4. Kristietības mācība

Bībele ir vārds, kuru savu kanonisko svēto tekstu apzīmēšanai izmanto gan jūdi, gan kristieši. Gan vieni, gan otri tic, ka tā satur Dieva vārdus. Jūdu un kristiešu Bībele ir vairāku atsevišķu senu reliģisko tekstu apkopojums. Bībele sastāv no divām daļām – Vecās un Jaunās derības. Gan jūdi, gan kristieši tic Vecajai Derībai, bet tikai kristieši tic Jaunajai Derībai. (Jūdu Bībele tiek saukta par Tanakh un tā ietver 24 grāmatas - Piecas Mozus grāmatas (Tora), kā arī praviešu grāmatas un citus svētos rakstus).

Kristiešu Bībele iekļauj Veco Derību (grāmatas par jūdu tautas dzīvi un attiecībām ar Dievu pirms mūsu ēras) un Jauno Derību (grāmatas, kuras stāsta par Jēzus dzīvi, kā arī apustuļu vēstules un Jāņa atklāsmes grāmatu). 
Jaunajā derībā ietverti evaņģēliji jeb Kristus mācība, kā to atstāstījuši viņa mācekļi – Matejs, Marks, Lūkas un Jānis. Kristieši cenšas sekot jaunās derības pamat idejai – mīlēt Dievu un cilvēkus un piedot saviem ienaidniekiem. Vecā Derība ir daudz citēta Jaunajā Derībā.

Bērni un pieaugušie pievienojas kristīgai baznīcai, kad ir nokristīti (vai nu tiek apslacīts ar ūdeni, vai iegremdēts ūdenī). Kristīšana aizskalo cilvēka grēkus.

 

  

Tā ir uzrakstīta grieķu valodā. Līdz mūsdienām neviens Jaunās Derības oriģināls nav saglabājies. Vissenākā Jaunās Derības daļa ir Pāvila vēstules galatiešiem un tesaloniķiešiem, rakstītas 115. gadā. Jēzus Kristus pats neko nav rakstījis vai diktējis.
 

Jaunās Derības sākumā ir četri evaņģēliji: Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa. Pēc tam seko Apustuļu Darbu grāmata, tad 21 grāmata ar Apustuļu Vēstulēm, bet noslēgumā - Jāņa Atklāsmes Grāmata jeb Apokalipse. Vēl ir arī apokrifiskās grāmatas, kuras nav iekļautas Jaunajā Derībā, tomēr daudzas baznīcas tās atzīst.

Vārds "evaņģēlijs" cēlies no grieķu valodas, kas sākotnēji nozīmēja atalgojumu, kas pienācās labas vēsts pienesējam, bet vēlāk - pateicības aktu.

 

 

Pirmos trīs evaņģēlijus sauc par sinoptiskajiem, jo tajos būtībā nav pretrunu, bet pēdējais Jāņa evaņģēlijs atšķiras ar teoloģisku ticības mācības izstrādi.

Evaņģēlijos ir aprakstīta Jēzus Kristus dzīve pirms viņš tika atzīsts par mesiju līdz viņa nāvei un augšāmcelšanās brīdim. No visiem evaņģēlijiem vienīgi Apustuļu Darbi nav izolēti no citiem Jaunās Derības dokumentiem.

Jāņa atklāsmes grāmatā tiek stāstīts par pasaules galu, visu miroņu augšāmcelšanos un par pastaro tiesu. Vēsts galvenā tēma ir: Jēzus atgriezīsies, lai tiesātu un valdītu, un kristiešiem vienmēr ir jābūt gataviem šim notikumam. Jēzus ieradīšoties kā redzams cilvēks. Viņa atnākšana būšot pēkšņa kā zibens uzliesmojums. Tādēļ cilvēkiem ir jābūt gataviem uz to jebkurā laikā. Jēzus nenākšot kā pirmo reizi, lai cilvēki viņu tiesātu, bet gan lai pats spriestu tiesu pār mums.

Tā kā Apokalipsē nekāds konkrēts pasaules gala datums nav minēts, tad šeit paveras plaša teritorija dažādām interpretācijām, kas sevišķi uzplaukst pirms jaunas tūkstošgades iestāšanās.

