7. 2. daļas 7.1. uzdevums

Paralēli notiekošajam frontēs Latvijas teritorijā pirmie valsts diplomāti sāka aktīvu cīņu par Latvijas de iure atzīšanu. Visu 1919. gadu un 1920. gadu ārlietu ministra Z. A. Meierovica vadībā valdība centās pārliecināt sabiedrotos par Latvijas Republikas dzīvotspēju, kā arī veidot savstarpēji izdevīgas attiecības ar kaimiņvalstīm. Šajā laikā izkristalizējās valsts galvenie ārpolitiskie mērķi: Latvijas starptautiskās atzīšanas panākšana un valsts drošība ar reģionālo alianšu veidošanas palīdzību.

(V. Ščerbinskis. Pirmie soļi. Latvijas valsts un tās pārvaldes izveidošana. Grām.: Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos/ notikumos/ atmiņās. Rīga, 2013.)

 

No Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma

1. pants.

No šī miera līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp līdzējām pusēm top izbeigts.

2. pants.

Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju (...)

(Sastādīts Maskavā, pabeigts un parakstīts Rīgā, 1920. gada 11. augustā)