3. Bizantija

Atšķirībā no Rietumromas impērijas, kas barbaru iebrukumu un Lielās tautas staigāšanas laikā nespēja saglabāt vienotību, Austrumroma saglabāja politisku vienotību, imperatora varu, daudzskaitlīgu ierēdniecību, armiju un romiešu likumus. Bizantija kļuva par faktisko Romas impērijas mantinieci.

 

 

Rietumos ieilgušie kari ar barbaru karaļiem prasīja daudz līdzekļu un karavīru, līdz ar to tika novājinātas austrumu robežas. To izmantoja Persija, uzsākot austrumu provinču postīšanu. Tikai 562. g., samaksājot milzīgu naudas summu, Justiniānam I izdevās noslēgt mieru ar Persiju. Bizantija karu beidza bez būtiskiem teritoriāliem zaudējumiem.

 

No ziemeļiem Bizantiju apdraudēja avāru  (stepju klejotāji) sirojumi, kuru sirojumi nonāca līdz pat Grieķijai. Tomēr ziemeļu robeža tika nosargāta.

 

568. g. Ziemeļitāliju un Vidusitāliju iekaroja langobardi. Bizantijai palika Dienviditālijas piekrastes zemes, un tā kontrolēja jūras ceļus vēl 2 gadsimtus.

 
629. g. vestgoti piespieda Bizantiešus atstāt Spāniju.

 
Pēc Justiniāna I nāves bizantieši karoja Mazāzijā pret Persiju un Balkānu pussalā pret arābiem un slāviem.

 

Bizantijas impērija bija milzīga valsts ar valodu un tradīciju ziņā dažādu iedzīvotāju sastāvu, kā arī atšķirīgu ekonomisko attīstības līmeni. Impērijas austrumos bija vairāk pilsētu kā rietumos, jo caur to gāja lielie tirdzniecības ceļi.

 
Valsts pārvalde bija centralizēta. Augstākā vara piederēja imperatoram, kurš tika uzskatīts par dievišķu. Tam pakļāvās valsts ierēdņi un armija. Bizantija tika pārvaldīta no Konstantinopoles. Katras pilsētas sabiedriskās dzīves centrs bija hipodroms, kurā notika cīkstoņu cīņas, žonglieru, dejotāju un zvēru dresētāju priekšnesumi, zirgu skriešanās sacīkstes, kā arī tika paziņoti politiskie jaunumi. Sacensības rīkoja organizācijas, kuru dalībnieki valkāja dažādas krāsas apģērbus. Ar laiku tās sāka paust skatītāju politiskās intereses. 5. gs. gaitā izveidojās vairākas partijas, un katra atbalstīja savu pretendentu uz troni. Tās centās uzpirkt vēlētājus ar dažādiem solījumiem, bezmaksas izklaidēm un dāvanām. Visietekmīgākās bija Zilo un Zaļo partijas. Zilie pārstāvēja lielos zemesīpašniekus, seno grieķu – romiešu aristokrātiju. Zaļo pusē bija tie, kas atbalstīja tirgotājiem un augļotājiem izdevīgu politiku.
Pēc 527. g. tronī kāpa Justiniāns, kuru atbalstīja Zilie, kuri ierobežoja un apspieda zaļos. Konstantinopolē visi amati valsts pārvaldē un tiesās bija Zilo rokās.

Sacelšanos apspieda karaspēks, sagraujot vairākus pilsētas kvartālus.

Justiniāns I un viņam tuvu stāvošās personas noteica visu nozīmīgāko vietējo amatu sadali. Provinču nodokļu ievācēji tika iecelti uz gadu un tiem bija jāatbild tieši imperatoram. Šāda sistēma neļāva svarīgākos amatus nodot mantojumā.

 Justiniāna I uzdevumā jurists Triboniāns izstrādāja jaunu likumu krājumu. Tas tika izdots 529.g  . un ir pazīstams ar nosaukumu – Justiniāna kodekss. Vēlāk juristi Triboniāna vadībā izskatīja antīkā laikmeta juristu rakstus un sastādīja digestas – šo darbu fragmentu apkopojumu. Arī tas bija latīņu valodā.

