13. Sabiedrība, saimniecība 14.-15. gs.

Tipiskas 14. – 15. gs. iezīmes bija bads, mēris, krīze un kari, kas atstāja iespaidu uz vēlo viduslaiku saimniecisko dzīvi. Tomēr pēc satricinājumiem notika pielāgošanās jaunajiem saimnieciskajiem apstākļiem.

 

Strauji samazinoties iedzīvotāju skaitam, vajadzēja mazāk pārtikas. Līdz ar to sējumus pārvērta par ganībām. Līdztekus labība audzēšanai pievērsās dārzeņu audzēšanai un citām kultūrām – apiņiem, vīnogām, kaņepēm un augiem, ko izmantoja krāsvielām amatnieki. Lielu daļu lauksaimniecības produkciju zemnieki pārdeva tirgū un nomu par zemi kārtoja nevis naturālajās nodevās, bet naudā. Pieauga preču – naudas attiecību nozīme Eiropas saimniecībā.

 

Apiņi

Notika straujš tirdzniecības uzplaukums. Veidojās lieltirgotāju un baņķieru dzimtas. Uzplauka starptautiskā tirdzniecība. Kad 15. gs. otrajā pusē atkal pieauga iedzīvotāju skaits un Rietumeiropā radās grūtības strauji augošās pilsētas apgādāt ar pārtiku, šīs preces lielos daudzumos ieveda no Austrumeiropas.

 
Amatniecībā turpināja pastāvēt cunftu sistēma.
 

14. – 15. gs. sāka pielietot daudzus tehniskus jauninājumus. Cilvēki balstījās ne tikai uz savu un dzīvnieku spēku, bet tika izmantoti jauni enerģijas avoti. Kalnrūpniecībā un citās nozarēs sāka izmantot krītoša ūdens enerģiju. Vējdzirnavas ļāva likt lietā vēja enerģiju. Kara tehnikā sāka pielietot šaujampulveri, kas lika mainīt gan kaujas taktiku, gan pilnveidot nocietinājumus.

 
Pilsētu baznīcu un rātsnamu torņos parādījās mehāniskie pulksteņi. Līdz ar papīra ražošanu pieauga rakstītā vārda nozīme, bet briļļu radīšana atviegloja lasīšanu.

 

14. un 15. gs. pastāvēja atšķirība starp pilsētām un laukiem gan politiskā, gan tiesiskā, gan saimnieciskā, gan sociālā, gan kultūras ziņā. Arī vēlajos viduslaikos vairāk nekā ¾ no visa kopprodukta tika saražotas lauksaimniecībā. 14. – 15. gs. joprojām saglabājās agrārā sistēma, kad zemi apstrādāja atkarīgie zemnieki, bet tā piederēja kungam.

 
Nodevas Eiropas rietumos arvien biežāk no zemniekiem tika pieprasītas naudas veidā. Audzējot lopus vai raudzējot vīnu, varēja gūt lielākus ienākumus nekā audzējot labību. Izdevīgāk bija specializēties kādā šaurākā lauksaimnieciskās ražošanas nozarē.

 
Kopš 15. gs. otrās puses citāda ievirze lauksaimniecībā bija Viduseiropā un Austrumeiropā. Tur veidojās lielas muižu saimniecības, kas specializējās galvenokārt labības ražošanā un tās eksportēšanā un rietumiem. Zemniekiem iedalītās zemes platības tika samazinātas līdz minimumam, lielražošana attīstījās muižas tīrumos. Lai muižās nodrošinātu darbaspēku, tika ierobežota zemnieku pārvietošanās, ja kāds zemnieks aizbēga, to izdeva atpakaļ kungam. Tas nozīmēja zemnieku iesaistīšanu dzimtbūšanā.

 

Pilsētās dzīve ritēja citādi kā laukos. Tajās koncentrējās liels iedzīvotāju skaits. Politiskā vara pilsētās piederēja rātēm, kas sastāvēja no bagāto un ietekmīgo ģimeņu – patricināta pārstāvjiem. Vēlajos viduslaikos daudzi tirgotāji un amatnieki kļuva bagāti un arī viņi sāka pieprasīt tiesības piedalīties pārvaldē. Tie nevēlējās mainīt pārvaldes iekārtu, bet piespiest patricinātu dalīt ar tiem varu.

