Krievijas Komunistiskās (boļš.) partijas biedra personīgā uzskaites kartīte". Te lasām, ka A. Čadaraiņa partijas biedra kartei bijis 941398. numurs un ka viņš partijā iestājies 1920. gada 15. novembrī. Kad Čaks 1922. gadā atgriezās Latvijā, viņš sakarus ar kompartiju neatjaunoja un dažādās anketās un aptaujās par piederību pie politiskajām partijām, kas aizpildītas laikā pēc Otrā pasaules kara, faktu par savu bijušo piederību Komunistiskajai partijai nav minējis. Tā, piemēram, 1945. gada 5. februārī, izpildot (krievu valodā) "PSRS Rakstnieku savienības biedra personīgo kartīti", savu piederību 20. gados pie Komunistiskās partijas noklusē. Ja atgriežamies pie 20. gadiem, tad interesi var raisīt Saranskas partijas organizācijas izdotais raksturojums A. Čakam 1922. gada janvārī: "Partijas biedra kā darbinieka raksturojums. Esot vēl jauns partijas biedrs, b. Čadarainis spējis sevi rekomendēt kā noturīgu, aktīvu komunistu. Neatlaidīgs, strādīgs. Strādā aģitpropā. Ir teorētiski sagatavots, visu laiku centās vairāk uzzināt. Var vadīt literāri izdevniecisku darbu."
Ceturtkārt, dzejnieks 30. gados bija bijis Sociāldemokrātiskās partijas biedrs – no 1934. gada sākuma līdz 1934. gada 15. maijam, kā pats Čaks raksta jau minētajā PSRS RS biedra personīgajā kartītē. Piektkārt (bet varbūt pirmkārt), Čaks bija talantīgs. Daudzi domāja (gan viņa draugi, gan skauģi, kas turpināja skaust gadu desmitiem vēl pēc viņa nāves), ka pats talantīgākais no sava laika dzejniekiem. Tieši talants bija pats bīstamākais viņa riska faktors. Un tāpēc tas, ko mēs redzam 40. gadu otrajā pusē, ir Čaka pūles atbrīvoties no sava bīstamā īpašuma – talanta – lai paliktu neapdraudēts. Lai saglabātos kā cilvēks.
Pagaidām nav faktu, lai runātu par apzinātu izlikšanos, cinisku, atsvešinātu liekuļošanu. Viņš, cik šķiet, centās no sirds, pūlējās sev iestāstīt, ka tā vajag. Tik tālu Čaku bija novedušas 40. gadu "vēsturiskās realitātes", kas iznīcināja lielāko latviešu dzejnieku, likvidēja latviešu literatūru kā mākslu, kura ar lielām pūlēm, tikai izaugot jaunai paaudzei, sāka atgūties 50. gadu otrajā pusē.
Atgriežoties pie Čaka riska faktoriem, nevar aizmirst, ka viņš 1940. gada sākumā bija saņēmis vienu no gāztā Ulmaņa režīma augstākajām balvām literatūrā – Annas Brigaderes prēmiju par eposu "Mūžības skartie". Viņa lielākais darbs kļuva par bīstamāko pierādījumu pret viņu. Okupācijas režīma apoloģēti līdz pat 1988. gadam šo darbu turēja ievietotu tā dēvētajā specfondā – aizliegto grāmatu krātuvē. Padomju režīma ideologiem nebija pieņemama patriotiskā latviešu strēlnieku un tautas interpretācija, ko ar apbrīnojamu talanta spēku Čaks iemiesojis šai dzejojumā.
Literatūrkritiķis Jānis Andrups, kas Otrā pasaules kara beigās devās emigrācijā, savās atmiņās raksta: "Baiļu cēloņu novēršanai Čaks bija gatavs maksāt nesamērīgi augstu cenu, kas tieši laupīja viņam radīšanas brīvību. Vienā no vaļsirdības brīžiem pēc garas sarunu nakts kāda Tērbatas ielas dzīvokļa virtuvē Čaks stāstīja, ka 1940. gadā drīz pēc krievu iebrukuma viņš izsaukts pie Žaņa Spures, kas, būdams Latvijas kompartijas otrais sekretārs, toreiz noteica kultūras dzīvi Latvijā, un saņēmis bargu norādījumu, ka viņam būs jāizpērk "Mūžības skarto" vārdi – "čekists vai jefiņš". Uz jautājumu, kāpēc viņš Spures draudiem tik padevīgi sekojis, Čaks atbildēja, iekaisis ar dūri sizdams uz virtuves gāzes pavarda, ka nograbēja vien: "Vai tu zini, kas ir bailes!?" Baiļu dzīts, Čaks tad arī centās, dažreiz pārcentās un ar to iekļuva vēl lielākā baiļu slazdā.
(Radzobe, S. "Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks. Dokumentāla hronika ar komentāriem.
Čaks piederēja pie vairākām ļoti nopietnām riska grupām vienlaikus.
Pirmkārt, kara laikā viņš palika savā dzimtenē, nacistu karaspēka okupētajā Latvijā. Otrkārt. Čaks nebija Komunistiskās partijas biedrs.
