3. Jēzus Kristus

Vārds “Kristus” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “svaidītais”. Šī vārda ekvivalents ebreju valodā ir Mesija.

Mūsu ēras sākumā tā radās Palestīnā kā jūdaisma novirziens, kas pamazām izveidojās par atsevišķu reliģiju un 3. gs. kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju.

 

Kristiešu rakstos vārds "kristieši" pirmoreiz parādās Apustuļu darbos.
Neskatoties uz to, ka kristietībai ir 1,7 miljardi sekotāju, tā ir viena no jaunākajām ticībām. (darbojies 1.gs. pirmajos 30 gados). 

Informācija par Jēzus Kristus dzimšanu ir atrodama vienīgi Mateja un Lūkas evaņģēlijos, bet informācija ir atšķirīga.

Saskaņā ar Mateja evaņģēliju Jēzus vecāki Marija un Jāzeps dzīvoja Bētlemē. Jāzepam sapnī parādījies eņģelis, kas paziņojis, ka Marija gaida bērnu no Svētā Gara un ka viņa dēls būs Mesija, kuru ebreji gaidīja pēc pravieša Jesajas vārdiem. To uzzināja Jūdejas ķēniņš Hērods Lielais un nosūtīja Austrumu gudros uz Jeruzalemi, lai tie apskata jaundzimušo jūdu karali. Hērods bija nolēmis jaundzimušo nogalināt. Gudrie, vadoties pēc zvaigznes, nonāca Bētlemē un uzmeklēja bērnu. Savukārt Jāzepam atkārtoti sapnī parādījies eņģelis, brīdinot viņu par Hēroda nolūkiem. Tāpēc ģimene aizbēga uz Ēģipti un uzturējās tur tik ilgi, kamēr nomira Hērods. Pēc tā nāves Jāzepam sapnī trešo reizi parādījies eņģelis, paziņojot, ka tiem ir jāatgriežas dzimtajā pusē. Jāzeps paklausīja eņģelim un devās atpakaļ uz dzimto pusi, bet neatgriezās Bētlemē, bet gan apmetās Nācaretē, Galilejā.

 

Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jāzeps un Marija dzīvoja Galilejas pilsētā Nācaretē. Stāsts par Jēzu Kristu šajā evaņģēlijā saistīts ar Jāni Kristītāju. Tiek norādīts, ka Jēzus māte Marija un Jāņa Kristītāja māte Elizabete bija radinieces. Šajā evaņģēlijā Marijai par Jēzus piedzimšanu sapnī paziņoja eņģelis Gabriēls.

Romas imperators Oktaviāns bija licis veikt tautas skaitīšanu, tādēļ Jāzeps ar Mariju devās uz Bētlemi. Tieši šajā laikā piedzima Jēzus Kristus.

Saskaņā ar Mateja evaņģēlijā uzskaitīto ģenealoģiju Jēzus saknes ir atrodams līdz Ābramam, bet Lūkas evaņģēlijā šīs saknes stiepjas līdz Ādamam, pirmajam cilvēkam, kurš pieminēts Pirmajā Mozus grāmatā. Abos radurakstos Jēzus ir senebreju valdnieka Dāvida pēctecis.
 

Jēzu Kristu Jordānas upē kristīja pravietis Jānis Kristītājs.

 

Kristību laikā Svētais Gars kā balodis nolaidās pie Jēzu. Pēc kristībām Svētais Gars Jēzu Kristu aizveda uz tuksnesi, kur viņš gavēja četrdesmit dienas. Pēc tam velns mēģināja Jēzu Kristu ievest kārdinājumā. Kad Jēzus bija pārvarējis kārdinājumu, viņš devās uz Galileju, kur sāka sludināt Dieva vārdu. Kopā ar saviem sekotājiem Jēzus apmeklēja  Galilejas un Jūdejas reģionu, kur sludināja evaņģēliju un veica dažādus brīnumus. Jēzus veiktie darbi kanoniskajos evaņģēlijos atšķiras.

 

Jūdu augstākie priesteri jutās apdraudēti dēļ Jēzus popularitātes, tādēļ apsūdzēja to kā viltus pravieti.

Pēc Romas pārvaldnieka Poncija Pilāta apstiprinājuma pēc fiziskām mokām Jēzu sita krustā Golgātas kalnā. Viņš tika apbedīts Jeruzalemē kādā kalnā. Jēzus mācekļi trešajā dienā liecināja, ka viņš ir augšāmcēlies. Mācekļi šo augšāmcelšanos uzskata par galveno Jēzus dzīvē.

 

Atšķirībā no vairums citām vēsturiskām personām, nav atrasti arheoloģiski pierādījumi, kas ļautu pārliecināties, ka Jēzus no Nācaretes patiešām būtu eksistējis. Tomēr liturģiskajos avotos, kuros ir rakstīts par Jēzu, daudzas aprakstītās vietas, personas un notikumi ir arheoloģiski apstiprināti.

Jēzus neveica pierakstus. Visus vēsturiskos avotus par Jēzu Kristu ir sarakstījuši citi autori.

Pirmie teksti par Jēzu (Pāvila vēstules) tika uzrakstīti aptuveni divdesmit gadus pēc Jēzus nāves.
 