 

 

Lībeka

 
Tāpat kā iepriekš, arī vēlajos viduslaikos viena no visos Eiropas reģionos visbiežāk pirktākajām un pārdotākajām precēm bija audumi. Izdevīgi bija tirgoties ar tekstilražošanā nepieciešamajām izejvielām – vilnu, linu, kokvilnu.

 
Svarīga prece bija sāls. Tajās pilsētās, kur nodarbojās ar tās ražošanu, uzkrājās lielas bagātības. Pieprasītas preces bija arī Austrumu garšvielas un izstrādājumi, to cenas bija salīdzinoši augstas.

 
Līdztekus starptautiskai tirdzniecībai pilsētās izveidojās arī sazarots vietējās mazumtirdzniecības tīkls.

 
14. – 15.g s. pilsētas piedzīvoja strauju uzplaukumu, tajās bija agrāk nepieredzētas bagātības. Tika celti nocietinājumi ar bieziem mūriem un torņiem, baznīcas, kas izmēra un krāšņuma ziņā konkurēja ar bīskapu katedrālēm, kā arī skaisti rātsnami un pilsoņu nami. Pilsētu rīcībā bija līdzekļi, kas ļāva parūpēties arī par apkārtnes iedzīvotāju drošību. Lielākās un bagātākās pilsētas spēja atbrīvoties no senjoru varas un iegūt ekonomisku un politisku patstāvību.

Jaunajos laikos monarhi likvidēja lielāko daļu pilsētnieku brīvības, pārvēršot tos no pilsoņiem par pavalstniekiem.

 

Kaut arī tika ieviesti dažādi tehniskie jauninājumi, joprojām salīdzinoši daudz laika cilvēki pavadīja strādājot. Gandrīz visa diena no saullēkta līdz tumsai pagāja darbā. Darbadiena sākās ar baznīcas apmeklējumu. Pēc baznīcas bija kārta ēdienreizei. Sievietes dienu sāka ar mājas soli, bet zemnieki ķērās pie lauku vai saimniecības darbiem. Otrā ēdienreize – vakariņas, kas bija dienas galvenā maltīte, tika ieturēta ap 4 vai 5 pēcpusdienā. Vēlajos viduslaikos daudzi pārgāja uz trim ēdienreizēm, kur vakariņas tika ēstas pēc saulrieta.

 
Vienkāršas ģimenes ikdienas uzturs sastāvēja galvenokārt no maizes, piena produktiem, biezputras un saknēm. Vēlajos viduslaikos arvien biežāk sāka ēst gaļu. Lopi gan tika uzskatīti par svarīgu pārtikas rezervi grūtos ziemas mēnešos. Lai produktus ilgāk uzglabātu, tos sālīja, skābēja vai kaltēja.

 
Attīstītajos viduslaikos visi ēda no vienas bļodas, protams, ne augstākie slāņi. Vēlajos viduslaikos atsevišķi šķīvji parādījās arī pilsētnieku ģimenēs, bet zemnieki ēda no vienas bļodas līdz pat 19. – 20. gs. Parastas ģimenes varēja atļauties tiki lētos koka traukus, kas ar laiku kļuva ne visai tīri.

 

Brīvajos brīžos, kuri nebija daudz, varēja uzspēlēt spēles, piemēram, šahu vai metamos kauliņus. 14. gs. Eiropā parādījās spēļu kārtis, bet izplatītas tās kļuva tikai viduslaiku beigās.
 

Augstākās aprindas lasīja, klausījās priekšlasījumus un mūziku.

 

Arī viduslaikos cilvēki sekoja līdzi tam, kā izskatās. Tie gan ķemmēja matus, gan kopa bārdu, skaloja muti un tīrīja zobus ar lupatiņu, ko pamērcēja sālī vai krīta pulverī. Pilsētās bija publiskas tvaika pirtis. Tur pārtikusī pilsētnieku daļa devās ne tikai veldzēt miesu, bet arī  nolaist asinis, jo ticēja, ka tā ķermeni atbrīvo no kaitīgām vielām.

 

Nedēļas dienas no pirmdienas līdz sestdienai tika uzskatītas par darba dienām. Strādāt baznīcas svētku dienās un

 

Tika svinēti Ziemassvētki, Vasarsvētki un Lieldienas. Saulgriežu, sējas un ražas svētkiem bija svarīga nozīme zemnieku dzīvē. Atzīmēja arī dažādu aizbildņu, ģilžu un cunftu patronu dienas un citus svētkus.

