1. 2. daļas 1. uzdevums

Rūpīgi iepazīsties ar uzdevumiem un informācijas avotiem!

 

1. Atzīmē 3 pareizos faktus žurnālistu sarunā, nosakot, kuri no tiem apstiprinās citos vēstures avotos! 

2. Nosaki, kurā avotā katrs tavs atzīmētais fakts apstiprinās, nosaki šī avota veidu!

 

  

  

  

 

No sarunas ar vēsturnieku Raimondu Cerūzi, režisoru Viesturu Kairišu un mākslas zinātnieku Imantu Lancmani TV raidījumā „Nacionālie dārgumi. 100 g kultūras” 2019. gadā
Mūsdienās par īpašo vēstures fenomenu, vācbaltiešiem, varam runāt  pagātnes formā. Vācu pēdas Latvijas vēsturē iesniedzas 13. gadsimtā. Viņu ietekme aprāvās 20. gadsimta pirmajā pusē. 1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, Hitlers aicināja etniskos vāciešus pārcelties uz Vācijas okupēto Poliju. Viņš bija atdevis Baltiju Staļinam un līdz okupācijai steidzās izvākt savu rasi. Tolaik Latvijā dzīvoja 62000 vācbaltiešu. Lielākā daļa no viņiem bija spiesti Latviju pamest. Ulmanis šo procesu atbalstīja. Attieksme pret vācbaltiešiem Latvijā  joprojām ir pretrunīga. Mēs esam viņus gan dēmonizējuši, gan idealizējuši. Viens no  stereotipiem ir uzskats par vāciešiem kā latviešu tautas apspiedējiem. Ir radīts mīts par 700 verdzības gadiem. Taču vācbaltiešu atstātais kultūrvēsturiskais mantojums ir nenovērtējams. Kad 19. gadsimta nogalē Krievijas impērijā sākās rusifikācijas politika, vācbaltieši izvirzīja koncepciju par Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju konsolidēšanu vienā politiskā nācijā. [..] Ar vācbaltiešiem saistās latviešu rakstu valodas aizsākumi, literārās valodas veidošanās, Bībeles tulkojumi, pirmās lugas, zemnieku brīvlaišana, hernhūtiešu Brāļu draudžu kustība un Dziesmu svētki.  Arī Rundāles pils, daudzas baznīcas un Rīgas jūgendstila arhitektūra.
(https://ltv.lsm.lv/lv)
 

Rīgas rātslaukums (19. gs. atklātne)

 

Cēsu pilsdrupas (mūsdienu foto)

 

Kokneses pilsdrupas (20. gs. sākuma atklātne)

 

Avots C No raksta Latvijas presē, 1938. gads
Mēs stāvējām (vācu) bruņniecības cietokšņa drupās. Uz latviešu zemes. Mēs redzējām smagas akmeņu kaudzes, kas stāsta par bezbēdīgām dzīrēm, par slepenām sazvērestībām un izlietām asinīm, kas stāsta par moku kambariem, par zemnieku sviedriem un lāstiem, par mūsu zemes nevainīgo jaunavu vaimanām, par bruņniecības kalpu pātagām, kas smagā darbā dzina latviešu arājus.
Un neatvairāma uzmācās doma: kādēļ ļaujam šiem bijušās varmācības un nežēlīgās necilvēcības, šiem neatbildīgās izlaidības pieminekļiem arvien vēl pacelties gandrīz vai katrā Latvijas pagastā? [..] tām jānozūd no mūsu tēvzemes kalniem [..] un jāatdod vieta jaunām, saulainām celtnēm. Jo bruņinieku pilis [..] lielāko tiesu uzceltas uz latviešu pilskalniem pēc tam, kad latviešu valdnieku pilis viņi (vācieši) bija nodedzinājuši un iznīcinājuši. Uz šiem pilskalniem jāpaceļas vai nu restaurētām seno latviešu pilīm [..], vai arī jauno laiku sabiedriskām celtnēm un pieminekļiem. [..] mēs šīs drupas nekopsim un nesargāsim kā mūsu vēstures pieminekļus, mēs tās nerādīsim kā savas vēstures lieciniekus.
(A. Kroders. Ko lai rādām un stāstām citu zemju ļaudīm? Vārds, 1938. gads)

(Latviešu Konversācijas vārdnīca. Rīga, 1933. – 1935.)

(Latviešu Konversācijas vārdnīca. Rīga, 1933. – 1935.)