Treškārt, viņš bija bijis Komunistiskās partijas biedrs Pilsoņu kara laikā Krievijā, Saranskā. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā glabājas uz Aleksandra Čadaraiņa vārda izrakstītā "Krievijas Komunistiskās (boļš.) partijas biedra personīgā uzskaites kartīte". Te lasām, ka A. Čadaraiņa partijas biedra kartei bijis 941398. numurs un ka viņš partijā iestājies 1920. gada 15. novembrī. Kad Čaks 1922. gadā atgriezās Latvijā, viņš sakarus ar kompartiju neatjaunoja un dažādās anketās un aptaujās par piederību pie politiskajām partijām, kas aizpildītas laikā pēc Otrā pasaules kara, faktu par savu bijušo piederību Komunistiskajai partijai nav minējis. Tā, piemēram, 1945. gada 5. februārī, izpildot (krievu valodā) "PSRS Rakstnieku savienības biedra personīgo kartīti", savu piederību 20. gados pie Komunistiskās partijas noklusē. Ja atgriežamies pie 20. gadiem, tad interesi var raisīt Saranskas partijas organizācijas izdotais raksturojums A. Čakam 1922. gada janvārī: "Partijas biedra kā darbinieka raksturojums. Esot vēl jauns partijas biedrs, b. Čadarainis spējis sevi rekomendēt kā noturīgu, aktīvu komunistu. Neatlaidīgs, strādīgs. Strādā aģitpropā. Ir teorētiski sagatavots, visu laiku centās vairāk uzzināt. Var vadīt literāri izdevniecisku darbu."
Ceturtkārt, dzejnieks 30. gados bija bijis Sociāldemokrātiskās partijas biedrs – no 1934. gada sākuma līdz 1934. gada 15. maijam, kā pats Čaks raksta jau minētajā PSRS RS biedra personīgajā kartītē. Piektkārt (bet varbūt pirmkārt), Čaks bija talantīgs. Daudzi domāja (gan viņa draugi, gan skauģi, kas turpināja skaust gadu desmitiem vēl pēc viņa nāves), ka pats talantīgākais no sava laika dzejniekiem. Tieši talants bija pats bīstamākais viņa riska faktors. Un tāpēc tas, ko mēs redzam 40. gadu otrajā pusē, ir Čaka pūles atbrīvoties no sava bīstamā īpašuma – talanta – lai paliktu neapdraudēts. Lai saglabātos kā cilvēks.
Pagaidām nav faktu, lai runātu par apzinātu izlikšanos, cinisku, atsvešinātu liekuļošanu. Viņš, cik šķiet, centās no sirds, pūlējās sev iestāstīt, ka tā vajag. Tik tālu Čaku bija novedušas 40. gadu "vēsturiskās realitātes", kas iznīcināja lielāko latviešu dzejnieku, likvidēja latviešu literatūru kā mākslu, kura ar lielām pūlēm, tikai izaugot jaunai paaudzei, sāka atgūties 50. gadu otrajā pusē.
Atgriežoties pie Čaka riska faktoriem, nevar aizmirst, ka viņš 1940. gada sākumā bija saņēmis vienu no gāztā Ulmaņa režīma augstākajām balvām literatūrā – Annas Brigaderes prēmiju par eposu "Mūžības skartie". Viņa lielākais darbs kļuva par bīstamāko pierādījumu pret viņu. Okupācijas režīma apoloģēti līdz pat 1988. gadam šo darbu turēja ievietotu tā dēvētajā specfondā – aizliegto grāmatu krātuvē. Padomju režīma ideologiem nebija pieņemama patriotiskā latviešu strēlnieku un tautas interpretācija, ko ar apbrīnojamu talanta spēku Čaks iemiesojis šai dzejojumā.
Literatūrkritiķis Jānis Andrups, kas Otrā pasaules kara beigās devās emigrācijā, savās atmiņās raksta: "Baiļu cēloņu novēršanai Čaks bija gatavs maksāt nesamērīgi augstu cenu, kas tieši laupīja viņam radīšanas brīvību. Vienā no vaļsirdības brīžiem pēc garas sarunu nakts kāda Tērbatas ielas dzīvokļa virtuvē Čaks stāstīja, ka 1940. gadā drīz pēc krievu iebrukuma viņš izsaukts pie Žaņa Spures, kas, būdams Latvijas kompartijas otrais sekretārs, toreiz noteica kultūras dzīvi Latvijā, un saņēmis bargu norādījumu, ka viņam būs jāizpērk "Mūžības skarto" vārdi – "čekists vai jefiņš". Uz jautājumu, kāpēc viņš Spures draudiem tik padevīgi sekojis, Čaks atbildēja, iekaisis ar dūri sizdams uz virtuves gāzes pavarda, ka nograbēja vien: "Vai tu zini, kas ir bailes!?" Baiļu dzīts, Čaks tad arī centās, dažreiz pārcentās un ar to iekļuva vēl lielākā baiļu slazdā.
(Radzobe, S. "Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks. Dokumentāla hronika ar komentāriem.
Rīga, LU akadēmiskais apgāds, 2017)
Nosaki, ar kādiem paņēmieniem tiek strukturēta informācija 2. tekstā!
Atsauce:
www.visc.gov.lv. Centralizētais eksāmens par vispārējās vidējās izglītības apguvi latviešu valodā un literatūrā (augstākais mācību satura apguves līmenis), 2023
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!