5. ASV pilsoņu karš

19. gs. vidū Amerikas sabiedrībai nozīmīgākos jautājumus nebija izdevies atrisināt. Jau kopš valsts dibināšanas ASV pastāvēja konflikts starp štatiem un federālo valdību par to tiesību kompetenci. Teritoriālie jaunieguvumi pretrunas vēl vairāk saasināja.

 

19. gs. vidū Vigu partija bija gandrīz izirusi, un 1854. gadā nodibinājās jauna politiskā partija, kas sevi nosauca par Republikānisko partiju un cerēja apvienot savās rindās visus tos balsotājus, kuriem derdzās Demokrātiskās partijas kompromisi ar dienvidniekiem ar samierināšanās ar verdzības ideju. Jaunās partijas spēku varēja izjust 1854. gada Kongresa vēlēšanās, kad demokrāti cieta sakāvi. Taču prezidenta vēlēšanās 1856. gadā bija gluži cits rezultāts: ievēlēja pensilvānieti demokrātu Džeimsu Bjūkenanu. Šī sabiedrības svārstīgā nostāja parādīja, ka balsstiesīgie ASV iedzīvotāji vēl nebija izšķīrušies par savu turpmāko rīcību.

 

Pēc tam, kad A. Linkolns 1860. gada novembrī vēlēšanās uzvarēja, sākās lielākais lūzums ASV vēsturē.

 

1861. gada pirmajā pusē par savu izstāšanos no ASV (jeb, kā toreiz teica, „secesiju no ūnijas”) paziņoja Misisipi, Floridas, Alabamas, Džordžijas, Luiziānas un Teksasas štats, nedaudz vēlāk arī Virdžīnija, Ziemeļkarolīna, Tenesī un Arkanzasa. Daži tie sauktie „robežštati”, kuros pastāvēja verdzība  - Mērilenda, Delavēra, Kentuki un Misūri – tomēr nolēma neizstāties. Rietumu teritorijām šāda izvēle nepastāvēja, jo tām vēl nebija štatu statusa. Izstājušies štati nolēma dibināt jaunu valsti – Amerikas Konfederatīvie Štati, un šīs jaunās valsts pagaidu valdība iecēla savu prezidentu – Džefersonu Deivisu. Pirmās īstās vēlēšanas konfederātu štatos tika solītas 1861. gada novembrī. Starplaikā jaunās valsts politiķi uzsāka konstitūcijas rakstīšanu un priekšdarbus savas armijas veidošanai.

 

Kara pirmajā gadā šķita, ka dienvidnieki varēs aizstāvēt jaunās valsts pozīcijas. Pirmās lielākās militārās operācijas sākās Virdžīnijas štatā, netālu no Vašingtonas. Ziemeļnieku armijas daļas cieta sakāvi pēc sakāves. Prezidents A. Linkolns, iesaistīts kara norisē, bija spiests nomainīt vairākus armijas virspavēlniekus.

 

 

Ziemeļos nebija arī skaidri karošanas mērķi – nebija saprotams, vai Ziemeļi (respektīvi, ASV valdība) grib aizstāvēt valsts nedalāmības ideju vai likvidēt verdzību. A. Linkolna 1863. gada deklarācija, kurā tika pasludināta vergu atbrīvošana Dienvidu štatos, uz šo jautājumu sniedza tikai daļēju atbildi.
Karam turpinoties, konflikti vērsās plašumā, lai gan tikpat kā visas cīņas notika Dienvidu štatos. Tikai kara beigu posmā – 1863. gadā – dienvidnieku armijas daļas ģenerāļa Roberta Lī vadībā iebruka ziemeļnieku Pensilvānijas štata mazajā pilsētiņā Getisburgā (netālu no Mērilendas robežas), kur dienvidnieki cieta izšķirošo sakāvi. Getisburgas kaujas iznākumu varēja prognozēt, jo jau labu laiku pirms tās neviens speciālists vairs nepareģoja dienvidniek uzvaru. 1865. gada maijā ziemeļnieku ģenerālis Jūlisīss Grānts pieņēma dienvidnieku kapitulāciju. Padošanās līgumu parakstīja dienvidnieku armijas ģenerālis R. Lī.

 

Divas nedēļas pirms pilsoņu kara noslēgšanās, atentātā tika nonāvēts prezidents A. Linkolns. Viņu nošāva sarūgtināts konfederātu štatu atbalstītājs aktieris Džons Vilks Būts. Šis notikums simbolizēja to, ka karš bija tuvu beigām, bet savstarpējie konflikti ASV nebija norimuši. Lai gan A. Linkolns pats bija iestājies par līdzjūtīgu un samierinošu pēckara politiku attiecībā uz dienvidniekiem, viņa partijā un ārpus tās netrūka cilvēku, kas pret Dienvidu štatiem un to iedzīvotājiem aicināja īstenot soda politiku.

 

Pilsoņu karš bija prasījis milzīgus upurus. Rēķinot abās pusēs kopā, bija 624 000 kritušo (364 000 ziemeļnieku un 260 000 dienvidnieku) un 472 000 ievainoto. Karš bija tieši skāris vairāk nekā 1 milj., bet, ja pieskaita kritušo un ievainoto ģimenes, - gandrīz 5 – 6 milj. amerikāņu. Tātad Pilsoņu kara tiešās sekas izjuta vairāk nekā viena septītā daļa amerikāņu. Par politisko lēmumu neļaut štatiem izstāties no ūnijas tika samaksāta augsta cena.