Pārmaiņas Tuvajos austrumos — teorija. Vēsture, 10. klase.

Sākot ar 2. gt. p.m.ē. Seno Austrumu vēsture norisinās straujāk, sākas plaša migrācija, civilizācijas izplatās ārpus Nīlas ielejas un Divupes, tiek dibinātas jaunas valstis. Līdzās Ēģiptes Jaunajai valstij un kasītu dinastijas Babilonijai, izveidojās jaunas valstis:

Hetu valsts Mazāzijā (galvaspilsēta Hatuša).
Ap 1500. g. p.m.ē. Armēnijas kalnienē veidojās Mitannijas valsts (galvaspilsēta Vašukani).
Ziemeļdivupē izveidojas Asīrija (galvaspilsēta Ašūra).

Kopš 1. gt. p.m.ē. vidu pār visām Tuvo Austrumu valstīm sāk valdīt Persijas pasaules valsts jeb impērija. Līdzās lielajām valstīm, nozīme bija arī tādām pilsētvalstīm kā Feniķijai, kā arī seno ebreju Jūdejas – Izraēlas valstij.

Līdz ar jaunu valstu rašanos, veidojās civilizētākas attiecības starp valstīm. Bija jārēķinās ar citu valstu interesēm, un, lai uzsāktu karu, bija nepieciešams iemesls. Problēmu risināšanā sāka izmantot diplomātiju, izmantojot sūtņus, saraksti, līgumus, laulības. Izplatīta bija sarakste starp valdniekiem:

ja tie bija vienlīdzīgi, tad uzrunāja viens otru par „brāli”,
ja rakstītājs bija atkarīgs no kāda, tad sauca sevi par „kalpu” vai „vergu”, bet virskungu par „tēvu” vai „kungu”.

2. gt. p.m.ē. par starptautisku saziņas valodu kļuva akadiešu valoda, kādā tika runāts Babilonijā. Savukārt 1. gt. p.m.ē. akadiešu valodu nomainīja aramiešu valoda. Par starptautisko rakstību kļuva Divupes ķīļraksts. Pilīs veidoja dokumentu arhīvus.

Ķīļraksts.

Ēģiptes jaunā valsts

1551. g. p.m.ē. pēc hiksu padzīšanas sākas jauns laikmets Ēģiptes vēsturē – Jaunā valsts. Līdz 1200. g Ēģiptei bija galvenā vara Tuvajos Austrumos.

Ēģipte kļuva agresīva, veicot plašus karus, vienlaikus cenšoties saglabāt labas attiecības ar tirgotājiem un citām valstīm.
Faraons Amenhoteps IV (Ehnatons) realizē svarīgu reliģiski politisku reformu.

Amenhoteps IV.

XVIII dinastijas faraoni izveidoja Ēģipti par vadošu lielvalsti, pakļaujot daudzas valstiņas. Cietokšņi iekarotajās zemēs nodrošināja varu. Tika pakļautas arī valstis Vidusjūras austrumu piekrastē, kur atradās feniķiešu un sīriešu ostas un tirdzniecības ceļi. Pakļautie valdnieki maksāja meslus. Lai saglabātu iekarotajās valstīs varu, tajās cēla garnizonus.

Pārsteigumu ēģiptiešiem sagādāja Eifrata, kura bija „otrādi apgriezts ūdens, pa kuru varēja nokļūt ziemeļos, braucot pret straumi”. Ēģiptieši bija pieraduši, ka Nīla tek ziemeļu virzienā.

Hatšepsuta

Sieviete tronī Ēģiptē bija kas neparasts. Valdnieka Tutmosa I dēls Tutmoss II (Tutmosa I dēls no blakussievas) apprecēja savu pusmāsu Hatšepsutu (Tutmosa I meitu no galvenās sievas). Tutmosam II un Hatšepsutai piedzima meita, bet Tutmoss II tika pie dēla Tutmosa III no kādas blakussievas. Tutmoss III tika tronī, būdams mazgadīgs, tāpēc par valsts pagaidu pārvaldītāju jeb reaģentu kļuva tā pamāte Hatšepsuta. Viņa pasludināja sevi par faraonu un valdīja 22 gadus.

Hatšepsuta.

Tutmoss III.

