Lasi piedāvāto tekstu un izpildi uzdevumu atbilstoši prasībām!
1. teksts
Zigmunds Skujiņš. Esejas "Jātnieks uz lodes" fragments
Varbūt cilvēka mūžs visnotaļ ir tāda kāpšana tornī. Gan saulei spīdot, gan lietum līstot, gan vēja brāzmās. Tornī ar slidenām platformām, bez reliņu drošības. Paceļoties augstāk un augstāk, ar vienīgo ieguvumu – plašāku apvārsni. Diemžēl līdz zināmai robežai. Mums atvēlētie torņi nav diez cik augsti, un mūsu redzes apvāršņi ir ierobežoti.
Man bija apmēram piecpadsmit gadu, kad vāciešu okupētajā Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace" noskatījos filmu "Minhauzens". [..] Brīnums satikās ar brīnumu – Minhauzena fantāziju. Kā man šķita – fantāziju bez robežām. Atcerieties vien, ko tik šis vīrs savā mūžā piedzīvoja un kas ar viņu atgadījās! [..] Tomēr iespaidīgākā vieta, manuprāt, bija Minhauzena jāšana uz lielgabala lodes. [..] Minhauzens sēdēja uz lielgabala stobra, smēķēja garu holandiešu pīpi un stāstīja artilēristiem savus brīnišķīgos stāstus. Pēkšņi atskanēja grāviens un viss ietinās dūmos. Šajā brīdī Minhauzena izdoma sasniedza galējo robežu: ar abām plaukstām viņš apķēra skrejošo lodi un drāzās līdzi. Saprotams, tāda lidošana nebija īpaši ērta. Minhauzens pievilkās lodei tuvāk un galu galā uzsēdās uz tās kā uz auļojoša zirga...
Šī aina kopš tām tālajām dienām mani nav atstājusi. Mūža gadiem aiztekot, aizvien biežāk licies, ka jātnieks uz lodes esmu es pats. Uz šausmīgi vecmodīgās, apaļās lodes ar kalniem, okeāniem, mežiem, laukiem.
Kādu jauku dienu, kad es atkal redzēju sevi tā lidojam, notika kas tāds, ko nebija spējis iedomāties pat fantastu karalis Minhauzens. Lode ar mani sāka runāt. Es sastingu. Lode raudzījās uz mani ar maigām acīm un sacīja:
– Par ko tu brīnies? Es ar tevi runāju jau sen, tu tikai tam nepievērsi uzmanību. Bet tā jau jums visiem raksturīga īpatnība – pašiem daudz runāt un maz klausīties citos.
– Uz mani tas neattiecas. Es ieklausos pat savā kaķī. Viņam ir interesantas balss modulācijas. Arī mūsu mazajam papagailītim bija tēlaina vokālā izteiksme.
– Vokālā izteiksme, – likās, lode iesmējās; viņas sāni tikko manāmi sadrebēja. – Bet, kad mazais papagailītis vienu rītu būrītī gulēja miris, tu biji pārsteigts. Ko tu no šīs vokālās izteiksmes par viņa dzīvi būtisku biji uzzinājis? Neko. Jūs mitāt katrs savā pasaulē. Jā, tu viņu mīlēji, tas tiesa. Bet mīlēt ir vieglāk nekā saprast. Brīdi mīl. Vai, teiksim, ienīst. Bet nesaprot ne mīlot, ne nīstot. [..]
– Izpratne nāk pamazām. Jūtas, tāpat kā kaķēni, piedzimst ar aizvērtām acīm. Instinkts stāv pāri prātam.
– Jūtas ir apmāns. Tāds pats apmāns kā dzīvība un nāve, skaistums un neglītums, bagātība un nabadzība. Tāds pats apmāns kā gaišā diena un spožais mēness, kam tik liktenīga vara pār cilvēka jūtām. [..]
Es paraudzījos apkārt. Bija satumsusi nakts. Mēness dila, no spožuma bija atlikusi šaura iekava, kā iešņāpta ar zeltā iemērktu adatu. Taču nakts caurspīdīgajā zilgmē varēja samanīt arī mēness tumšo daļu, kas pagaidām turējās nespodra, toties saglabāja iluzorās cerības kļūt gaiša un mirdzoša.
– Tomēr patīkami, ka tumšais mēness tik jauki spīd. Un mēness tilti pār naksnīgiem ūdeņiem aicinoši ved turp, uz kurieni neviens drošāks tilts vēl nav uzbūvēts. Nez vai citādā pasaulē es vispār gribētu dzīvot. Man pietiek ar tādu pasauli, kāda tā ir.
Lode palaida smieklu: – Tu domā, ka pasaule i r ? Es domāju, pasauli u z t v e r. Kā mūzikas instrumentu, kam ikviens veido futrāli pēc savas saprašanas un kas gandrīz vienmēr izrādās uztaisīts kļūdaini. Optimistiem tas iznāk par lielu, pesimistiem – par mazu. [..]