 
Justiniāna I laikā no jauna radītos tiesību aktus sauca par novelēm. Justiniāna I kodekss, digestas un to apkopojums veido civiltiesības pamatus, kas simtiem gadu vēlāk tika studētas Rietumeiropas universitātēs.
 

Justiniāna likumdošana regulēja visas dzīves jomas, pat baznīcas lietas. Tā kā austrumu provincēs pieauga separātisma (noslēgtu grupējumu veidošanās) tendences, pastāvēja draudi, ka tās varētu apvienoties, balstoties uz monofizītismu.

Tāpēc 527. g. Justiniāns izdeva likumu, kurā paziņoja, ka visiem citu reliģisko uzskatu piekritējiem 3 mēnešu laikā jāpieņem valsts atzītā reliģija. Tiem, kas atteiksies to darīt, būs jāatstāj savs amats. Sākās citādi domājošo vajāšana, to svētnīcas slēdza. Tomēr nogalināts neviens netika.

 
Neraugoties uz visiem pasākumiem, Justiniānam apvienot impēriju reliģiskā ziņā tomēr neizdevās.

 
Justiniāns I bija ievērojamākais agro viduslaiku Bizantijas valdnieks, tomēr arī viņa valdīšanas beigās valsts finansiālais stāvoklis bija smags.

 

Bizantija nepiedzīvoja tādu izglītības lejupslīdi kā rietumi. Izglītība un zināšanas bija lielā vērtē, jo tās pavēra ceļu uz ierēdņa karjeru. Rietumos grieķu valoda pamazām izzuda no zinātniskās aprites, bet Bizantijā saglabājās. Justiniāna I laikā izdotie likumi tika rakstīti latīņu valodā, bet vēlāk tos iespieda grieķu valodā. Bizantijas impērijā grieķu valoda bija saziņas valoda. Izglītība balstījās uz grieķu klasiskās literatūras studijām.

 
Bizantijas valsts robežojās ar aziātisko pasauli. Bizantijas provinces – Sīrija, Ēģipte un Mazāzija nodrošināja saikni ar austrumnieciskam kultūrām. Līdz ar to Bizantijas kultūra veidojās savdabīgā sintēzē ar citām tradīcijām.

 

Pavērsiens attieksmē pret antīkā laikmeta domātājiem notika Justiniāna I laikā, kad viņš 529. g. pavēlēja slēgt filozofu skolas Atēnās. Tā viņš centās panākt impērijā garīgajai dzīvei kristīgo ievirzi. Kopš 6. gs. Bizantijas impērijā bija izteiktas viduslaiku kristīgās valsts iezīmes. Imperators tika dievišķots un uzskatīts par Dieva vietnieku zemes virsū. Netika žēloti līdzekļi kristīgo dievnamu celtniecībai. Ar laiku Bizantijas māksla tika pakļauta stingram kanonam.

 

Kopš Justiniāna I laika Bizantija attīstījās kā kristīga monarhija  ar neierobežotu valdnieku varu un uz grieķu un austrumu tradīcijām balstītu garīgo un materiālo kultūru. Tā atšķīrās no viduslaiku kristīgās kultūras, kas uz latīņu valodas bāzes veidojās Eiropas rietumos.

 

Justiniāna valdīšanas laikā Bizantijas arhitektūra un māksla piedzīvoja uzplaukumu. Īsā laikā tika atjaunota Antiohijas pilsēta. Pavisam viņa valdīšanas laikā tika atjaunotas vai no jauna uzceltas 150 pilsētas. Visrosīgākā kultūras dzīve bija Konstantinopolē. Celtniecības un mākslas mērķis bija imperatora varas lieluma apliecināšana. Daudz līdzekļu tika ieguldīts baznīcu celtniecībā. Ievērojama ir Konstantinopoles Sv. Sofijas katedrāle. Tā tika uzcelta tāda paša nosaukuma baznīcas vietā, kura tika nodedzināta „Nika” laikā. Altāra ierīkošana vien izmaksāja 40 000 mārciņu sudraba – tā ir summa, ko imperatora kase gada laikā ievāca no Ēģiptes. Apdarei izmantoja zeltu, sudrabu, ziloņkaulu un dārgakmeņus. Kad 1453. g. Konstantinapoli iekaroja turki, tā tika pārvērsta par musulmaņu mošeju. Gandrīz viss interjers ir gājis bojā.