12. Literatūra

Lietojot vārdu kultūra visplašākajā nozīmē, īpašas ASV kultūras sākumi būtu jāmeklē dažādu indiāņu tautu mutvārdu tradīcijās, par kurām diemžēl zināms ļoti maz. Ziemeļamerikā līdz eiropiešu ienākšanai nepastāvēja rakstveida kultūra. Eiropieši grāmatas veda sev līdzi – lielākoties reliģiska satura – un savā jaunajā mītnes zemē ar rakstīšanu daudz nenodarbojās. Līdz pat 18. gs. beigām Amerikā pieejamā literatūra galvenokārt bija Vecā un Jaunā Derība, sprediķu grāmatas (īpaši Jaunanglijas puritāņu mācītāju sprediķi), dažāda veida ābeces, kā arī Eiropā sarakstītas nopietna satura grāmatas.

 

 

Amerikas Neatkarības kara laikā parādījās pirmās Amerikā sarakstītās grāmatas, kurās atspoguļojās īpašs amerikāniskās domāšanas veids. Piemēram, Bendžamins Franklins, izteikti paužot amerikānisko domāšanas veidu, savā autobiogrāfijā didaktiski stāstīja par dzīvi „no skrandām līdz bagātībai”. Pie šī  laika nopietnas politiskās literatūras var pieskaitīt arī plašus politiskās filozofijas rakstus, piemēram, komentārus par ASV Konstitūcijas nozīmi. Tomēr par īpašu amerikāņu daiļliteratūru 18.gs. vēl nevar runāt. Amerikāņi lasīt Eiropas literatūru.

Vispazīstamākais no šiem autoriem bija Džeimss Fenimors Kūpers, kura Ādzeķes cikla romāni („Pēdējais mohikānis” u.c.) bija populāri ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā.

 

 

Šie populārie autori rakstīja savus sacerējumus jau amerikanizētā angļu valodā. Tas apstiprināja Amerikas attīstības īpašās iezīmes. Kaut gan Amerikas iedzīvotāji bija dažādas izcelsmes un ikdienā runāja atšķirīgā valodā, angļu – amerikāņu valodas izmantošana literatūrā nozīmēja, ka šī valoda ir kļuvusi par amerikāņu tautas kopīgo valodu.

 
Topošā amerikāņu literatūra nebija pārāk izplatīta: to lasīja galvenokārt austrumu piekrastes pilsētu iedzīvotāji. Šie pilsētnieki, tāpat kā naudīgie eiropiešu ciemiņi, izteikti vīzdegunīgi izturējās pret populārās  kultūras dažādajām formām. Eiropieši neatzina un pat nevēlējās atzīt, ka Amerikā top kaut kas jauns, un uzskatīja Amerikas jauno, topošo kultūru par Eiropas kultūras pabērnu. Amerikas pilsētnieki – it īpaši Jaunanglijas reģiona iedzīvotāji- bija pārliecināti, ka civilizācija Amerikā ir atrodama tikai austrumu piekrastē, un uzskatīja iekšzemē dzīvojošos par sava veida barbariem. Šajos pārspīlējumos bija daļa patiesības – mazajos ciemos Amerikas rietumu teritorijās galvenā brīvā laika nodarbe saistījās ar alkohola lietošanu, dažāda veida sporta sacīkstēm, arī zirgu un suņu skriešanos, primitīviem teātra uzvedumiem un īpašām izrādēm, kurās aktieri nokrāsoja savas sejas melnas un dziedāja populāras dziesmiņas it kā melnādaino izloksnēs. Iecienītas bija arī tā saucamās „atdzimšanas sapulces”, kurās kāds ceļojošs sprediķotājs stundām strostēja klausītājus par viņu grēkiem un aicināja viņus „atdzimt Jēzū Kristū”.

Šis domāšanas veids guva izpausmi dažādos virzienos, kuri kopumā tomēr izcēla atsevišķu cilvēku individualitāti. Ralfs Voldo Emersons, filozofs un esejists, popularizēja paļaušanos uz saviem spēkiem. Viņa draugs Henrijs DeividsToro saskatīja asu konfliktu starp indivīdu un sabiedrību. Viņaprāt, šis konflikts, īpaši, ja tas attiecas uz sabiedrības netaisnīgajiem likumiem, būs jāatrisina par labu indivīdam. Par šiem tā sauktajiem Jaunanglijas renesanses rakstniekiem pieskaitāmi arī Henrijs Vadsvorts Longfelovs, kura garās episkās dzejas par indiāni Hiavatu, puritāni Mailsu Stendišu un hugenotu bēgli Evandželinu no galvas mācījās vairākas amerikāņu skolnieku paaudzes. Šajā Jaunanglijas intelektuāļu grupējumā ietilpa arī tā saucamie abolicionisti, kuri savos rakstos un runās aģitēja pret verdzību.

Slavenākā šis abolicionistu kustības grāmata ir „Krustēva Toma būda”, kuras autore Henrieta Bīčere-Stova Amerikas tautas kultūrā iemūžināja apspiestā melnā verga un baltā vergu apspiedēja tēlus.