 

Jelgavas vācieši iesnieguši Saeimas kandidātu listi vācu valodā, Saeimu nosaucot par "Landtag".

 

Herr*  Ochsenstirn**: „Es jau baidījos, ka tie Jelgavas „Jāņi” negribēs mūsu listi tā virsraksta dēļ pieņemt…”
Herr  Unverschamt***: „Lai nu ar cik dumjš tāds latvietis ir, bet tik daudz jau tas saprot, ka, nosaukdami viņu Saeimu par Reichstag, mēs ar to izrādītu, ka ticam Latvijas valsts neatkarīgai nākotnei, bet neviens īsts vāciet’s tādam absurdam taču netic.” 
*herr – vāciskā uzruna „kungs”
** Ochsenstirn – vāciski „vērša piere”;  ***Unverschamt – vāciski „pārdrošais”.
(Svari, 1922. gada 1. septembrī)

 

Avots G No līguma par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, 1939. gada 30. oktobrī
Vācijas valsts valdība, vēlēdamās apvienot vācu tautībai piederīgos Vācijas teritorijā, un Latvijas valdība, piekrizdama vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanai uz Vāciju, nolēmušas a) šo pārvietošanu izdarīt kā vienreizēju akciju, ar ko vācu tautas grupa izstājas no Latvijas valsts kopības, [..]
I pants. Latvijas valdība apņemas atlaist no Latvijas pavalstniecības tos vācu tautības Latvijas pilsoņus, kuri līdz 1939. gada 15. decembrim labprātīgi izteic savu gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības un atstāt savu pastāvīgo dzīves vietu Latvijā.
Vācijas valsts valdība apņemas šīs personas pēc viņu atlaišanas no Latvijas pavalstniecības uzņemt Vācijas valstī nolūkā piešķirt viņām Vācijas pavalstniecību.
(Valdības Vēstnesis, 1939. gads)

Avots H No Latvijas Republikas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas, 1939. gada oktobrī   

Zināmu satraukumu sabiedrībā ir radījusi arī vāciešu masu aizceļošanas kustība. [..] Pavisam aplams ir ļaunprātīgais izdomājums, ka vāciešu izceļošana stāvētu kaut kādā sakarā ar jauno līgumu ar Padomju Savienību. [..] Vāciešu aizbraukšana izriet vienīgi no Vācijas valdības apsvērumiem, neatkarīgi no kaut kādiem citiem apstākļiem. Mūsu vēlēšanās ir braucējiem tikai palīdzēt izceļošanas grūtības atvieglot, bet katrs satraukums strādā tam pretī un var pat iznīcināt valdības labos nodomus. Viens satraukuma veids šinī sakarībā ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot reizē ar vāciešiem. Kāpēc – to laikam viņi (aizbraukt gribētāji) paši zina, bet viņi maldās, ka pie mums drošība varētu tikt traucēta un ka tādēļ viņiem jāaizbraucot. Un bez tam, ja jau nu briesmas draudētu, tad jau visiem, ne jau viņiem vien, bet lai kādi ir iemesli, ja kāds grib braukt, lai brauc! (Ovācijas.) Bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā, kā vāciešiem – Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos! (Ovācijas.) [..] Varbūt šīs dienas un viņu pārbaudījumi ir svētīga lieta.
(Jaunākās Ziņas, 1939. gada 13. oktobrī, nr. 233.)

 

Arī mūsu novadā dzīvo diezgan daudzi vācieši, sevišķi Iršos. Pēdējā nedēļā vislielākā rosība aizceļot vērojama taisni šeit. Gandrīz vai ik mājā viss izskatās izvandīts, samētāts. Cilvēki kravājas, sien saiņus un atkal raisa vaļā, jo arvienu kaut kas vajadzīgs vēl ir palicis neiesaiņots. Un tomēr mantu ir pārāk daudz, iedzīve plaša. Viss noderētu arī jaunajā dzīvē, bet līdzi paņemt visu nevar. Pagājušās nedēļas pirmajās dienās tur valdīja gandrīz vai īsta panika. Aizbraucēji steigā pārdeva visu savu iedzīvi. Protams, pārdošanai piedāvāja visu. Sarunās var novērot, ka jaunā paaudze ar lielu dedzību grib atstāt iekoptos laukus, glītās mājas un sekot vācu vadoņa (Ādolfa Hitlera) aicinājumam. Vecā paaudze turpretim nelabprāt runā par aizceļošanu. Viņi negribot atstāt zemi, kuru kopuši viņi un viņu senči [..] viņi jūtot, ka Latvija esot viņu īstā tēvija [..] un mēs viņus saprotam.
(Madonas Ziņas, 1939. gada 19. oktobrī)

