16. 2. daļas 6. uzdevums

 

  

1. 1918. gada beigās Rīgai gandrīz netraucēti tuvojās lielinieku spēki. Latvijas Pagaidu valdība bija spiesta atkāpties uz Liepāju. Rīgā tika proklamēta Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika ar Pēteri Stučku priekšgalā. 1919. gada februārī Liepājā ieradās vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kuru Antante nozīmēja par militāro spēku komandieri cīņai pret lielinieku Sarkano armiju. R. Golca vadībā izdevās apturēt Sarkano armiju pie Ventas un uzsākt sekmīgus pretuzbrukumus.

2. Tomēr ar fon der Golca ierašanos sāka pasliktināties Pagaidu valdības un Vācijas attiecības, saasinājās attiecības ar baltvāciešiem. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā baltvāciešu landesvēra triecienvienība mēģināja gāzt K. Ulmaņa valdību. K. Ulmanim un dažiem ministriem izdevās patverties uz kuģa „Saratov”, kas atradās britu flotes aizsardzībā. Ar vāciešu atbalstu tika izveidota Andrieva Niedras Latvijas valdība. 1919. gada maijā pretpadomju spēki ieņēma Rīgu un Dienvidvidzemi. Sarkanā armija atkāpās uz Latgali.

3. Ziemeļvidzemē ienāca Igaunijas armija un tās sastāvā esošā K. Ulmaņa valdībai uzticamā Ziemeļlatvijas brigāde. 6. jūnijā fon der Golca vācu spēki devās Cēsu virzienā, lai pārņemtu Vidzemi savā kontrolē. Pie Cēsīm izraisījās konflikts starp fon der Golca komandētajām vācu vienībām un igauņu/latviešu vienībām. 22. jūnijā sākās kauja, kas iezīmēja vācu spēku sakāvi.

4. Saskaņā ar Strazdmuižas pamieru Rīgā varēja atgriezties K. Ulmaņa Pagaidu valdība. Latvijas armija pārņēma visu fronti pret Sarkano armiju, bet fon der Golca vācu karaspēkam visdrīzākajā laikā bija jāatstāj Latvijas teritorija. Lai varētu palikt Kurzemē, augustā un septembrī vācu karavīri pārgāja Pāvela Bermonta vadītajā Rietumkrievijas armijā. 8. oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai, kas tika apturēts Pārdaugavā. Izšķirošie notikumi risinājās novembrī. Latvijas armijai, kuru bija papildinājuši daudzi brīvprātīgie, izdevās gūt virsroku, un P. Bermonta armija decembra sākumā bija padzīta no Latvijas.

5. Pēc Sarkanās armijas padzīšanas no Latgales 1920. gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju, kura otrajā pantā bija norādīts, ka Krievija „bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi”.

 

Virspavēlnieka P. Bermonta–Avalova pavēle krievu Rietumu armijai (1919. g. 23. sept.)
Igauņi un latvieši, kuri līdz šim cīnījās vienotā frontē pret boļševikiem, tagad ar tiem uzsākuši un turpina vest miera sarunas. Dotajā laikā ir pamats domāt, ka igauņi un latvieši, samierinoties ar boļševikiem, varētu savus ieročus vērst pret mums un mūsu uzticamajiem sabiedrotajiem vāciešiem, mums negaidīti uzbrūkot. Par to liecina fakti par karaspēka atvilkšanu no boļševiku frontes un to koncentrēšana Rīgas rajonā karagājienam uz Jelgavu.
Vēloties nodrošināt visu armijas pakāpju drošību un nodrošināt to tālāko mierīgo formēšanos Jelgavas rajonā, es, nedomājot iejaukties Latvijas iekšējās lietās, tomēr esmu spiests izsludināt aizsardzības [kara] stāvokli. [..]