1. Eksāmena 2. daļas 1. un 2. uzdevums

 

1919. gada rudenī pret neatkarīgo Latvijas Republiku vērsās spēki, kas cīnījās par Krievijas impērijas atjaunošanu, un spēki, kuri vēlējās palīdzēt atgūt Vācijas varenību. Šo plānu īstenošanai 1919. gada vasarā saformēja Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju pulkveža Pāvela Bermonta vadībā. (...)

Uzbrukums Rīgai sākās 1919. gada 8. oktobra agrā rītā. Liela daļa Latvijas armijas vienību atradās formēšanas stadijā, un to apbruņojums bija nepilnīgs. Situācija bija kritiska. (...)

Tika sagatavota aizsardzības līnija gar Daugavas labo krastu, bet tilti pāri Daugavai padarīti lietošanai nederīgi. Vecrīgas krastmala pārvērtās par nocietinātu frontes līniju. Turpmākajās dienās Latvijas armijā kā brīvprātīgie iestājās tūkstošiem iedzīvotāju.

(1918- 1920: Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos/ notikumos/ atmiņās. Rīga, 2013.)

 

Oktobra sākumā, kad skola jau bija sākusies, paklīda valodas, ka bermontieši ies uz Rīgu. Pirmā pazīme tam bija, ka Bermonts ar savu štābu Jelgavas tirgus laukumā un apkārtējās ielās noturēja lielu karaspēka parādi, kas pēc tam pārgāja tiltiem un devās Rīgas virzienā. Pilsētā un skolā sākās bēdu un baigas neziņas dienas. Skolotāji izskaidroja stāvokli, uzaicināja ieturēt mieru un nezaudēt ticību, jo Sabiedrotie neļaušot bermontiešiem gāzt Pagaidu valdību. Bet dažās dienās, lielu pretestību neatrazdami (jo vairums latviešu karaspēka bija lielinieku frontē), bermontieši bija jau Torņakalnā un pie Daugavas.

(Zanis Unāms. Aiz septiņiem kalniem. ASV, 1975.)

 

Sievietes veica lielu darbu armijas apgādē. Sieviešu palīdzības korpuss, ko vadīja Čakstes kundze, vāca pa mājām ziedojumus armijas apgādei un daļēji palīdzēja ēdienus sagatavot. Blakus Čakstes kundzei es gribu minēt vēl vienas sievietes vārdu - rakstnieci Ivandi Kaiju (...) Ārējā izskatā vārgā sieviete aktīvi darbojās Sieviešu palīdzības korpusā un rakstīja rakstus "Latvijas Sargā".

Ivande Kaija un dažās citas sievietes darbojās arī Čakstes kundzes vadītajā Latvijas Zelta fondā, kas vāca ziedojumus zeltā par labu Latvijas valūtai. Patriotiskā saviļņojuma laikā bija liela atsaucība tautā. Ziedoja gan agrākos cara zelta naudas gabalus, gan rotaslietas un arī laulības gredzenus.

( Fēlikss Cielēns. Laikmetu maiņā. Zviedrija, 1963.)

 

Vācu frontē: Šodien pēc pusdienas, pabalstīti no sabiedroto flotes iznīcinošas artilērijas uguns un mūsu lidotājiem, mēs ar strauju uzbrukumu pārgājām Daugavu Daugavgrīvas cietokšņa virzienā, ar kauju ieņemot Daugavgrīvas cietoksni un Bolderājas miestiņu un sasniedzot Iļģuciemu.

Mūsu rokās krita ap 500 gūstekņu un bagātīgs kara materiāls, starp to daudz ložmetēju. Pārējā Daugavas līnijā mūsu pastiprinātās izlūku nodaļas nokļuva pāri Daugavai un sekmīgi paveica savu uzdevumu, nodarot vāciešiem lielus zaudējumus. Pēc papildus ziņām, vakar izdarītā uzbrukumā pie Ēķengrāves (Viesīte) bez 18 gūstekņiem un 5 ložmetējiem mēs esam ieguvuši 10 kastes ar rokasgranātām, 30 000 patronu, četrjūgu, lauka virtuvi un 16 zirgus.

(Laikraksts "Latvijas Sargs")

 

Rīts ir gaišs, vēss, un stingrs, ledains vējš plivina nacionālos karogus pie namu fasādēm. Iekšrīgā visas ielas it kā nosētas ledus gabaliem ar logu stikliem, kurus izdauzījušas vācu granātas. (...)

Daugavas malā visi nami iedragāti, no dažiem atlikuši tikai skeleti, akmeņu bruģis izrakts tranšejās, un dzeloņaino drāšu rinda aizstiepjas tālu uz vienu un otru pusi.

(Laikraksts "Latvijas Sargs" 1919. gada 12. novembrī.)

 

Latvijas neatkarības cīnītāji saprata, ka ceļš uz pilnīgu neatkarību lielā mērā būs atkarīgs no PSRS. Lai gan sākotnēji daudz lielākas cerības saistījās ar Rietumiem, jau 1990. gada rudenī kļuva skaidrs, ka Latvijai daudzus jautājumus nāksies risināt tiešā dialogā ar PSRS. Līdz ar to Latvijai nebija citas izvēles attiecību kārtošanā ar PSRS kā sarunas, tikai nevardarbīga rīcība, iespējami izvairoties no nevajadzīgām provokācijām, ekonomiskās sadarbības turpināšana, mēģināt to pārkārtot uz abpusēji izdevīgiem principiem.

(Tālavs Jundzis. Nevardarbīgās pretošanās taktika attiecībās ar PSRS. Rīga, 2008.)

 

Latgales un Zemgales novadu ļaudis, Rīgas rajona un Zemgales priekšpilsētas iedzīvotāji! Jūsu pienākums - atrasties Zaķusalā, TV kompleksa apsardzē. (...)

Jūrmalnieki, alūksnieši, limbažnieki, gulbenieši un citi vidzemnieki, Ziemeļu rajona iedzīvotāji! Jūsu pārziņā ir Ministru padome un Sakaru mezgls Dzirnavu ielā 105. (...)

Saimniecību vadītāji, augstskolu rektori, izpildkomiteju priekšsēdētāji! Ļaudīm ir jāatrodas tautas sardzē. Laucinieku novietošanu nodrošina LTF koordinācijas centri.

Līdzi jāņem radioaparāti, fotoaparāti, megafoni, kabatas lukturi, termosi ar karstu tēju. Mums jāfiksē visas iespējamās provokācijas, jāsaglabā miers, jāpaliek labi organizētiem, koordinētiem jebkuros apstākļos.

(Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšana (1945- 1991) dokumentos. 3. sēj. Rīga, 2015.)

 

Barikāžu laikā - no 13. līdz 25. janvārim - ik dienu un ik nakti uz barikādēm atradās vienlaikus no dažiem tūkstošiem līdz vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku. Barikāžu aizstāvju gara spēks, pārliecība un apņēmība, nelokāmā griba ir patiesas apbrīnas vērta. To, kas notika barikāžu aizstāvju prātos un sirdī, daļēji pauž plakāti un uzraksti, kurus varēja lasīt uz dzelzsbetona bluķiem vai ēku sienām.

(Tālavs Jundzis. Nevardarbīgās pretošanās taktika attiecībās ar PSRS. Rīga, 2008.)