8. Eiropa 12. un 13. gadsimtā

12. un 13. gs. (reizēm 11. – 13. gs.) Eiropas vēsturē mēdz dēvēt par ziedošiem jeb attīstītiem viduslaikiem. Līdz ar tehnisko jauninājumu izmantošanu pieauga viduslaiku galvenās saimniecības nozares – lauksaimniecības ražīgums. Palielinoties ražām, pieauga arī zemnieku pārticība, daži no tiem kļuva turīgi. Baznīcās šajā laikā izveidojās jauni mūku ordeņi. Laukos un pilsētās pieauga iedzīvotāju skaits, tika dibināti jauni ciemi un pilsētas. Pilsētas kļuva ne tikai par tirdzniecības un amatniecības centriem, bet arī par izglītības un kultūras centriem. Universitāšu skaits Eiropā ziedošo viduslaiku beigās sasniedza gandrīz divus desmitus.

Šajā laikā tūkstošiem kristiešu devās svētceļojumos. Daudzi piedalījās krustu karos – bruņotās cīņās pret neticīgajiem. Uz tuvām un tālām zemēm devās tirgotāji. Ceļojumi paplašināja cilvēku redzesloku.

 

 

Eiropa ap 1250. gadu.

 

Valsts pārvalde viduslaikos gūlās uz valdnieka pleciem. To rīcībā nebija patstāvīga karaspēka, nedz sazarots ierēdņu aparāts. Tas viss radās tikai jaunajos laikos. Līdz ar to valsts vara bija salīdzinoši vāja. Visaptveroši politiskie centri, piemēram, Parīze Francijā, no kuriem karalis pārvalda plašāku teritoriju, sāka veidoties tikai 13. gs. otrajā pusē.

Atšķirībā no mūsdienu valstīm viduslaiku karalistēm, hercogistēm, grāfistēm un kņazistēm nebija kartē fiksētu robežu. Valdnieki valdīja nevis pār teritoriju, bet cilvēkiem.

Līdz ar to 12. – 13. gs. Anglijai, Francijai, Krievzemei un citām valstīm nebija skaidru robežu, iedzīvotājiem nebija kopīgas valstiskās piederības izjūtas.

Svarīgi bija panākt, lai karaļa varu atzītu un respektētu visi pavalstnieki, jo īpaši aristokrātija. Karaļa vara tika dievišķota. Ideja par to, ka karalis amatā iecelts ar Dieva ziņu un valda saskaņā ar Viņa gribu, bija viens no galvenajiem faktoriem, kas saliedēja sabiedrību. Gāzt karali nozīmētu sacelties pret Dieva noteikto kārtību. Karalis nedrīkstēja patvarīgi grozīt likumus un neievērot paražas. Tomēr valdnieki nereti pieņēma lēmumus vienpersoniski, un tas skaitījās netaisnīgi un nelikumīgi. Ja tie nesaskanēja ar aristokrātu vairākuma interesēm, tie varēja panākt lēmumu atcelšanu.

Jēdziens „likumība” viduslaikos bija visai izplūdis, jo likumi nebija apkopoti un sistematizēta vienotā krājumā.
Svinīgos apstākļos publiski teiktam karaļa vārdam nereti nebija mazāka vērtība kā rakstītam vārdam, un reti kurš aristokrāts prata lasītu un rakstīt.

Valdnieks nebija spējīgs valdīt (aizsargāt pret ārējiem ienaidniekiem, realizēt mieru un kārtību utt.) bez aristokrātijas (bruņniecības) un Baznīcas (bīskapu un abatu) atbalsta. Daļu no valdnieka funkcijām atsevišķos novados nācās uzticēt kādam no laicīgajiem vai garīgajiem aristokrātiem. Pie šīm personām viņš griezās arī tad, kad bija jāpulcina karaspēks.

 

 

Ja karalis gribēja nostiprināt savu varu, viņš nevarēja balstīties uz lielajiem aristokrātiem, jo tie bija bagāti un vareni un mēdza rīkoties patstāvīgi. Kara gadījumā valdnieks bija pilnībā no viņiem atkarīgs. Pār aristokrātu vasaļiem, kas bija zvērējuši uzticību saviem senjoriem, karalim nebija tiešas varas.

