11. Eiropa 14. un 15. gadsimtā

14. gs. uzskata par krīzes un satricinājumu laiku. No 11. līdz 13. gs. notika ekonomiska augšupeja un dzīves līmeņa celšanās. Savukārt no 14. gs. sākuma līdz 15. gs. vidum cilvēkiem nācās piedzīvot saimnieciskas grūtības, psiholoģiskus triecienus un citas problēmas – epidēmijas, dabas katastrofas, karus, baznīcas autoritātes krišanos, pārtikas cenu svārstības, nemierus, dumpjus, musulmaņu iebrukumus Dienvidaustrumu Eiropā un laicīgo valdnieku bezspēcību.

 

Kopš 11. gs. Eiropā notika straujš iedzīvotāju pieaugums. 14. gs. lauksaimniecība tikko spēja tos apgādāt ar pārtiku. Brīvju lauksaimniecību zemju Eiropā gandrīz vairs nebija. Gluži vai katastrofas lauksaimniecībā izraisīja nelabvēlīgas klimata izmaiņas. Ap 1300. g. iestājās tā saucamais mazais ledus laikmets, kas ilga līdz 1700. g. Ziemas un vasaras kļuva krietni vēsākas. Vidējā temperatūra samazinājās par vairākiem grādiem. Palielinājās polāro ledāju platības un vairākās ziemeļu teritorijās bija jāpārtrauc labības audzēšana. Nestabilā klimata dēļ ļaudīm draudēja bads.

 

Izsalkušie cilvēki bieži slimoja. Epidēmijas 14. gs. nebija nekāds retums.

 

Daudzus dzīvi palikušos cilvēkus pārņēma masu psihoze, kas izpaudās represijās pret ebrejiem. Klīda baumas, ka ebreji savos reliģiskajos rituālos izmanto speciāli nogalinātu kristiešu bērnu asinis. Pāvests šis baumas noraidīja un aizstāvēja ebrejus. Tomēr cilvēki ebrejus vainoja visās nelaimēs, apsūdzēja tos aku saindēšanā un kristiešu aplipināšanā ar mēri. Kristieši sāka tos masveidā slepkavot.

 

Krusta karotāju neveiksmes Tuvajos Austrumos iedragāja pāvesta un baznīcas autoritāti kristiešu acīs. 1291. g. pēdējie kristiešu atbalsta punkti Tuvajos Austrumos nonāca „neticīgo” rokās un sapnis par Kristus kapa atbrīvošanu no musulmaņu varas bija beidzies.

 

Filips IV Skaistais

 

Drīz vien pāvestam nācās izturēt jaunu pārbaudījumu. 14. gs. sākumā izcēlās konflikts starp pāvestu Bonifāciju VIII un karali Filipu IV Skaisto. Filips IV vēlējās izveidot spēcīgu nacionālu monarhiju. Viņš sāka likvidēt garīdznieku īpašās tiesības un pieprasīja, lai arī baznīcas kalpotāji maksātu nodokļus un pakļautos karaļa tiesai. Francijas karalis uzskatīja, ka baznīcai un pāvestam jānodarbojas tikai ar garīgajām lietām un jāatsakās no jebkādas politiskas ietekmes. Savukārt pāvests Bonifācijs, līdzīgi savam priekštecim – Gregoram VII, bija par to, lai pāvestam piederētu absolūtā vara.

 
Konflikts sasniedza kulmināciju, kad Filips IV ignorēja pāvesta uzaicinājumu ierasties uz baznīcas sinodi, lai apspriestos par reformām, un sodīja 39 Francijas arhibīskapus un bīskapus, kas bija paklausījuši pāvesta aicinājumam un ieradušies uz sinodi.

 
1302. g. pāvests izdeva bullu, kurā pamatoja pāvesta vienvaldību pār pasauli un gatavojās Filipu IV atcelt no amata un izslēgt no baznīcas. Francijas karalis savukārt sasauca kārtu pārstāvniecību sanāksmi un apsūdzēja pāvestu vēlmē uzurpēt varu pār Franciju un pieprasīja saukt pāvestu pie atbildības baznīcas koncila priekšā. Viņš nosūtīja bruņotu vienību uz Itāliju, lai arestētu pāvestu. 1303. g. Francijas karaļa sūtītās personas ar draudiem mēģināja piespiest pāvestu atteikties no amata. Pāvests bija labāk gatavs mirt nekā atteikties no amata. Nespēdams pārciest pazemojumu, Bonifācijs VII sajuka prātā un pēc mēneša mira. Šis notikums ieguva simbolisku nozīmi – laicīgā vara demonstrēja pārākumu pār garīgo varu.
 