– Tu taču nenoliegsi, ka viss, kas zem saules pilnveidojas, mainās uz labu, – es turējos pretī.
Varbūt cilvēka mūžs visnotaļ ir tāda kāpšana tornī. Gan saulei spīdot, gan lietum līstot, gan vēja brāzmās. Tornī ar slidenām platformām, bez reliņu drošības. Paceļoties augstāk un augstāk, ar vienīgo ieguvumu – plašāku apvārsni. Diemžēl līdz zināmai robežai. Mums atvēlētie torņi nav diez cik augsti, un mūsu redzes apvāršņi ir ierobežoti.
Man bija apmēram piecpadsmit gadu, kad vāciešu okupētajā Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace" noskatījos filmu "Minhauzens". [..] Brīnums satikās ar brīnumu – Minhauzena fantāziju. Kā man šķita – fantāziju bez robežām. Atcerieties vien, ko tik šis vīrs savā mūžā piedzīvoja un kas ar viņu atgadījās! [..] Tomēr iespaidīgākā vieta, manuprāt, bija Minhauzena jāšana uz lielgabala lodes. [..] Minhauzens sēdēja uz lielgabala stobra, smēķēja garu holandiešu pīpi un stāstīja artilēristiem savus brīnišķīgos stāstus. Pēkšņi atskanēja grāviens un viss ietinās dūmos. Šajā brīdī Minhauzena izdoma sasniedza galējo robežu: ar abām plaukstām viņš apķēra skrejošo lodi un drāzās līdzi. Saprotams, tāda lidošana nebija īpaši ērta. Minhauzens pievilkās lodei tuvāk un galu galā uzsēdās uz tās kā uz auļojoša zirga...
Šī aina kopš tām tālajām dienām mani nav atstājusi. Mūža gadiem aiztekot, aizvien biežāk licies, ka jātnieks uz lodes esmu es pats. Uz šausmīgi vecmodīgās, apaļās lodes ar kalniem, okeāniem, mežiem, laukiem.
Kādu jauku dienu, kad es atkal redzēju sevi tā lidojam, notika kas tāds, ko nebija spējis iedomāties pat fantastu karalis Minhauzens. Lode ar mani sāka runāt. Es sastingu. Lode raudzījās uz mani ar maigām acīm un sacīja:
– Par ko tu brīnies? Es ar tevi runāju jau sen, tu tikai tam nepievērsi uzmanību. Bet tā jau jums visiem raksturīga īpatnība – pašiem daudz runāt un maz klausīties citos.
– Uz mani tas neattiecas. Es ieklausos pat savā kaķī. Viņam ir interesantas balss modulācijas. Arī mūsu mazajam papagailītim bija tēlaina vokālā izteiksme.
– Vokālā izteiksme, – likās, lode iesmējās; viņas sāni tikko manāmi sadrebēja. – Bet, kad mazais papagailītis vienu rītu būrītī gulēja miris, tu biji pārsteigts. Ko tu no šīs vokālās izteiksmes par viņa dzīvi būtisku biji uzzinājis? Neko. Jūs mitāt katrs savā pasaulē. Jā, tu viņu mīlēji, tas tiesa. Bet mīlēt ir vieglāk nekā saprast. Brīdi mīl. Vai, teiksim, ienīst. Bet nesaprot ne mīlot, ne nīstot. [..]
– Izpratne nāk pamazām. Jūtas, tāpat kā kaķēni, piedzimst ar aizvērtām acīm. Instinkts stāv pāri prātam.
– Jūtas ir apmāns. Tāds pats apmāns kā dzīvība un nāve, skaistums un neglītums, bagātība un nabadzība. Tāds pats apmāns kā gaišā diena un spožais mēness, kam tik liktenīga vara pār cilvēka jūtām. [..]
Es paraudzījos apkārt. Bija satumsusi nakts. Mēness dila, no spožuma bija atlikusi šaura iekava, kā iešņāpta ar zeltā iemērktu adatu. Taču nakts caurspīdīgajā zilgmē varēja samanīt arī mēness tumšo daļu, kas pagaidām turējās nespodra, toties saglabāja iluzorās cerības kļūt gaiša un mirdzoša.
– Tomēr patīkami, ka tumšais mēness tik jauki spīd. Un mēness tilti pār naksnīgiem ūdeņiem aicinoši ved turp, uz kurieni neviens drošāks tilts vēl nav uzbūvēts. Nez vai citādā pasaulē es vispār gribētu dzīvot. Man pietiek ar tādu pasauli, kāda tā ir.
Lode palaida smieklu: – Tu domā, ka pasaule i r ? Es domāju, pasauli u z t v e r. Kā mūzikas instrumentu, kam ikviens veido futrāli pēc savas saprašanas un kas gandrīz vienmēr izrādās uztaisīts kļūdaini. Optimistiem tas iznāk par lielu, pesimistiem – par mazu. [..]