Jāņa atklāsmes grāmata sarakstīta ar simboliem pārpilnā valodā, kur viens skaidrojums nemaz nav iespējams, tas jāizvēlas katram pašam.

Jaunā Derība  ir vienošanās, kuru slēdza Jēzus Kristus, tā mācekļi un tie, kas tic viņu vēstij, no vienas puses un Dievs no otras puses, ka viņi tiks pestīti, ja saglabās ticību Dievam un Jēzum Kristum. Šo derību Jēzus slēdza svētā vakarēdiena laikā pirms savas krusta nāves, kļūdams par šīs derības starpnieku.

 

 

Vecās Derības pamatteksts aptver 43 darbus. Tā ir sarakstīta senebreju valodā un dzejā. Pirmais tulkojums tiek veikts sengrieķu valodā. To uzdeva tulkot 70 neatkarīgiem tulkotājiem.

Šīs piecas Mozus grāmatas sauc arī par Pentateihu. Tajās ir sakopoti likumu krājumi un stāstu materiāli, kas ir sevišķi nozīmīgi jūdaismā. 
 

Tanakh sastāv no 24 grāmatām: Piecas Mozus grāmatas (Tora), astoņas praviešu grāmatas, vienpadsmit dziesmas (poēzijas grāmatas). Skaits atšķiras no kristiešu izmantotā Vecās Derības grāmatu skaita.

 

Vecā un Jaunā Derība kristīgajā mācībā ir cieši saistītas. Veco Derību kristietībā tradicionāli veido vairākas tematiski sakārtotas daļas. Dažādām kristīgām tradīcijām ir atšķirīgs grāmatu skaits Vecajā Derībā. Pārsvarā luterāņu un protestantu Vecās Derības versijas ir analogas jūdaismā izmantotajai Vecajai Derībai (kopā 39), atšķiras tikai grāmatu izvietojums un klasifikācija. Luterāņu un Romas katoļu Vecās Derības tulkojumos atšķiras grāmatu nosaukumi.

 

Kristietības mācības centrā ir doma par Dieva Valstību. Šī valstība prasa sagatavošanos - dzīvošanu saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Vienīgā cilvēku cerība uz glābšanu - izlīdzinājums ar Dievu. Jaunās Derības Dievs salīdzinājumā ar Jahvi ir žēlsirdīgs. Šis Dievs tik stipri mīlēja cilvēci, ka upurēja tai savu vienīgo dēlu. Šajā sakarībā Jēzu sauc arī par Dieva Jēru (Agnus Dei). Augšāmcelšanās ir kā simbols starp cilvēces un Dieva izlīgumu.

Apustulis Pāvils ir uzsvēris, ka kristietība ir universāla mācība un ka tā ir tikai nejaušība, ka ebrejiem šī ziņa ir paziņota pirmajiem. Kristietība izceļas ar savu kosmopolītismu. Tā ir tautas reliģija, kas māca cienīt zemu dzimumu, mīlēt nabadzību, ciešanas.

 

 

Kristieša dzīves mērķis ir izveidot tuvas attiecības ar Dievu Tēvu. Kristieši tic tam, ka Bībele ir nekļūdīgs Dieva Vārds.

 

Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījies mācekļiem un pavēlējis iet un kristīt tautu Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.

Svētā gara parādīšanās veidi:

Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki ir kristieši un seko Bībelei, tomēr tikai neliela daļa no tiem ir īsteni kristieši savā sirdī. Ir tik daudz Bībeles interpretētāju un šaubu par kristietības mācību.

 

Piemēram, sengrieķu filozofs Epikūrs rakstīja "Dievs vai nu grib novērst ļaunumu un nevar, vai var, bet negrib. Ja viņš grib, bet nevar - viņš ir bezspēcīgs, bet tāds Dievs nevar būt. Ja var, bet negrib, tad viņš ir nenovīdīgs, kas arī ir sveši dievībai. Ja negrib un nevar - viņš ir bezspēcīgs un nenovīdīgs, no kā izriet, ka viņš nav Dievs. Ja tomēr viņš var un grib, kas vienīgais piedienētu Dievam, tad - no kurienes radies ļaunums? Vai arī - kāpēc Dievs to nenovērš?"