17. 2. daļas 8. uzdevums

Iepazīsties ar informācijas avotiem !
Kuri rakstītie vēstures avoti papildina attēlos parādītās problēmas? Izvēlies pareizo atbildi!

1. Avotu H papildina

2. Avotu I papildina

3. Avotu J papildina

4. Avotu K papildina

Paskaidro, kā šie vēstures avoti papildina attēlos parādītās problēmas!
Atbildes uzraksti uz lapas un pēc tam salīdzini ar dotajiem risinājumiem!
Avots A
Krievijas vēsturnieka Borisa Sokolova viedoklis
Šodien nepieciešams Otrā pasaules kara vēsturei pieiet tikai no zinātniskās patiesības viedokļa
(tajos apjomos, kuros to var restaurēt), tas nebūs apvainojoši ne uzvarētājiem, ne uzvarētajiem. [..] Pie tam
jāatceras, ka kolektīvā atbildība jānes nevis tautām, bet valstīm, kuras ir tiesību mantinieces tiem režīmiem,
kas sevi aptraipījuši ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.
Jautājums par Sarkanās armijas noziegumiem pret vāciešiem ir sāpīgs gan krievu, gan vācu
nacionālajai pašapziņai. Pēdējie baidās tāda tipa noziegumu atzīšanā ieraudzīt SS un vērmahta noziegumu
attaisnojumu. Pēc vācu vēsturnieka Joahima Hofmana aplēsēm, Vācijas okupācijas periodā sarkanarmieši
nogalināja ap 120 tūkst. vācu civiliedzīvotāju. [..] Daudzas Lielā tēvijas kara epizodes pret Vāciju tik tiešām
pārkāpa starptautisko tiesību normas, tradīcijas un kara vešanas paradumus. [..]
Trešā reiha noziegumi iekļuva tribunāla [Nirnbergas procesa] spriedumā un kļuva par mūžīgu traipu
Vācijas sirdsapziņai, radot vācu tautai visāda veida cieņu pelnījušu vainas apziņu, bet uzvarētājvalstu
noziegumi kļuva par it kā nebijušiem, kas nekādā veidā neveicināja objektīvu pagātnes izpratni. [..]
(Boriss Sokolovs. Starp zinātni un politiku: uzvaras cena un Lielā tēvijas kara mīti. Maskava, 2005.)

Avots B
Vācu vēsturnieka Joahima Hofmana viedoklis
..nepieciešams salīdzināt masu slepkavības, kuras veica staļiniskais režīms, vienkāršoti runājot,
vadoties pēc šķiru cīņas motīviem, un hitleriskais režīms – pēc rasu cīņas motīviem. Šīs politiski un
ideoloģiski pamatotās ļaunprātības, kurām līdzīgu nav pasaules vēsturē, bija arī daļa no propagandas kara,
kurš, līdztekus karam ar ieročiem, notika starp Padomju Savienību un Vāciju. [..] Kolima ar trim miljoniem
bojā gājušo bija tikai viens no GULAG sistēmas centriem, hronoloģiski apsteidzot Aušvici. Jau pēc vācu–
padomju kara sākuma pēc Staļina pavēles sākās īstu un iedomātu politisko pretinieku šaušanas visās valsts
daļās – Austrumpolijā, Baltijas valstīs, Baltkrievijā, Ukrainā, kā arī Krievijā un, visbeidzot, Kaukāzā. [..]
Virkne slepkavošanas vietu vācu–padomju propagandas karā ieņēma īpašu vietu. Ļvova, Kijeva,
Harkova simbolizē, kaut arī dažādās proporcijās, abu karojošo pušu noziegumus. Katina un Vinnica bija
Berijas atbildības sfēra, savukārt Maidaneka un Osvencima – Himlera.
(I. Hofman. Stalins Vernichtungskrieg 1941–1945.)

Avots C
Fragments no Andreja Eglīša dzejoļa „Pirmais jūlijs”
Nāk ziedu klēpjiem tauta                 Jel celies, Latvju tauta –
Un svētā vietā klus,                         No dūmiem debess tīrs.
Lai sirdī pieminētu,                          Šo zemi atbrīvojis
Kas svešās zemēs dus.                   Tev vācu karavīrs.
(Hallo Latvija. – 1941. – Nr. 1.)