– Tu taču nenoliegsi, ka viss, kas zem saules pilnveidojas, mainās uz labu, – es turējos pretī.
Lode klusēja, tad dziļi nopūtās:
– Kā to teikt... Es, protams, esmu ļoti veca un daudz ko pieredzējusi. Bet arī es neesmu pati sevi radījusi, un v i s l i e l ā k a i s n o s l ē p u m s arī man nav zināms. Ir lieta, par ko es nešaubos, un varu to tev pateikt – paradīzes uz pasaules nebūs nekad. Pasaule ir šķirotava un tāda, jādomā, paliks. Maz ticams, ka pēkšņi kāds to pārbūvēs par siltumnīcu vai pirti. Man acu priekšā stāv kartupeļu racējs – kā tur pa kustīgo lenti lēkādami slīd no zemes izraktie bumbuļi. Bojātos, sašķeltos, kraupainos atlasa pašā sākumā. Pārējie slīd tālāk un nonāk atsevišķos maisos. Pēc izmēriem, pēc šķirnēm, pēc vēl kādām īpašībām.
– Nu bet tieši tāpēc! Ja jau atlase...
– Ak, mīļais draugs, – lode smaidīja šķelmīgi, – tu visu pārāk vienkāršo. Varbūt arī ļaunumam ir savs uzdevums. Varbūt ļaunums vajadzīgs, lai saprastu labumu.
– Uz kurieni mēs lidojam? Uz kurieni tu mani nes? Uz kurieni skrien saule un mēness, galaktikas un universs, elektroni atomos un stari kosmosā?
– Tad atļauj kaut ko pajautāt arī man. Uz kurieni skrien asinis tavās dzīslās? Uz kurieni skrien lielais un mazais pulksteņa rādītājs? Uz kurieni skrien lidojoša putna ēna?
Debesis likās atvaraini melnas. Zvaigznes asi mirdzēja kā sudraba adatu smailes. Sirdī modās šaubas, un tomēr lidot bija tik skaisti.
– Tu izvairies no atbildības, – es uzstāju. – Saki skaidri un gaiši – uz kurieni tu mani nes?
– Uz īstenību, kas lielāko tiesu pieviļ, un sapņiem, kas vienmēr būs skaistāki par īstenību.
– Kā to teikt... Es, protams, esmu ļoti veca un daudz ko pieredzējusi. Bet arī es neesmu pati sevi radījusi, un v i s l i e l ā k a i s n o s l ē p u m s arī man nav zināms. Ir lieta, par ko es nešaubos, un varu to tev pateikt – paradīzes uz pasaules nebūs nekad. Pasaule ir šķirotava un tāda, jādomā, paliks. Maz ticams, ka pēkšņi kāds to pārbūvēs par siltumnīcu vai pirti. Man acu priekšā stāv kartupeļu racējs – kā tur pa kustīgo lenti lēkādami slīd no zemes izraktie bumbuļi. Bojātos, sašķeltos, kraupainos atlasa pašā sākumā. Pārējie slīd tālāk un nonāk atsevišķos maisos. Pēc izmēriem, pēc šķirnēm, pēc vēl kādām īpašībām.
– Nu bet tieši tāpēc! Ja jau atlase...
– Ak, mīļais draugs, – lode smaidīja šķelmīgi, – tu visu pārāk vienkāršo. Varbūt arī ļaunumam ir savs uzdevums. Varbūt ļaunums vajadzīgs, lai saprastu labumu.
– Uz kurieni mēs lidojam? Uz kurieni tu mani nes? Uz kurieni skrien saule un mēness, galaktikas un universs, elektroni atomos un stari kosmosā?
– Tad atļauj kaut ko pajautāt arī man. Uz kurieni skrien asinis tavās dzīslās? Uz kurieni skrien lielais un mazais pulksteņa rādītājs? Uz kurieni skrien lidojoša putna ēna?
Debesis likās atvaraini melnas. Zvaigznes asi mirdzēja kā sudraba adatu smailes. Sirdī modās šaubas, un tomēr lidot bija tik skaisti.
– Tu izvairies no atbildības, – es uzstāju. – Saki skaidri un gaiši – uz kurieni tu mani nes?
– Uz īstenību, kas lielāko tiesu pieviļ, un sapņiem, kas vienmēr būs skaistāki par īstenību.
(Skujiņš, Z. "Jātnieks uz lodes”" Rīga: Preses nams, 1996)
Atzīmē, kurš apgalvojums visprecīzāk raksturo autora Z. Skujiņa individuālo valodas stilu 1. tekstā!
Uzdevumam ir tikai viena pareiza atbilde.
Atsauce:
www.visc.gov.lv. Centralizētais eksāmens par vispārējās vidējās izglītības apguvi latviešu valodā un literatūrā (augstākais mācību satura apguves līmenis), 2024
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!