Avots J Žurnāla „Sējējs” raksta fragments
Vairāk kā 700 gadu pagājis kopš tām dienām, kas tēlotas kādā sendzirdētā dziesmā par Daugavas taurētāju un svešiniekiem, kas še ieradušies: „Tie atstāj kuģus, malā nāk...” Šobrīd Daugavā atkal stāv kuģi, bet tagad tajos kāpj iekšā vācu tautības pilsoņi, lai dotos atpakaļ uz to zemi, no kurienes viņi kādreiz še  ieradās. Ja kāds šo ainu būtu noredzējis un tēlojis pirms dažiem gadiem, neviens tam neticētu, un tomēr tagad tas ir noticis. [..] Katrā ziņā varam cerēt, ka mūsu kultūrā latviskais turpmāk atraisīsies vēl pilnskanīgākā veidā, nekā tas bija tagad.
(Sējējs, 1939. g. 1. novembrī)

 

Avots K No avīzes Rigasche Rundschau pēdējā numura, 1939. gada 23. decembrī
Vēlreiz mēs domās pateicamies pagātnei, lai tad paļāvīgi raudzītos nākotnē. Šim brīdim, kad mēs slēdzam savus vārtus, ir ārkārtīgi liela vēsturiska nozīme, un vienīgi nākamībā mēs visā pilnībā varēsim aptvert to liktenīgo notikumu gaitu, kam pakļāvusies Baltijas vācietība, sekojot sava vadoņa (Ādolfa Hitlera) aicinājumam. Tagad, kad mēs šķiramies un tiešām ar smagu sirdi atstājam kopējo dzimteni, aizmirsīsim visu, kam gadiem ilgi šajā tautu dzīves cīņā neizbēgami bija jānostājas starp mums. Mēs negribam atcerēties to, kas mūs šķīra, bet gan to, kas bija kopējs. Mūsu uzdevums būs arī no savas puses gādāt par labu saprašanos starp latvju un vācu tautu. Lai Dievs svētī zemi, ko mēs nekad neaizmirsīsim. [..] Mēs novēlam, lai darbs līdz ar saviem lielajiem mērķiem pastāvētu vēstures priekšā! Vecajā dzimtenē mūsu misija noslēgusies.
(Rigasche Rundschau, 1939. gads)

Avots L Raksts trimdas latviešu avīzē, 1953. gadā
Baltijas vācieši ilgojas pēc dzimtenes
Rietumvācijā pašlaik atrodas ap 50 000 Baltijas vāciešu. Spriežot pēc rakstiem viņu preses izdevumos un sanāksmēs izteiktiem uzskatiem, Baltijas vācieši neieskata sevi par vācu tautas sastāvdaļu un ilgojas nokļūt atpakaļ savā vecā dzimtenē. Vāciju viņi ieskata par pagaidu patvēruma vietu un jūtas tur sveši. Baltijas vācieši grib tuvināties latviešiem, igauņiem un lietuviešiem, lai kopīgi cīnītos par dzimtenes atbrīvošanu. Viņi izteikuši arī gatavību sniegt palīdzību latviešu, igauņu un lietuviešu bēgļiem. Baltijas vāciešu organizācijas ierosinājušas iesniegt kopā ar latviešu, igauņu un lietuviešu organizācijām memorandu Rietumvācijas valdībai par bēgļu stāvokļa uzlabošanu.
Mēnešrakstā Baltische Rundschau izcēlusies polemika par baltvācu lomu Hitlera okupācijas laikā. Kāds Šūlmans pārmeta saviem tautas brāļiem, ka daudzi no tiem atbalstījuši Hitleru. Viņam atbildējis barons Vrangels, aizrādot, ka tikai maza daļa baltvāciešu esot bijuši aktīvi Hitlera atbalstītāji. Baltijas vācietis Sābers nesen runāja (Rietum) Berlīnes (radio) raidītājā par Baltijas valstu likteni. Runātājs karsti aizstāvēja Baltijas valstu tiesības uz brīvību un attēloja komunistu briesmu darbus Baltijā. Viņš beidza savu runu vārdiem: „Baltijas valstis pieder pie Eiropas. Neaizmirstiet mūs, lūdziet par mums!”
(Latvija Amerikā, 1953., nr. 13)