1. 2. daļas 1. uzdevums

  

 

 

Pirmais pasaules karš bija nozīmīgs 20. gs. vēstures fenomens, kas dziļi ietekmēja daudzu tautu likteņus un sabiedrības attīstības tendences. Antantes uzvara karā līdz nepazīšanai pārvērta veco ierasto Eiropu. Sabruka Austroungārijas un Osmaņu impērija, stipri novājinātas tika Vācija un Krievija, zuda senas, slavenas un gadsimtiem ilgi valdījušas dinastijas. Visdziļākās pārmaiņas skāra Austrumviduseiropu, kur izveidojās vairākas jaunas nacionālas valstis (...).

Jau kara gados Rietumu lielvalstu uzmanības centrā izvirzījās tautu pašnoteikšanās tiesības, kas pakāpeniski kļuva par starptautisko tiesību principu. (...) Līdz ar Latvijas neatkarības idejas izvirzīšanos tika veikti nepieciešamie priekšdarbi, lai izmantotu jaunās iespējas Latvijas valstiskuma risinājumā un radītu institūciju, kas būtu tiesiska uzstāties visas latviešu tautas vārdā.

(Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga, 2005.)  

 

Latvijas pilsoņiem!

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka

1) Latvija - apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata;

2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā - Latvijas Pagaidu valdību. Latvijas Tautas padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

(Latvijas Tautas padomes uzsaukums Latvijas pilsoņiem, Rīgā, 1918. gada 18. novembrī)

 

Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Padomju valdība pasludina:

1. Visas Latvijas pilsoniskās valdības top atceltas, un visa vara (...) pāriet uz strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomēm.

2. Bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatsakās no savām lomām.

3. Privātīpašuma tiesības uz zemi un muižu inventāru top atceltas, un pirmā kārtā muižnieku, kroņa (valsts) un baznīcu zemes un to inventāri bez atlīdzības tūliņ pāriet padomju pārziņā.

4. Privātīpašuma tiesības uz visiem pārējiem ražojamiem līdzekļiem, kā arī tirdzniecības uzņēmumiem, satiksmes līdzekļiem, bankām utt. soli pa solim iznīcināmas, tās šinī nolūkā tūdaļ nododot stingrai strādnieku kontrolei.

Lai dzīvo Latvijas Padomju Republika! Lai dzīvo vispasaules revolūcija!

(No Padomju Krievijā izveidotās Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju valdības manifesta, 1918. gada 17. decembrī, Maskavā)

 

 Latvijas Pagaidu valdības uzsaukums Latvijas tautai.

Tēvija - mūsu Latvija ir briesmās!

Pie Daugavas māmuļas krastiem izšķiras dzimtenes liktenis. Tagad pēdējā stunda! Nākat visi palīgā ar savu dzīvību un ar savu mantu. Mūsu varonīgajai armijai vajadzīgi jauni papildu spēki, pārtika, drēbes, mīļas, palīdzīgas rokas ievainotiem. Savienojat spēkus, dibināt palīdzības pulciņus, gādājat par pašaizsardzības nodibināšanu. (...) Latvijas pilsone - centīgā Latvijas sieviete, nāc arī tu palīgā, lai kopējiem spēkiem satriektu Latvijas nāvīgāko ienaidnieku, kas atkal jau stāv uz Daugavas krastiem!

(11. oktobrī, 1919. gadā. Ministru prezidents un apsardzības ministrs K. Ulmanis)

 

Paralēli notiekošajam frontēs Latvijas teritorijā pirmie valsts diplomāti sāka aktīvu cīņu par Latvijas de iure atzīšanu. Visu 1919. gadu un 1920. gadu ārlietu ministra Z. A. Meierovica vadībā valdība centās pārliecināt sabiedrotos par Latvijas Republikas dzīvotspēju, kā arī veidot savstarpēji izdevīgas attiecības ar kaimiņvalstīm. Šajā laikā izkristalizējās valsts galvenie ārpolitiskie mērķi: Latvijas starptautiskās atzīšanas panākšana un valsts drošība ar reģionālo alianšu veidošanas palīdzību.

(V. Ščerbinskis. Pirmie soļi. Latvijas valsts un tās pārvaldes izveidošana. Grām.: Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos/ notikumos/ atmiņās. Rīga, 2013.)

 

1920. gada 1. maijā uz savu savu pirmo sēdi sanāca tautas vēlētā Satversmes sapulce. Tas nozīmēja, ka Latvijas valsts politisko pamatu izbūvē ir beidzies gandrīz pusotru gadu ilgais pagaidu posms - pagaidu likumu, pagaidu valdību un pagaidu politiskās pārstāvniecības posms - un sākas patstāvīgs, nevis kara un svešu militāru varu, bet tikai iekšēji izjustas nepieciešamības diktēts mērķtiecīgs valsts politiskās attīstības process. Pie svarīgākajiem uzdevumiem Satversmes darba kārtībā minami: izstrādāt valsts konstitucionālos pamatus un atrisināt jautājumus, kas saistīti ar lauksaimniecību un Latvijas lauku atjaunošanu.

(U. Krēsliņš. Latvija parlamentārisma pirmajā periodā. Grām.: Latvija un latvieši. Rīga, 2014.)

 

No Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma

1. pants.

No šī miera līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp līdzējām pusēm top izbeigts.

2. pants.

Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju (...)

(Sastādīts Maskavā, pabeigts un parakstīts Rīgā, 1920. gada 11. augustā)

 

(100 Latvijas vēstures relikvijas. Rīga, 2012.)