Avots D
Fragments no Arvīda Griguļa dzejoļa „Latviešu gvardu maršs”
Vētra mūs auklēja, uguns mūs rūdīja,
Sirdī mums Staļina karoga zieds.
– Vācietis jānosit! – tēvi tā mācīja.
Latviešu gvardi nu fašisma bieds.
(Cīņa. – 1944. – 22. oktobris.)

Avots E
No LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja, deputāta prof. Dr. Augusta Kirhenšteina
ziņojuma
Mūsu tautas mierīgo radošo darbu 1941. gadā pārtrauca Hitlera Vācijas uzbrukums Padomju
Savienībai. Fašistu laupītāju pūļi iebruka mūsu zemē, zaga un laupīja, postīja un dedzināja, slepkavoja
padomju patriotus, desmitiem tūkstošiem ļaužu aizdzina vācu klaušās. [..]
Katrs krietns latviešu patriots labi zina, ko nozīmē vācu melīgie solījumi! Mums, latviešiem, vācu
zvēru daba sen pazīstama. Vācu iebrucēji var maskēties, kā viņiem tīk, var sarunāt nezin cik saldus vārdus,
visur un vienmēr viņi parāda savu nenoslēpjamo dabu, un tā ir mantkārīga un rijīga, izvirtusi un nodevīga,
nežēlīga un asiņaina. Vācietis vienmēr aptašķījies asinīm. (Aplausi)
(Padomju Jaunatne. – 1944. – 22. oktobris.)

 

Avots F
No padomju žurnālistes Z. Jankovskas raksta „Nāvi vācu algotņiem”!
Jau 1. jūlija vakarā [1941. g.] visā Rīgā sākās aresti. Aizsargi, degdami sajūsmā un asinskārē,
izložņāja visus stūrus, meklēdami, ko varētu apcietināt. Pirmie viņu rokās krita gvardisti, MOPR [Starptautiskā
strādnieku palīdzības organizācija] biedri, ebreji. 2. jūlijā apcietināšanas jau pieņēma masu veidu. Visvairāk
apcietināja ebrejus. Viņus ķēra uz ielām, izrāva no dzīvokļiem un, kā lopus sisdami, sadzina prefektūras
pagrabos. Te nelaimīgie iepazinās ar „ jauno kārtību”. Ja kāds vēl bija cerējis te sastapt cilvēkus un taisnību,
tad jutās rūgti vīlies. Tā bija asinīm piemirkusi plēsoņu ala. „Tu, žīds!” kliedza nosiekalojušies policisti un
sita katram ebrejam, kas gadījās tuvāk. Sākās pratināšanas, kurās lietoja pat viduslaiku spīdzināšanas
metodes – nagu maukšanu. Ja apcietinātais klusēja, viņu piespieda dzert urīnu, dedzināja matus, sita ar
gumijas nūjām, kamēr cilvēks, asinīm noplūdis, zaudēja samaņu. Prefektūras pagrabi pildījās. Te sameta
sirmgalvjus un bērnus, sievas un vīrus. [..]
(Padomju Jaunatne. – 1944. – 12. decembris.)

Avots G
No laikraksta „Kurzemes Vārds”
Gads, ko pavadījām komūnisma verdzībā, bija baismu pilns. Baidīdamies no latviešiem, „čekisti”
apcietināja labākos latviešu dēlus un meitas. Komūnisma terora laikā „čekisti” savu mītni iekārtoja Brīvības
un Stabu ielas stūrī, Iekšlietu ministrijas namā. Vairāk kā gadu „čekisti” spīdzināja apcietinātos latviešu
patriotus. Tagad, kad esam atbrīvoti no asiņainā terora, atklājas, kas noticis „čekas” pagrabos. [..] Visur
vēl redzamas asiņainas pēdas no pēdējiem upuriem. [..] Apcietinātie pēc pratināšanas vesti spīdzināšanas
kamerās. [..] Pusdzīvie apcietinātie no spīdzināšanas kamerām novietoti vieninieku kamerās. [..] Tagad, kad
asiņainais terora laiks pagājis, varam apsveikt vareno Lielvācijas armiju, kas padzina šo sarkano bandu uz
visiem laikiem no mūsu dzimtenes.
(Kurzemes Vārds. – 1941. – 13. jūlijs.)