Par jauno pāvestu ievēlēja Bordo arhibīskapu, kurš pieņēma Klementa V vārdu un atzina franču garīdzniecības pakļautību karalim. Savu rezidenci no Romas tas pārcēla uz Aviņjonu.

 

 
Pāvests Klements V

Līdz ar pāvesta pārcelšanos no Romas un Aviņjonu, tā autoritāte samazinājās. Zuda arī ienākumi no pāvesta valsts. Klements V un viņa pēcteči, lai iegūtu naudu, ņēma par paraugu Francijas monarhiju. Baznīca tika pārvērsta par centralizētai valstij līdzīgu iestādījumu ar sazarotu nodokļu ievākšanas aparātu. Pāvesti un viņa amatpersonas sāka nodarboties ar baznīcas amatu pārdošanu. Līdz ar to bieži bīskapijas nonāca ārzemnieku rokās, kurus interesēja vienīgi peļņa. Baznīcas iekšienē radās neapmierinātība ar šo kārtību. Kritizētāju vidū populāra bija ideja, ka augstākajai varai jāpieder pašiem kristiešiem, kurus pārstāv koncils – „ticīgo sanāksme”.

 
1377. g. ar Sv. Romas impērija ķeizara atbalstu pāvest Gregors XI pāvesta sēdekli pārcēla atpakaļ uz Romu. Pēc gada pāvests Gregors XI mira un Romā tika ievēlēts jauns pāvests, bet vēlēšanas apšaubīja 13 Aviņjonā palikušie kardināli. Tie ievēlēja citu pāvestu. Ar šo notikumu aizsākās Lielā shizma.

Romas pāvestu atbalstīja ķeizars, Anglijas karalis un citi valdnieki, bet Aviņjonas pāvestu – Francijas un Spānijas karaļi un to sabiedrotie. Abi pāvesti uzlika viens otram un to atbalstītājiem lāstu. Ticīgo vidū valdīja jukas. Lielā shizma jau tā zemo baznīcas autoritāti pazemināja vēl vairāk.

 
Lai glābtu situāciju 1409. g . Itālijas pilsētā Pizā tika sasaukts koncils, kas ievēlēja jaunu baznīcas galvu, kuru atzina Anglija, Francija, Ungārija un daži vācu bīskapi. Atceltie pāvesti koncila lēmumu ignorēja. Rezultātā haoss tika palielināts un bija 3 pāvesti.

Jaunievēlētais pāvests to sasauca pēc Sv. Romas impērijas ķeizara pieprasījuma. Tajā piedalījās valdnieki un to pārstāvji, pilsētu, mūku ordeņu un universitāšu sūtņi, kardināli, arhibīskapi un bīskapi. Rezultātā divi pāvesti tika atcelti no amata un trešais atkāpās. 1417. g. ievēlēja jaunu pāvestu – Martīnu V.

 

15. gs. otrā pusē pāvesti sevi uzskatīja ne tik daudz par Kristus vietniekiem zemes virsū, kā par Pāvesta valsts valdniekiem. To galmos valdīja greznība, tie piedalījās cīņā par kundzību Itālijā un nenodalīja savus personiskos un baznīcas ienākumus.

 

Viklifs neatzina svēto un relikviju godināšanu, kā arī grēksūdzes. Viņaprāt, baznīcai nav vajadzīgi nekādi īpašumi un tai nav jājaucas laicīgās lietās. Viņš noliedza pāvesta tiesības ievākt nodevas, uzskatot, ka tam jāpārtiek no ticīgo brīvprātīgiem ziedojumiem. 1382. g. baznīca lielāko daļu viņa atziņu pasludināja par ķecerīgām un uzsāka viņa piekritēju, klejojošo sludinātāju no tautas vidus – lolardu – vajāšanu.