Tutmoss III bija līdzvaldnieks tikai vārda pēc. Hatšepsutas valdīšanas laikā Ēģipte izvairījās no kariem un pievērsās tirdznieciski militārām ekspedīcijām:

Sīnajas varas raktuvēs,
Kušā, kur bija zelts,
Puntā, kur bija smaržvielas.

Tutmoss III

Tutmoss III varu atguva 1468. g. p.m.ē., kad bija pieaudzis. Hatšepsutas nāves apstākļi nav zināmi. Tutmoss III ar apmēram 17 karagājieniem atjaunoja varu Vidusjūras austrumu piekrastē. Šajā laikā gan Babilonijas, gan Hetu, gan Asīrijas valsts valdnieki sūtīja Tutmosam III dāvanas, lai iegūtu tā labvēlību.

Amenhoteps IV

Amenhoteps IV jeb Ehnatons valdīja Ēģiptē no 1364. g. – 1347. g. p.m.ē.

Viņa tēvs Amenhoteps III mīlēja izsmalcinātību un greznību. Pretēji tradīcijām apprecēja nedižciltīgu sievu Teji. Viņu abu dēls tika nodots gudrā intriganta - vezīra Eji rokās, audzināšanā piedalījās arī Heliopoles priesteri.

Ehnatons.

Kļuvis par valdnieku, Amenhoteps IV:

pasludināja Saules dievu Atonu par vienīgo dievu, ieviešot monoteismu,
pieņēma vārdu Ehnatons ("Atonam tīkams"),
lika celt jaunu galvaspilsētu Ahetatonu ("Atona apvārsnis"),
iesaistīja pārvaldē vidējo slāni, atbīdot aristokrātiju no varas,
atstāja novārtā ārpolitisko stāvokli (Ēģipte sāka zaudēt kontroli par mazvalsts valdniekiem).

Ehnatons mira 18. valdīšanas gadā. No sievas Nofretetes viņam bija 6 meitas. Ehnatona radinieks Tutanhamons apprecēja vienu no meitām 9 gadu vecumā un kļuva par faraonu.

Tutanhamons/ Heti

Tutanhamona valdīšanas laikā Ēģipte centās atgūt varu Priekšāzijā, bet tai bija konkurence – Hetu valsts. Mazāzijas centrā bija izveidojusies indoeiropiešu Hetu valsts, kas 15. gs. p.m.ē. kļuva par lielu valsti, pakļaujot Mitannijas, Mazāzijas, Kipras teritorijas, apdraudot pat Ēģipti.

Pēc Tutanhamona nāves 18 gadīgā atraitne nevēlējās tronī citas dzimtas valdnieku. Viņa cerēja apprecēt vienu no Hetu valdnieka Supiluliuma I dēliem, kurš tika nogalināts, pārkāpjot Ēģiptes robežu, jo kāds nevēlējās svešzemnieku redzēt tronī. Lai atriebtos, Hetu karaspēks uzbruka un sakāva Ēģipte spēkus, bet tad viņu karaspēka vidū sākās sērga, ko heti uzskatīja par ēģiptiešu dievu dusmām, un devās mājās.

Faraona Ramzes II laikā tika noslēgts miers ar hetiem, un to valdnieks atdeva savu vecāko meitu Ramzesam II par sievu.

Ramzes II statuja.

13. gs. p.m.ē. sākas Ēģiptes lejupslīde, zaudējot varu Sīrijā, Palestīnā, Feniķijā.

XXI dinastijas laikā Ēģiptē sašķēlās it kā 2 daļās:

Dienvidos vara bija Amona augstākā priestera Herihora rokās, kurš izveidoja dieva Amona valsti, nosakot visas Ēģiptes politiku,
Faraons Lejasēģiptē valdīja tikai vārda pēc.

Vēlāk Ēģiptē pie varas nāca lībiešu izcelsmes faraoni, tad nūbiešu, kas bija atbrīvojušies no Ēģiptes virskundzības. Sākās Vēlā laikmeta vēsture Ēģiptē. XXVI – Saisas dinastijas (tā sauca šīs dinastijas galvaspilsētu Lejasēģiptē) laikā Ēģipte piedzīvo pēdējo uzplaukumu. 525. g. p.m.ē. Ēģipti iekaro persieši.

