2. Senlatviešu kultūra, saimniecība..

Pēc Hamburgas – Brēmenes arhibīskapa Rimberta ziņām, kurši bija pazīstami skandināvu un ziemeļvācu tirgotājiem un misionāriem. Rimberts rakstījis, ka 9. gs. kuršiem bijušas vismaz 5 politiski administratīvas teritorijas. Savukārt 12. gs. jau 9 zemes ar lieliem administratīviem centriem. Nav precīzi zināms, vai arhibīskaps Rimberts stāsta par piecām senpilsētām vai piecām zemēm.

Kuršiem esot bijusi spēcīga militārā organizācija. 853. gadā tie ne tikai atvairījuši dāņu uzbrukumu, bet atņēmuši arī pusi no to kuģiem, kā arī daudz sudraba.
854. g. kuršiem uzbruka konungs (skandināvu cilšu vadonis) Birkas Olafs, kurš ieņēma kuršu cietoksni Jūrpilī.

 

Par kuršiem 11. gs. rakstījis arī Brēmenes Ādams, Dānijas baznīcas vēstures autors. Viņa priekšstati par kuršiem bija nepilnīgi un pārspīlēti.

Pēc Indriķa hronikas ziņām kuršiem bijušas 9 politiski administratīvas teritorijas. Dažas no tām dalījās pilsētnovados. 1210. g. kurši esot mēģinājuši ieņemt Rīgu. Kuršu pilis esot bijušas labi nostiprinātas un grūti ieņemamas. Uzbērumi veidoti no zemes, pamati no akmeņiem.

 

Visbiežāk sastopamās kuršu rotaslietas bija kaklariņķi. Visvienkāršākie bija no trīs masīvām bronzas stieplēm vīti kaklariņķi, kas divām kārtām apņēma kaklu. Vīriešiem raksturīgi divkārši kaklariņķi, kas vīti no trim savītām stieplēm.

Kurši - kā vīrieši, tā sievietes nēsāja arī kreļļu kaklarotas. Sastopamas gan stikla, gan uz stieples uzvērtas bronzas krelles, kā arī dzintara krelles.

Tika nēsātas arī rotadatas, kas bija veidotas krustadatu veidā ar plakanām, apaļām ripām.

Aproces izpildījuma ziņā ir krāšņākā un visbiežāk atrastā kuršu rotaslieta. Tās bija veidotas gan kā lentveida, gan spirālveida aproces, gan rotātas ar zvērgalvu galiem. Lentveida aproces sievietes nēsāja pat pa 6 - 10 uz vienas rokas.

Gredzeni bijuši ļoti dažādi: spirālgredzeni, gredzeni ar vidusplāksnīti, gredzeni ar paplašinātu priekšpusi, vairoggredzeni un gredzeni ar paresninātu, vītu priekšpusi.

Kurši darināja arī daudzveidīgas saktas.

No visiem Latvijas novadiem kuršiem vērojama vislielākā dažādība apbedījumu veidos. Te sastopami gan līdzenie skeletskapi un ugunskapi (ugunskapi veidoti gan sārta paliekas ierokot zemē, gan nogremdējot ūdenī), gan uzkalniņi ar individuālajiem skeletkapiem un ugunskapiem, kā arī apbedījumi akmeņu krāvumu kapos.

 

Kurzemē visbiežāk sastopamie ir ugunskapi. Parasti tās ir 2 - 3 kvadrātmetrus lielas un  50 - 70 cm dziļas kapu bedres. Mirušie parasti sadedzināti ārpus kapa bedres. Vīriešu kapos līdzi likti zobeni, āvasveida cirvji, uzmavas un iedzītņa šķēpi, laužņi, seglu kāpšļi, izkaptis, dažkārt svariņi un atsvariņi, bet no rotaslietām saktas, aproces, kaklariņķi un gredzeni. Sieviešu kapos bez jau vīriešu kapos sastopamajām rotaslietām vēl atrodamas krelles un važiņas.

 

 

Pēc 13. gs. vēstures avotiem var konstatēt Zemgalē 7 zemes jeb politiskos veidojumus.

Pastāv uzskats, ka 13. gs. sākumā zemgaļu apdzīvoto teritoriju kontrolēja 2 politiskie centri: Austrumzemgali (Upmales zeme) – Mežotne, bet Rietumzemgali – Tērvete.

