5. 2. daļas 5. uzdevums

Latvijas pilsoņiem!

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka

1) Latvija - apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata;

2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā - Latvijas Pagaidu valdību. Latvijas Tautas padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

(Latvijas Tautas padomes uzsaukums Latvijas pilsoņiem, Rīgā, 1918. gada 18. novembrī)

 

Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Padomju valdība pasludina:

1. Visas Latvijas pilsoniskās valdības top atceltas, un visa vara (...) pāriet uz strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomēm.

2. Bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatsakās no savām lomām.

3. Privātīpašuma tiesības uz zemi un muižu inventāru top atceltas, un pirmā kārtā muižnieku, kroņa (valsts) un baznīcu zemes un to inventāri bez atlīdzības tūliņ pāriet padomju pārziņā.

4. Privātīpašuma tiesības uz visiem pārējiem ražojamiem līdzekļiem, kā arī tirdzniecības uzņēmumiem, satiksmes līdzekļiem, bankām utt. soli pa solim iznīcināmas, tās šinī nolūkā tūdaļ nododot stingrai strādnieku kontrolei.

Lai dzīvo Latvijas Padomju Republika! Lai dzīvo vispasaules revolūcija!

(No Padomju Krievijā izveidotās Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju valdības manifesta, 1918. gada 17. decembrī, Maskavā)

 

 Latvijas Pagaidu valdības uzsaukums Latvijas tautai.

Tēvija - mūsu Latvija ir briesmās!

Pie Daugavas māmuļas krastiem izšķiras dzimtenes liktenis. Tagad pēdējā stunda! Nākat visi palīgā ar savu dzīvību un ar savu mantu. Mūsu varonīgajai armijai vajadzīgi jauni papildu spēki, pārtika, drēbes, mīļas, palīdzīgas rokas ievainotiem. Savienojat spēkus, dibināt palīdzības pulciņus, gādājat par pašaizsardzības nodibināšanu. (...) Latvijas pilsone - centīgā Latvijas sieviete, nāc arī tu palīgā, lai kopējiem spēkiem satriektu Latvijas nāvīgāko ienaidnieku, kas atkal jau stāv uz Daugavas krastiem!

(11. oktobrī, 1919. gadā. Ministru prezidents un apsardzības ministrs K. Ulmanis)

 

Paralēli notiekošajam frontēs Latvijas teritorijā pirmie valsts diplomāti sāka aktīvu cīņu par Latvijas de iure atzīšanu. Visu 1919. gadu un 1920. gadu ārlietu ministra Z. A. Meierovica vadībā valdība centās pārliecināt sabiedrotos par Latvijas Republikas dzīvotspēju, kā arī veidot savstarpēji izdevīgas attiecības ar kaimiņvalstīm. Šajā laikā izkristalizējās valsts galvenie ārpolitiskie mērķi: Latvijas starptautiskās atzīšanas panākšana un valsts drošība ar reģionālo alianšu veidošanas palīdzību.

(V. Ščerbinskis. Pirmie soļi. Latvijas valsts un tās pārvaldes izveidošana. Grām.: Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos/ notikumos/ atmiņās. Rīga, 2013.)

 

1920. gada 1. maijā uz savu savu pirmo sēdi sanāca tautas vēlētā Satversmes sapulce. Tas nozīmēja, ka Latvijas valsts politisko pamatu izbūvē ir beidzies gandrīz pusotru gadu ilgais pagaidu posms - pagaidu likumu, pagaidu valdību un pagaidu politiskās pārstāvniecības posms - un sākas patstāvīgs, nevis kara un svešu militāru varu, bet tikai iekšēji izjustas nepieciešamības diktēts mērķtiecīgs valsts politiskās attīstības process. Pie svarīgākajiem uzdevumiem Satversmes darba kārtībā minami: izstrādāt valsts konstitucionālos pamatus un atrisināt jautājumus, kas saistīti ar lauksaimniecību un Latvijas lauku atjaunošanu.

(U. Krēsliņš. Latvija parlamentārisma pirmajā periodā. Grām.: Latvija un latvieši. Rīga, 2014.)