Feniķija

Feniķija - šaura zemes strēle, kas 8 līdz 25 km platumā stiepās gar Vidusjūras piekrasti. Lielākā Feniķijas daļa atrodas mūsdienu Libānas teritorijā, bet daļa Sīrijas. Feniķieši apmetās uz dzīvi gar visu Vidusjūras piekrasti: Kartāgā, Kadisā, Tanžerā, Rodā, Kiprā, Sicīlijā, Maltā, Sardīnijā.

Feniķija.

Feniķieši bija amorītu – kanāniešu cilts, kas ap 2000.g. p.m.ē. apmetās Vidusjūras austrumupiekrastē. Nosaukumu tiem deva sengrieķi. Feniķieši bija jūrasbraucēju un tirgotāju tauta.

Ap 1200. g. p.m.ē. Vidusjūras austrumu piekrastes mazās valstis, ieskaitot feniķiešus, kļuva neatkarīgas. Pamazām tās sāka izvērst kuģniecību un tirdzniecību, kā arī jūras laupīšanu. Feniķiešu pilsētvalstis – Bibla, Tira, Sidona, kā arī citas, kļuva bagātas.

Feniķijas uzplaukums sakrita ar citu valstu un tautu nelaimēm (Pēc Egejas civilizācijas (Mikēnu), hetu norieta, Ēģiptes novājināšanās.). Feniķieši pakāpeniski sāka atjaunot laupītāju postījumu rezultātā panīkušo tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā. Sākumā viņi atjaunoja tirdzniecību starp Kipru un Egeju, vēlāk arī ar Ēģipti.

Drošības apsvērumu dēļ dažas feniķiešu pilsētas visbiežāk apmeklētajās pilsētās dibināja savas kolonijas (kādas valsts pilsoņu apmetne svešā teritorijā). Kolonijas parasti veidoja vietās, kuru tuvumā bija izejvielas un dažādas preces, kuras bija iekārojuši feniķiešu tirgotāji. Kolonijas visvairāk dibināja sākot tieši ar 10. gs. p.m.ē.

Vecākās no feniķiešu kolonijām ir:

Gadesa ( tagad Kadisa) Spānijas dienvidrietumos,
Utika Tunisijā,
apmetnes Kiprā (Kitija u.c.).

Daudz koloniju bija:

Āfrikas ziemeļos,
Spānijas dienvidu piekrastē,
Vidusjūras salās.

Daļa no kolonijām pārtapa par pilsētām. Nozīmīgākā kolonija bija Kartāga (Tunisijā), dibināta 9. gs. beigās p.m.ē. Kartāga laika gaitā kļuva par pilsētvalsti, kuras tirgotāji sāka valdīt Vidusjūras rietumos. Senie romieši viņus sauca par pūniešiem.

Feniķieši bija izcili jūrasbraucēji. Viņi bija pirmie, kas izbrauca cauri Gibraltāram, ko feniķieši sauca par Melkartas (Tīras pilsētas galvenais dievs) Stabiem. Tiek uzskatīts, ka feniķieši esot sasnieguši arī britu salas, no kurām atveduši alvu un varu (Spānijā). Tika uzlaboti gan ieroči, gan darba rīki un līdz ar to tika paaugstināts darba ražīgums visās saimnieciskajās jomās.

Feniķiešu kuģis.

Sākot ar 8. gs. p.m.ē. Feniķija kļuva par Asīrijas provinci, zaudējot monopolstāvokli Vidusjūras tirdzniecībā. Viņu vietā nāca sengrieķu tirgotāji.

Pēc svarīgāko pilsētu zaudēšanas feniķieši stāvoklis Tuvajos Austrumos kļuva bezcerīgs, tādēļ liela feniķiešu jūrasbraucēju daļa pakāpeniski pārcēlās uz vienu no agrāk nodibinātajām kolonijām Ziemeļāfrikas piekrastē - Kartāgu, kā arī kolonijām citās Vidusjūras piekrastes vietās. Kartāga feniķiešu valodā nozīmējusi „Jaunā pilsēta”. Kartāga ar laiku ieguva galveno loma tirdzniecībā Vidusjūras centrālajā un rietumu daļā ar zeltu, vergiem, ziloņkaulu, alvu, varu, svinu, tekstilu utt.