Indriķa hronikā Tērvetes Viestards nosaukts gan par zemgaļu hercogu, gan visu zemgaļu vecāko. No Indriķa hronikas var secināt, ka starp Viestardu un Mežotnes vecākajiem notikusi cīņu par varu Zemgalē.

 

Atskaņu hronikā aprakstīts Zemgales iekarošanas process, kas ilga līdz 13. gs. beigām. Šajā hronikā pēdējās minētās ziņas par zemgaļiem ir tādas, ka tie pametuši un nodedzinājuši savu pēdējo pili un aizgājuši pie lietuviešiem.

Zemgaļu osta esot bijusi nopietna konkurente Rīgai 13. gs. Bīskaps Alberts ar cisterciešu ordeņa mūka Teodoriha starpniecību izlūdzies no Romas pāvesta Innocenta III aizliegumu kristīgajiem tirgotājiem apmeklēt šo ostu.

 

Zemgaļu auglīgā zeme un tirdzniecība vairoja zemgaļu bagātību. Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotaslietas lielākas un krāšņākas. Kaklariņķiem bija pieci dažādi veidi, tāpat arī rotadatām. Arī saktas bija diezgan plaši izplatītas, sastopamas gan plāksnessaktas, gan stopasaktas, gan pakavsaktas. No gredzeniem iecienītākie bija bronzas spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem.

 

Kapulaukiem parasti izraudzījās grantainas vai smilšainas augsnes. Atšķirībā no citiem novadiem Zemgalē ugunskapi ir sastopami ļoti reti. Zemgaļu apbedījumi parasti ierakti 25 - 130 cm dziļi pamatzemē. Mirušie tika guldīti ovālās vai taisnstūrveida bedrēs ar noapaļotiem stūriem. Sieviešu apbedījumiem raksturīga ZZR - DDA vai Z - D orientācija, vīriešiem pretēja. Vīriešu kapavietās sastopami šķēpi, naži, cirvji, izkaptis, uzmavas kalti, iemauktu dzelži, pieši, dzeramie ragi. Sieviešu apbedījumos raksturīga piedeva ir kaplis, ko novieto pie kājām, sirpjveida nazis, īlens un parastais nazis. Bieži sastop bronzas krustadatas, važiņu rotas ar piekariņiem un zvārguļiem, kaklariņķus, saktas, spirālaproces, gredzenus.

 

Sēļi nebija minēti līdzās pārējām baltu ciltīm hronista Nestora „Pagājušo gadu stāstā”. Pirmo reizi sēļi ir identificēti Indriķa hronikā, kur aprakstīta Sēlpils ieņemšana 1208. gadā.

Sēļu lielākie pilskalni atradās pie Daugavas. Zināmi ap 30 pilskalni.

  

Sēļiem raksturīgi 2 apbedīšanas veidi - līdzenajos un uzkalniņu kapulaukos. Līdzenajos kapulaukos mirušie guldīti A - R (vīrieši) un R - A (sievietes) virzienā. Sievietēm līdzi dotas rotaslietas. Vīriešu apbedījumiem raksturīga piedeva ir iedzītņa šķēpi un dzelzs bulta. Uzkalniņkapos mirušie guldīti četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs, lielākoties vienkoča šķirstos. Pāri apbedījumam uzbērts smilšu kalniņš.

 

Raksturīga piedeva sēļu kapulauku sieviešu apbedījumiem ir darba rīki. Sastopami sirpji, īleni, dzirkles, naži, kas novietoti kaudzītē kapa kājgalī.

 

Latgaļu politiskais iedalījums 12./13. gs. ļauj runāt par četrām lielām zemēm: Tālavu, Jersiku, Koknesi, Atzeli.

 

Koknesē 13. gs. sākumā valdīja Vetseke, kurš pēc militāra konflikta ar bīskapa Alberta vasali nodedzinājis savu pili un devies ar ļaudīm uz Novgorodu vai Pleskavu.

 

Savukārt Jersikas valdnieks Visvaldis bija pieņēmis pareizticību un pārvaldīja lielāko tā laika Latgales zemi. Indriķa hronikā Visvaldis dēvēts par Polockas kņaza draugu, kā arī valdnieku (rex). 12. gs. beigās Jersikas zeme bija iedalīta 9 pilsnovados. Pazīstamākie: Asote, Alene, Cesvaine, Mārciena.