 

Čehijas studenti Dž. Viklifa idejas izplatīja Prāgas universitātē, kur tās ar sajūsmu uzņēma studenti un mācībspēki, jo īpaši Prāgas universitātes maģistrs un tautas sludinātājs Jans Huss. Čehija, kas atradās Sv. Romas impērijas sastāvā, bija nonākusi vācu iespaidā. To baznīcās, universitātēs un dažādos vadošos amatos

14. gs. vidū osmaņi pārcēlās pāri Dardaneļu šaurumam un iesaistījās cīņās, kas risinājās Balkānu pussalā. Iekšējo juku novājinātā Bizantija nespēja pretoties osmaņiem un imperatoram Joanam V Paleologam nācās atzīt osmaņu virskundzību. Bizantijas imperators vija spiests palīdzēt turkiem ieņemt Bizantijas pilsētas. Dažu gadu desmitu laikā turku rokās nonāca lielākā daļa Balkānu pussalas. Pakļautajiem iedzīvotājiem tika uzliktas dažādas nodevas. Smags bija „asiņu nodoklis” – pienākums atdot turkiem zināmu skaitu 9-12 gadu vecu zēnu, kurus pievērsa islāmam, apmācīja karamākslā un padarīja par verdziski uzticamiem sultāna karavīriem. 
 

Pēc tam turki uzvarēja dienvidslāvu karaspēku, kā arī sagrāba Bulgāriju uz 300 gadiem. Kad tika aplenkta Konstantinapole, Eiropa sāka aptvert briesmu nopietnumu. Ungārijas karaļa un vēlāk Sv. Romas impērijas ķeizara Zigismunda I vadībā tika savākts ungāru, vācu un franču karaspēks, ko atbalstīja venēciešu flote. Svētību šim pasākumam deva arī baznīca, bet kristieši cieta smagu sakāvi pie Nikopoles 1396. g.
 

Vēlajos viduslaikos pāvesta mēģinājumi pakļaut sev laicīgo varu cieta neveiksmi. Arī Sv. Romas impērijas ķeizars sāka zaudēt visu kristiešu laicīgā valdnieka un aizstāvja statusu. Atsevišķās valstīs sāka veidoties nozīmīgi laicīgās varas centri ar spēcīgu karaļa varu.

Centralizētas monarhijas valdnieka vara vairs nebalstījās uz vasaļu uzticības zvērestu, bet gan uz valsts iedzīvotāju lojalitāti un atbalstu. Valsts pārvaldē tika iesaistītas dažādas kārtas. Sāka veidoties tikai no monarha atkarīgs ierēdniecības slānis. Jaunās pārvaldes formas ieviesās lēni.

 
Vēlajiem viduslaikiem raksturīgs kārtu pašapziņas pieaugums. Pieauga ekonomiski patstāvīgo pilsētnieku politiskā ietekme. Viņi līdztekus garīdzniecībai un bruņniecībai tika aicināti piedalīties kārtu pārstāvniecības sanāksmē. Katrā zemē šīm sanāksmēm bija savs nosaukums. Anglijā – parlaments, Francijā – ģenerālštati, Vācu zemēs, Livonijā un Prūsijā – landtāgs, Pireneju pussalas karalistēs – kortesi, Polijā un Lietuvā – seims, Zviedrijā – riksdags. Tie atšķīrās ne tikai pēc nosaukuma, bet arī uzbūves un kārtu sastāva.

 

Kopīgs bija tas, ka kārtas varēja karalim izvirzīt savas prasības. Nodokļu jautājumos monarham bija jāsaņem kārtu piekrišana. Citos jautājumos tām bija drīzāk valdnieka padomdevēju loma. Ar kārtu un ierēdniecības atbalstu monarham izdevās ierobežot aristokrātiju. Karalis savu varu vairs neizmantoja tikai savās interesēs, bet sāka dalīt to ar kārtām.

 

Par centralizētas monarhijas varas centru kļuva patstāvīgs valdnieka galms, kurš tagad nostabilizējās vienā pilsētā, kas bija karaļa rezidence un valsts galvaspilsēta. Karaļa galmā tika rīkoti svētki un tajā sāka koncentrēties sabiedriskā, politiskā un kultūras dzīve.

 
Centralizētas monarhijas varu stiprināja arī patstāvīga karaspēka izveide. Vēlie viduslaiki bija tikai jauno valsts formu aizsākums, pilnbriedu tās sasniedza jaunajos laikos.