Nozīmīgi ir feniķiešu ģeogrāfiskie atklājumi. Ēģiptes faraons Neho II 7. gs. beigās p.m.ē. atbalstīja feniķiešu jūrasbraucējus ekspedīcijā, kuras mērķis bija apbraukt apkārt Āfrikai. Viņi to paveica trīs gadu laikā. Feniķiešu kuģi devās ceļā no Nīlas deltas cauri Sarkanajai jūrai gar Āfrikas austrumu piekrasti. Tad tie nonāca līdz tās galējam dienvidu punktam (Agulhas un Labās cerības ragam). Tad gar Āfrikas kontinenta Atlantijas okeāna piekrasti caur Gibraltāra šaurumu (Melkara Stabiem) atgriezās Ēģiptē. Paši feniķieši gan uzskatīja, ka viņi apbraukuši apkārt Lībijai.

Feniķiešu osta bija nozīmīgākā izeja no Āzijas un Vidusjūru, tādēļ to galvenais darbības areāls bija Vidusjūras zemes.

Feniķieši ar laiku pārveidoja līdz tam Vidusjūrā dominējošos kuģus – gallejas, pilnveidojot to takelāžu un buras, un tā rezultātā viņi ieguva iespēju atteikties no airiem un airētājiem, panākot ievērojams kuģu tilpuma un kravnesības pieaugums.

Pēc Asīrijas sabrukuma Feniķija tika iekļauta Jaunbabilonijas valstī, bet sākot ar 539. g. p.m.ē. Persijas valstī. Pēc Maķedonijas Aleksandra feniķiešu zemju iekarošanas 332. g. p.m.ē., savā vēsturiskajā dzimtenē palikušie feniķieši arvien vairāk zaudēja savu identitāti, līdz vēl pirms mūsu ēras sākuma tie jau bija helenizējušies un kā patstāvīga kultūra pilnībā izzuduši.

Līdzīgi kā Babilonijas kultūras attīstībā, arī Feniķijas kultūrā ir vērojama šumeru un akadiešu ietekme. Sākot ar 1800. g. p.m.ē. feniķiešu zemes iekaroja Ēģipte un paturēja savā kontrolē apmēram 400 gadu, tādējādi iespaidojot feniķiešu kultūras veidošanos.

Feniķiešu osta Bibla bija slavena ar papirusa (Ēģiptē gatavos papīrs no sapresētām niedru sloksnēm) tirdzniecību. Grieķi sauca šo papirusu ostas vārdā. Arī vārdiem kā Bībele, bibliogrāfija, pamatā ir šis sengrieķu nosaukums.

Stikls tika izgudrots Ēģiptē, bet tas bija dūmakains, savukārt feniķiešu stikls bija caurspīdīgs, jo Feniķijā bija daudz kvarcs. Stikla trauki galvenokārt bija kā greznuma priekšmeti. Feniķieši vienīgie zināja, kā iegūt spilgti sārtu vai violetu krāsu no gliemežiem. Purpura krāsa tika uzskatīta par īpaši skaistu un to varēja atļauties tikai valdnieks vai citas bagātas personas, jo tā bija dārga. Feniķijā tāpat kā Ēģiptē un Divupē bija attīstīta augļkopība. Tika audzētas dateļpalmas, granātkoki, olīvkoki, vīģes, ābeles un vīnogulāji. Feniķieši tirgojās ar metālu, mājlopiem, kviešiem, audumu, dārglietām, dārgakmeņiem.

Feniķieši izstrādāja burtu rakstību – alfabētu.

Feniķiešu rakstība.

Izraēlas valsts

Senebreju klejotāji no Aizjordānas un Dienvidpalestīnas sāka ienākt kanaāniešu auglīgajās teritorijās Palestīnā. Pieaugot cīņām ar kanaāniešiem un filistiešiem (dzīvoja Palestīnas dienvidos), 12 ebreju ciltīm vajadzēja apvienoties. To veicināja jau esošā reliģiskā kopība, kas balstījās uz derību ar ebreju dievu Jahvi.