 

Tālava bija otra lielākā latgaļu zeme. Tās valdnieka Tālivalda (Tālivalža) administratīvais centrs bijaBeverīnas pils. Nav īsti zināms, kur šī pils atradās, iespējams Trikātā. Pēdējo reizi Beverīna pieminēta 1216. g., kad Novgorodas karaspēks pili nodedzināja. Tālivalds maksājis Novgorodas – Maskavas kņazistei nodevas. To sauca par „meslu atkarību”, kad reizi gadā tika maksātas nodevas, lai atpirktos no iebrukumiem.

 

Latgaļiem raksturīgi līdzenie un uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos mirušie glabāti zemē ieraktās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs. Mirušie reti tika sadedzināti. Tos guldīja izstieptā stāvoklī uz muguras, rokas visbiežāk noliktas uz krūtīm. Mirušie guldīti kapā svētku tērpos un rotās, vīrieši ar ieročiem un darbarīkiem uz dēļu paklāja vai vienkoča (dobtos) šķirstos. Latgaļu mirušajiem kapā māla podiņš ar ēdienu nav likts. Latgaļu vīrieši tika apbedīti ar galvu A, sievietes - ar galvu R virzienā.

 

Latgaļu uzkalniņu kapos katrā uzkalniņā guldīts viens, reti divi mirušie. Ārējā uzkalniņa forma ir vienīgā iezīme, kas atšķir līdzenos kapulaukus no uzkalniņu kapulaukiem.

 

5. gs. atsākās pilskalnu apbūve. Bija 2 galvenie nocietināto apmetņu veidi: pilskalni un ezerpilis. No 10. – 12. gs. pilskalnu apbūve piedzīvoja uzplaukumu. Kurzemē apzināti vairāk kā 70 tā laika pilskalni, Zemgalē – 25, Latgalē un Sēlijā ap 90.

 

 

Pilskalni bieži cīņu laikā tika nodedzināti un atjaunoti arvien iespaidīgāki. Daudzas pilis kontrolēja svarīgus tirdzniecības ceļus.

 

Baltu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecība, tomēr nozīmīga loma bija arī tirdzniecībai. Baltiem bija attīstīta metālapstrāde. Kuršu gatavotie zobeni bija iecienīti Austrumbaltijā.

 

Viens no svarīgākajiem zemgaļu tirdzniecības centriem bija Daugmales pilskalns, kas kontrolēja Daugavas lejteci.

Latgaļi nodarbojās gan ar zemkopību, gan ar lopkopību, visciešākie kontakti latgaļiem bija ar Krievzemi.

 

Saksis Gramatiķis savā darbā „Dānijas vēsture” stāsta par Brovalas kauju starp dāņiem un zviedriem ap 750.g., kurā dāņu pusē karojuši lībieši.

Sākot ar 11. gs. lībieši daudz tiek pieminēti rūnu rakstos.

Zināmas aptuveni 30 Daugavas un Gaujas lībiešu nocietinātas apmetnes un pilis. Lībiešu zemes pēc Indriķa hronikas ziņām iedalīja četros novados: Daugavas, Turaidas, Idumejas, Metsepoles. Daugavas lībiešu lielākās pilis bija Lielvārdē un Aizkrauklē. Īpaši liels tirdzniecības centrs līdz pat 13. gs. bija Daugmale. Lībieši kontrolēja Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļus. Daugavai kā tranzīta ceļam no Rietumeiropas uz Krievzemi un Bizantiju bija liela nozīme.

 

Meinarda kapa piemineklis Rīgā.

 

Aptuveni 1180. g. pie Gaujas lībiešiem ieradās mūks Meinards (Meinhards), kurš apmetās Ikšķilē un apguva vietējo valodu. Ap 1185. g. uzcēla baznīcu, kas kalpoja arī par nocietinājumu. Vēlāk tika uzbūvēts arī mūra cietoksnis, kas pasargāja no svešu cilšu iebrukumiem. Par to Meinards prasīja no lībiešiem kristietības pieņemšanu.

1187. g. par otru kristīgo centru kļuva Turaida. Tur darbojas cisterciešu ordeņa mūks Teodorihs.

1186. g. Romas pāvests Meinardu iecēla par Ikšķiles bīskapu, kurš bija pakļauts Brēmenes bīskapam. Tā kā kristīgās ticības ieviešana nenesa cerētos rezultātus, Meinards ar Teodoriha starpniecību lūdza Romas pāvesta atļauju krusta kara sākumam.