2. Vēsture un aizvēsture

Miljoniem gadu pirms tam, kad parādījās pirmie cilvēki, pati daba radīja visprecīzāko laika rādītāju - zemeslodi, kas vienmērīgi griežas ap savu asi. Jau tālā senatnē zemkopji ievēroja, ka pēc noteikta laika mainās gadalaiki, kas noteica cilvēku dzīves ritmu. Viņi skaitīja laiku no vienas ražas līdz nākamajai. Tā radās laika skaitīšana pa gadiem. Gadu, kurā bija kāds svarīgs notikums, nosauca par pirmo gadu, piemēram, senie grieķi laiku skaitīja no olimpiskajām spēlēm, kas notika 776.g. p.m.ē., bet romieši no savas pilsētas dibināšanas, kas notika 753.g. p.m.ē. Līdz ar to dažādās zemēs bija atšķirīga laika skaitīšana.

 

Par gada sākumu uzskatīja garāko vasaras dienu. Gada iedalījums tika veidots pēc Mēnesi (no viena pilnmēness līdz jaunam pilnmēnesim pagāja 30 dienas).

 

Mēnesis tika sadalīts 4 daļās, jo katra Mēness fāze (pieaugošs, pilns, dilstošs, tukšs) ilgst aptuveni 7 dienas. Stundu iedalījumu 60 minūtēs un minūtes – 60 sekundēs, ieviesa Divupē.

 

Senās Ēģiptes priesteri pēc Mēness un zvaigznēm noteica reliģisko svētku laiku. Pēc tā veidoja arī kalendāru – laika skaitīšanas tabulu, kur gadā bija 365 dienas. Laika skaitīšanai Ēģiptē bija svarīga loma, jo vajadzēja precīzi noteikt Nīlas plūdu laiku.

Daudzus gadsimtus vēlāk romiešu valdnieks Jūlijs Cēzars izdarīja savus labojumus kalendārā. Jūlija kalendārā mēneši nebija vienāda garuma. Daļā bija 30 dienas, citos 31, bet februārī 28 dienas. Katrā ceturtajā gadā februārim pievienoja vienu dienu, to sauc par garo gadu.

Vēlāk tika precizēts, ka gads ir 365 dienas 5 stundas un 48 minūtes un 46 sekundes. 16. gs. beigās Romas pāvests Gregors izdarīja jaunas izmaiņas kalendārā. Lēnām šo kalendāru pārņēma visas Eiropas valstis, arī mēs. Vienlaikus ar kristiešu kalendāru pastāv arī musulmaņu, budistu un citi kalendāri.

 

Viens no galvenajiem strukturizācijas kritērijiem vēsturē ir laiks.

 

 

Vēsturi var iedalīt divos lielos posmos – aizvēsturē un vēsturiskajā laikmetā atkarībā no rakstītajiem avotiem. Senatnē rakstītās liecības ļauj rekonstruēt attiecīgā laika notikumus. Šo laiku pieņemts saukt par vēsturisko laikmetu. Tomēr cilvēces attīstība notika arī tūkstošiem gadu pirms rakstības izgudrošanas. Laiku, par kuru liecina tikai arheoloģiskie materiāli, pieņemts apzīmēt par aizvēsturi. 

Jāatzīmē, ka aizvēstures pāreja vēsturē attiecināma tikai uz tām teritorijām un tautām, kur senie raksti tika atrasti. Citām tautām pāreja no aizvēstures uz vēsturi datējama vēlākos gadsimtos. Piemēram, Baltijas un Latvijas teritorijā dzīvojošām tautām vēsture tās periodizācijas izpratnē sākas tikai mūsu ēras 11. – 12.gs., kad sāka parādīties pirmās hronikas par Baltijas zemēm un tautām.

Aizvēsturi pieņemts dalīt trīs laikmetos – akmens, bronzas un dzelzs. Pirmais šādu dalījumu 1836. gadā piedāvājis dāņu antikvārs Kristiāns Jurgensens Tomsens (1788.-1865.). Šāds hronoloģisks dalījums ļauj izsekot cilvēces attīstībai atkarībā no konkrētās civilizācijas tehniskā līmeņa. Taču šī trīs laikmetu hronoloģija nav saistīta ar fizisko laiku kā tādu. Dažādas civilizācijas, kuras dzīvoja vienlaicīgi dažādos reģionos un kurām bija atšķirīgs attīstības līmenis, varēja tikt attiecinātas uz dažādiem laikmetiem.