Vecā Derība vēsta, ka senebreji pravieša Mozus vadībā aizgāja no Ēģiptes, lai meklētu labāku iztiku. Dievs Jahve bija izvēlējies ebrejus par izredzēto tautu un apsolījis tai Kanaānas zemes, bet ebreji solījuši pielūgt to kā vienīgo dievu.

Ap 1200. g. p.m.ē. izveidojās reliģiski politiska savienība – Izraēls, kas balstījās uz kopīgu izcelšanos, reliģiju un politiku. Sākumā visas lietas pārzināja un noteica Dieva izraudzīts tiesnesis – soģis. Cīņā pret filistriešiem ievērojams kļuva karavadonis – soģis Zauls no Benjāmiņa cilts. Ap 1020. g. viņš tika pasludināts par valdnieku un tika izveidota Izraēlas valsts.

Izraēla - Jeruzaleme.

Dāvida valsts

No 1004 – 965. g. p.m.ē. par valdnieku kļuva Dāvids no Jūdas cilts. Viņš apprecēja Zaula meitu un kļuva par valdnieku Jūdu ciltī. Pēc Zaula dēlu nāves Dāvids ieguva Izraēlas troni, izveidojot Jūdejas – Izraēlas valsti. Dāvids lika pamatus Dāvida nama dinastijai, kura valdīja 400 gadus. Dāvida laikā Jūdejas – Izraēlas valsts tika paplašināta. Tika pievienotas vēl nepakļautās kanaāniešu pilsētas, kā arī tika sakauti filistieši. Valsts robežas tika paplašinātas līdz Sarkanajai jūrai. Dāvids noslēdza savienību ar Tiras valdnieku Hīramu I un par apvienotās valsts galvaspilsētu izvēlējās Jeruzalemi. Uz Izraēlu tika atvests senebreju svētums – Derību lāde (zeltīta akācijas koka lāde, kurā glabājās akmens plātes ar Desmit baušļiem). No šī brīža Jeruzaleme kļuva par svēto pilsētu.

Dāvida zvaigzne.

Zālamana laiks

Dāvida dēla Zālamana laikā valsts piedzīvoja uzplaukumu: tika sakārtota pārvalde, veikta celtniecība, dibināti diplomātiski un tirdznieciski sakari. Ēģiptes faraons atdeva viņam savu meitu par sievu, pārkāpdams ēģiptiešu tradīciju – neizdot princeses svešzemju valdniekiem.

Pēc Dāvida un Zālamana iekarojumiem Jūdejas - Izraēlas valsts ieguva kontroli pār ceļiem, kas veda no Dienvidarābijas uz ziemeļiem, Mazāziju un Sīriju.

Zālamana laikā tika celts Dāvida iecerētais Jahves templis.

Pēc Zālamana nāves valsts sašķēlās. Tā dēls mantoja troni Jūdejā, un par galvaspilsētu palika Jeruzaleme. Izraēlā tika ievēlēts cits valdnieks un galvaspilsēta – Samarija. Atsevišķi šīs valstis bija vājākas un savā starpā karoja. Savulaik tās bija pakļautas gan ēģiptiešiem, gan asīriešiem, gan babiloniešiem.

722. g. p.m.ē. Asīrijas valdnieks iekaroja Izraēlu, vairākus tūkstošus iedzīvotājus izsūtīja un pārvērta Izraēlu par savu provinci. Pēc Asīrijas sagrāves tā nonāca Jaunbabilonijas varā un tās valdnieks Nebukadnecars II iekaroja arī Jūdeju, izpostīja Jeruzalemi, sagrāva Jahves templi. Dižciltīgos, valdnieku, karavīrus u. c. aizveda gūstā uz Babilonu (Bābeles gūsts).

Kad Persijas valdnieks Kīrs II iekaroja Babiloniju, viņš atļāva ebrejiem atgriezties Palestīnā un atjaunot templi. Viņi ieguva pašpārvaldes tiesības, izveidoja īpašu tempļa valsti ar priesteru pārvaldi (virspriesteri priekšgalā), kas bija pakļauta Persijas valdniekam.

Senebreju devums bija monoteisma idejas realizēšana, kā arī jūdaisms.

Vecā derība

Svarīga vēstures liecība ir seno ebreju izstrādātā Svētā grāmata – Vecā derība, kas kopā ar Jauno derību veido Bībeli – kristietības svēto grāmatu.