Gandrīz visa informācija par viņa dzīvi ir pierakstīta Jēzus mācekļu pierakstītajos kanoniskajos evaņģēlijos, kuri ir iekļauti kristiešu Bībeles Jaunajā Derībā. Vēl par Jēzus dzīvi vēsta tā sauktie "apokrifi", ko it kā sarakstījuši citi Jēzus mācekļi un laikabiedri, taču kas nav iekļauti Jaunajā derībā.

Kristietībai ir savu vērtību sistēma. Ir gan dzīves, gan domāšanas, gan arī rīcības veids sabiedrībai.

Kristietības pamatā ir nevis Dieva atklāsme cilvēkiem kā jūdaismā, bet gan sekošana Jēzus piemēram – viņa rīcībai, uzvedības normām, attieksmei pret lietām un cilvēkiem.

Kristietību var uzskatīt par vienu no galvenajiem Eiropas apvienošanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma.
 

Romas impērijas teritorijā iebrukušie barbari apmetās tur uz dzīvi. Pie viņiem drīz  ieradās kristiešu misionāri un barbaru kopienas viena pēc otras pakāpeniski tika pievērstas kristīgai ticībai. Līdz ar ticību viņi pārņēma latīņu valodu. Senās Romas valoda kļuva par liturģijas un literāro valodu, kā arī mācību valodu skolās. Tā kristietība lielā mērā samierināja Seno Romu ar barbariem, nodrošināja tās kultūras un tradīciju pārnesi uz jauno Eiropas kultūru.

Kristietībā vissvarīgākā ir mīlestība pret Dievu un vienam pret otru. Daudzi kristieši regulāri apmeklē dievkalpojumus, parasti svētdienās. Dievkalpojumi sastāv no dziedāšanas, Bībeles lasījumiem un sprediķi.

Daudzās kristiešu baznīcās notiek arī kristības un svētā vakarēdiena ceremonijas.

Ceremonijā tiek izmantots svētīts ūdens, kas simbolizē grēku nomazgāšanu. Savukārt vakarēdiens ir svēts process, kura mērķis ir atcerēties Jēzu.

Kristieši svin divus nozīmīgus notikumus no Jēzus Krista dzīves. Šie svētki ir Ziemassvētki un Lieldienas. Ziemassvētkos tiek svinēta Jēzus dzimšana. Tā kā precīzs Jēzus dzimšanas datums nav zināms dažādas konfesijas Ziemassvētkus svin atšķirīgos datumos. Daļa svin 25. decembrī, citi 6. janvārī. Pavasarī tiek svinētas Lieldienas. Šajā laikā Jēzus Kristus tika piesists krustā, bet pēc tam augšāmcēlies no mirušajiem. Katru gadu Lieldienu svinēšanas datums mainās.
 
Kristietības pamatvirzieni

Šie trīs virzieni atzīst Nīkajas ticības apliecību.

Tajā baznīcas Rietumeiropā atdalījās no baznīcām Bizantijas impērijā austrumos. Līdz ar to izveidojās Romas katoļu baznīca un pareizticīgo baznīca.

 

Katolicisms ir izplatījies pa visu pasauli un ir vadošais novirziens daudzās valstīs, piemēram, Spānijā, Īrijā un Francijā. Svētdienās katoļi cenšas apmeklēt Misi un regulāri izsūdzēt grēkus priesterim. Viņi pielūdz Dievu, Mariju, Jēzus māti, un daudzus svētos, kas ir bijuši reliģiozi cilvēki un bieži vien miruši ticības dēļ.

 

Sākumā kristietība bija katoliska, bet 1054. gadā kristīgā baznīca sadalījās. Radās nesaskaņas par kristīgās pasaules vadību starp Romas pāvestu un patriarhu, baznīcas vadītāju Konstantinopolē. Rezultātā atdalījās rietumu (Romas katoļu) un austrumu (pareizticīgo) baznīcas.

Katoļiem un pareizticīgajiem ir daudz kopīga. Tomēr pareizticīgie neatzīst pāvestu. Pareizticīgie uzskata par svētiem reliģiskus portretus, kurus sauc par ikonām. Viņi neuzskata pāvestu par savu augstāko vadītāju. Tā vietā pareizticīgo baznīcā ir vairākas neatkarīgas, pašpārvaldošas baznīcas, kur katrai augstākā amatpersona ir bīskaps. Pie šīm baznīcām pieder Krievijas Pareizticīgā baznīca, Koptu Pareizticīgā baznīca, Grieķijas Pareizticīgā baznīca u.c.

 

16. gs. daļa kristiešu uzskatīja, ka Romas katoļu baznīca vairs pareizi neseko Jēzus mācībai.

 

Vācu mūks Mārtiņš Luters sāka protestēt, pienaglojot savas 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Viņš ar saviem piekritējiem radīja jaunu kustību - reformāciju. Mūsdienās lielākā daļa kristiešu, kas nepieder pie Romas katoļu vai pareizticīgo baznīcas, ir protestanti. Latvijā ir izplatīts luterānisms, protestantisma pamatvirziens.

16. gs. sākumā Reformācija aizsāka Romas katoļu baznīcas šķelšanos. Protestantu baznīcas noraidīja vairākas Romas katoļu baznīcas pārliecības, tajā skaitā arī pāvesta autoritāti un dažādas mācības par to, kā var nokļūt paradīzē.

Protestantisms ir sadalījies vairākās atsevišķās konfesijās.  Pie protestantiem tiek pieskaitīti luterāņi, metodisti, prezbiterāņi, kristiešu fundamentālisti, baptisti, kvēkeri, mennonīti un daudzi citi.