 
Vieni no skaļākajiem viduslaiku svētkiem bija Vastlāvji, kas tika svinēti ik gadu pirms lielā gavēņa iestāšanos (40 dienas pirms Lieldienām). Tie ilga vairākas dienas.

 
Viduslaikos svētki varēja pāraugt nemieros. Tomēr, neskatoties uz to, ka tajos netika ievērotas ikdienas normas, tajos tomēr nevaldīja haoss.

 

Vēlo viduslaiku pilsētām bija raksturīga blīva apbūve. Centrā parasti bija tirgus laukums, kur atradās rātsnams, kā arī galvenā pilsētas baznīca. Baznīca pildīja ne tikai dievnama funkcijas. Pilsētas iedzīvotāji tajā pulcējās arī svētku gadījumos un tur tika nolasīti arī svarīgi paziņojumi.

 
Ap bruģēto pilsētas laukumu atradās bagāto tirgotāju mājas, šķērsielās apmetās amatnieki. Senākajās Eiropas pilsētās uz to norāda ielu nosaukumi, arī Rīgā, piemēram, Aldaru iela, Miesnieku iela u.c. Nabadzīgākie pilsētu kvartāli atradās mūra tuvumā.
 

Vēlajos viduslaikos pilsētās bija no 40 līdz 80 % nabadzīgo iedzīvotāju. Tie bija kalpi, meitas, zeļļi, mācekļi, palīgstrādnieki, dienasstrādnieki, bezpajumtnieki un ubagi. Posta cēloņi varēja būt dažādi: slimība, trauma, laulāta drauga zaudējums, vecums utt. Par slimajiem, vecajiem un kroplajiem pirmkārt rūpējās radinieki, ja to nebija, tie bija spiesti ubagot. Daļu no bezpajumtniekiem uzņēma pilsētās ierīkotie hospitāļi, kur bija gulta, ēdiens un ārsts.

 

Visļaunāk klājās lepras un mēra slimniekiem. Tos pēc svinīgas ceremonijas baznīcā izraidīja no pilsētas un nometināja leprozorijos, kas atradās tālu aiz pilsētas vārtiem. Šīs slimības nebija ārstējamas. Tikpat bezspēcīgi viduslaiku cilvēki bija baku, holeras, tuberkulozes un citu epidēmiju priekšā. Arī masalas, difterija un plaušu karsonis nereti beidzās ar nāvi.

 
Vieglākās slimības un traumas tika ārstētas pašu spēkiem. Katrā mājā bija dažādas zālītes un saknes. Līdz pat viduslaiku beigām medicīna bija saistīta ar maģiju. Visbiežākā ārstēšanas metode bija asins nolaišana. Tika uzskatīts, ka ārstiem, kas bija ieguvuši medicīnisku izglītību, neklājās pieskarties pacientiem, tie galvenokārt ārstēja iekšķīgas slimības.

 

Ķirurģisko iejaukšanos nepieciešamības gadījumā veica bārddziņi, kas daļēji strādāja ārstu uzraudzībā, daļēji uz savu roku, piedāvājot savus pakalpojumus pirtīs un gadatirgos. Tie rāva zobus, izņēma akmeņus, ievilka izmežģītus locekļus. Kā anestēzijas līdzeklis tika lietots degvīns. 14. gs. izveidojās aptiekas.

 

Viduslaiku cilvēks ticēja dvēseles nemirstībai un tās dzīvei pēc nāves. Ticība aizkapa dzīvei lika uz nāvi raudzīties kā uz pāreju citā pasaule. Cilvēki ticēja, ka nāves veids un apstākļi varēja ietekmēt to, kur nonāk dvēsele. „Laba nāve” deva cerību, ka dvēsele nonāks paradīzē, bet „slikta nāve”, ka ellē.

 
"Labas nāves” nosacījumi bija baznīcas rituālu ievērošana, pirmsnāves grēku piedošana, kas tika liegta noziedzniekiem. Par „labu nāvi” uzskatīja arī maza bērna nāvi, kura dvēseli bija garantēta paradīze. Viduslaiku beigās grāmatu tirgotāji piedāvāja arī grāmatas par mākslu, kā nomirt.

 

Lielais mēris un citas epidēmijas viduslaiku cilvēkam bieži lika domāt par nāves jēgu. Tas atspoguļojās arī vēlo viduslaiku literatūrā un tēlotājmākslā.