Vecajā derībā ietilpst senie raksti - jūdaisma mācība, kas tika pasludināta par derīgu dievkalpojumiem. Šo procesu dēvē par kanonizāciju.

Veco derību veido:

senebreju literāri sacerējumi,
dzeja,
reliģiski un laicīgi likumu krājumi,
praviešu (Dieva izredzēto) izteikumi u.c.

Tikpat vērtīgas pagātnes liecības ir senas teiksmas, valdnieku hronikas, oficiāli dokumenti, ģenealoģijas (cilts grāmata).

Jaunasīrija

1 gt. p.m.ē. Tuvajos Austrumos izveidojās agresīva un militarizēta Jaunasīrijas valsts, kurai bija vislabāk apbruņotais karaspēks senajā pasaulē. Viņiem bija raksturīgs brutāls karošanas veids. Kopš 1912. g. p.m.ē. Jaunasīrija pakļāva Sīrijas aramiešu zemes (Damasku, Feniķiju, Izraēlu, Palestīnu). Jūdeja atpirkās ar milzīgu naudas summu, paliekot par vasaļvalsti.

729. g. p.m.ē. Jaunasīrija ieņēma Babilonu un tās valdnieks kļuva par Babilonas valdnieku.

671. g. p.m.ē. Asarhadons iebruka Ēģiptē, un pakļāva to uz 15 gadiem. Jaunasīrijas lielvalsti bija grūti noturēt, jo bieži notika sacelšanās, bet ar nežēlīgiem karagājieniem vara tika atjaunota, tomēr laika gaitā Jaunasīrija tika novājināta.

612. g. p.m.ē. Jaunasīrijas valsts beidza pastāvēt, jo to ieņēma 7. gs. p.m.ē. Irānas kalnienē izveidojušās Mēdijas valsts valdnieks.

Jaunbabilonija jeb Haldeja

7. gs. p.m.ē. izveidojās jaunas valstis:

Jaunbabilonija (galvaspilsēta Babilona),
Mēdija (galvaspilsēta Ekbatana).

Kad Jaunasīrijas valstī sākās sabrukums, Babilonijā varu pārņēma haldiešu dinastijas valdnieki. Viņi kopā ar Mēdijas valdnieku pilnībā sagrāva Jaunasīriju, izveidojot Haldiešu valsti.

Babilonas valdnieks Nebukadnecars II izveidoja Babiloniju par visskaistāko pilsētu Priekšāzijā, tā savu skaistumu saglabāja arī tad, kad Babilonas valsts beidza pastāvēt. Haldiešu Babilonas valsts beidza pastāvēt 539. g. p.m.ē. , kad to iekaroja Persijas valdnieks Kīrs II.

Mēdija un Persija

Mēdija izveidojās 7. gs. p.m.ē. Irānas kalnienes rietumu daļā. Tās nozīmīgākā sastāvdaļa bija Persija.

1. gt. vidū p.m.ē. 4 galvenos spēkus Tuvajos Austrumos veidoja:

Mēdija,
Jaunbabilonija,
Saisas dinastija Ēģiptē,
Līdijas valsts Mazāzijas rietumos.

6. gs. vidū persieši Kīra vadībā sacēlās pret mēdiešu valdnieku Astjāgu. Rezultātā Kīrs II kļuva par Persijas valdnieku. Kīrs II un tā dēls Kambīzs II radīja milzīgu pasaules valsti – Persiju, pakļaujot Mazāziju, Babiloniju, Feniķiju, Palestīnu, Ēģipti, lībiešus, kā arī Nūbijas un Vidusāzijas zemes. Kīrs II esot ar cieņu izturējies pret pakļauto tautu kultūru un reliģiju.

Pēc Kīra II sazvērestības rezultātā par valdnieku kļuva Dārijs I, izveidojot augsti attīstītu birokrātisku valsti. Dārijs I pakļāva arī dažas zemes Eiropā.

Persijas impērija beidza pastāvēt 4. gs. p.m.ē., kad to sagrāva Maķedonijas valdnieks Aleksandrs Lielais. Līdz ar to Seno Austrumu vēsturē sākās hellēnisma laikmets.