Palielinoties iedzīvotāju skaitam, ciemiem un pilsētām, darba apjoms valsts pārvaldē palielinājās, un karalim vajadzēja arvien vairāk uzticamu cilvēku. Līdz ar to 11. gs. sāka nostiprināties bruņniecība – kārta, pie kuras piederēja zemes īpašnieki vai tās turētāji. Bruņās tērptajiem jātniekiem  bija noteicošā loma viduslaiku karaspēkā, un lēnis deva iespēju iegūt līdzekļus dārga bruņojuma iegādei.

Tie atradās karaļa, bīskapa, abata vai cita augstmaņa dienestā, un tie atradās lēņatkarībā no sava senjora. Nereti vasaļiem izdevās lēņus pārvērst par mantojamiem īpašumiem – alodiem.

 

 

Bruņinieki mēdza uzturēties galmos, piedalīties turnīros un medībās, lasīt bruņinieku literatūru. Bruņniecībai bija savi goda kodeksi un ideāli. Par īstiem bruņiniekiem uzskatīja krietnus un varonīgus vīrus, kas cīnās ar pagāniem (bruņniecības uzplaukums sakrita ar 12. – 13. gs. krusta karu kustību). Bruņnieciskuma pazīme bija galanta izturēšanās pret dāmu, devīgums un izsmalcināta uzvedība – kurtuāzija.

Bruņniecībā bez zemākās aristokrātijas ieplūda daļa nedižciltīgu ļaužu. Par bruņiniekiem nereti kļuva valdniekam tuvi stāvoši kalpi – ministeriāļi, kas sākotnēji bija nebrīvi cilvēki. Tie līdz ar uzturēšanos valdnieka tuvumā, ieguva varu un zemi, jo par dienestu saņēma lēni. Laika gaitā tie atbrīvojās no atkarības un pieņēma bruņniecības dzīvesveidu. Ar vien vairāk cilvēka stāvokli aristokrātu sabiedrībā sāka noteikt ne tik daudz viņa izcelšanās, cik paša sasniegtais. Rezultātā 12. – 13.gs. izveidojās bruņniecības kārta, kurā ietilpa zemākie aristokrāti, ministeriāļi, karaļi un aristokrāti. Sociālās atšķirības saglabājās, bet tos vienoja bruņniecības ideāli un kultūra.
 

Vācija, Ziemeļitālija un pārējās teritorijas, kas ietilpa impērijā bija ar atšķirīgām paražām un valodām, un, izņemot ķeizaru, tās nekas nesaistīja.

Vācijai bija savs karalis, nereti arī vienlaikus Svētās Romas impērijas ķeizars. Atšķirībā no Francijas, kura 12. – 13.gs. nostiprināja karaļa varu, aizsākot valsts centralizāciju, Vācijā un Svētajā Romas impērijā notika decentralizācijas tendences. Decentralizāciju pastiprināja cīņa starp 2 dzimtām – Štauferiem un Velfiem.

 

Valdnieks un viņa svīta mēdza pārvietoties ziloņu mugurā.

Karalim nebija sveši arī Rietumeiropas bruņinieku tikumi. Viņam patika gan turnīri, gan medības ar piekūniem.

Frīdrihs II

 

Vācija Frīdrihu II interesēja maz, līdz ar to firsti tur ieguva jaunas privilēģijas, piemēram, tiesības kalt naudu, ievākt muitas, celt pilis utt. Līdz ar to decentralizācija vairs nebija apturama.

Frīdrihs II bija pretrunīga personība. Viņš bija karavadonis un literāts, likumdevējs un zināšanu atbalstītājs, reizē krusta karotājs un arābu kultūras cienītājs, ķeceru un tai pat laikā pāvesta ienaidnieks.

Pēc Frīdriha II nāves sākās jukas. 1273. g. par karali tika ievēlēts grāfs Rūdolfs no Hābsburgu dinastijas. Viņa politika bija mazefektīva. Viņš nepretendēja ne uz Sicīliju, ne Dienviditāliju. Viņa balsts bija Austrija un Štīrija.