Izpēti avotu G un izpildi prasīto!
Diagnosticējošā darbā visas atbildes jāformulē patstāvīgi.
7.1. Kuri ir pareizi secinājumi par kolhozu veidošanos padomju okupētajā Baltijā?
Atzīmē atbilstošos!
7.2. Kādu avotā A aprakstīto tendenci apstiprina statistika?
Atzīmē pareizo atbildi!
Avots G
Zemnieku saimniecību kolektivizācija Baltijas republikās (gada beigās, procentos no kopējā saimniecību skaita)
Gads | Lietuva | Latvija | Igaunija |
1947 | 0,07 | 0,1 | 0,03 |
1948 | 3,9 | 2,4 | 5,8 |
1949 | 62,4 | 76,7 | 80,0 |
1950 | 89,1 | 90,3 | 93,0 |
Pasaules vēsture vidusskolai. III. Hrestomātija. Rīga, 2004, 230. lpp.
Avots A
Padomju savienībā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā zemnieku saimniecības ar iebiedēšanu un represijām bija apvienotas kolhozos. [..] 1947. gadā padomju Latvijā jau bija izveidoti 49 kolhozi. Tā paša gada maijā PSRS kompartija publicēja lēmumu „Par kolhozu dibināšanu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”, kurā bija izteikta pavēle paātrināt kolhozu dibināšanu.
Tomēr ievērojamu panākumu nebija – vairums zemnieku nevēlējās vai baidījās stāties kolhozos. Vairāki kolhozi izputēja. Tad varas iestādes sāka izmantot ekonomiskas sviras un represijas, lai piespiestu zemniecību stāties kolhozos. Valsts ieviesa obligāto lauksaimniecības produktu iepirkumu par ļoti zemām cenām, kā arī noteica pagastu zemniekiem dažādus lauksaimniecības nodokļus un obligātās darba klausības, piemēram, meža ciršanas darbus. Zemnieku „klaušas” auga no gada uz gadu. Daudzi laucinieki, nevarēdami izturēt dzīves apstākļus laukos, devās darba un dzīvesvietas meklējumos uz pilsētām.
Pēc 1949. gada masveida deportācijām Latvijas lauksaimniecība nepilna gada laikā pamatos tika kolektivizēta. Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija un darba samaksa bija graudā – nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss.
Tomēr ievērojamu panākumu nebija – vairums zemnieku nevēlējās vai baidījās stāties kolhozos. Vairāki kolhozi izputēja. Tad varas iestādes sāka izmantot ekonomiskas sviras un represijas, lai piespiestu zemniecību stāties kolhozos. Valsts ieviesa obligāto lauksaimniecības produktu iepirkumu par ļoti zemām cenām, kā arī noteica pagastu zemniekiem dažādus lauksaimniecības nodokļus un obligātās darba klausības, piemēram, meža ciršanas darbus. Zemnieku „klaušas” auga no gada uz gadu. Daudzi laucinieki, nevarēdami izturēt dzīves apstākļus laukos, devās darba un dzīvesvietas meklējumos uz pilsētām.
Pēc 1949. gada masveida deportācijām Latvijas lauksaimniecība nepilna gada laikā pamatos tika kolektivizēta. Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija un darba samaksa bija graudā – nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss.
Klišāns, V. Latvijas valsts stāsts. 2019, 86.–87. lpp.
Atsauce:
https://www.visc.gov.lv/lv/20202021-macibu-gada-uzdevumi 9kl_dd_vesture_2021.pdf
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!