6. Latviešu tautas atmoda.

Latviešu zemnieku pašapziņa cēlās līdz ar zemnieku saimnieciskā un sociālā stāvokļa uzlabošanos, kā arī pieaugot izglītības līmenim. Muižniecība sāka žēlotie, kas zemnieki palikuši spītīgi. 19. gs. otro pusi, kad latvieši sāka apzināties savu tautību, kad aktivizējās latviešu tautas kultūras dzīve un izglītība, nostiprinājās saimnieciskā dzīve, dēvē par latviešu tautas nacionālo atmodu. Daļa no vācbaltu aristokrātijas un garīdzniecības tam pretojās. Iegūt ģimnāzijas un augstāko izglītību latviešu valodā nebija iespējams, tādēļ daudzi pārvācojās.

Tolaik darbojās Valmieras un Irlavas skolotāju semināri, kuros gatavoja tautskolotājus priekš latviešu skolām. Tajā laikā vārds „latvietis” apzīmēja kārtu, nevis tautību.

Tautas atmodai pamatus lika brāļu draudžu kustība Vidzemē, izglītības iespēju pieaugums, kā arī progresīvās idejas no Rietumeiropas.

Jau 17. gs. vācbaltu inteliģences pārstāvju interesi izraisīja latviešu dainas. Savukārt 18. gs. daļa vācbaltiešu izturējās pret tām ar kritiku, piemēram, Vecais Stenders tās uzskatīja par blēņu dziesmām un to vietā centās savas ziņģes ieviest.

 

19. gadsimtā joprojām dominēja uzskats, ka latviešiem ir lemts palikt vienkāršiem un pieticīgiem lauku iedzīvotājiem. Jaunlatviešu priekšgājēji E. Dinsberģis, A. Leitāns, J. Cimze un citi nenostājās opozīcijā, bet kopā ar vācbaltiešu progresīvo daļu propagandēja apgaismības ietekmē radušās idejas. Tika radīta opozīcija, kas vērsās pret konservatīvajām vācu muižniecības aprindām.

 

Aleksandra I laikā tika atjaunota Tērbatas universitāte kā pirmā augstskola Krievijas Baltijas guberņās. Tur mācījās arī latviešu izcelsmes studenti. Tur K. Valdemārs noorganizēja latviešu pulciņu, kurā darbojās J. Alunāns, K. Barons u.c. Viņi publicēja savus rakstus „Mājas Viesī”. Latvijā tolaik izplatīti bija lasāmie kalendāri un gadagrāmatas. Jau 18. gs. beigās 63% Vidzemes latviešu prata lasīt.

1768. g. tika publicēts pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā „Latviešu Ārste”. 1797. g. Jelgavā tiek publicēts pirmais latviešu žurnāls „Latviska gada grāmata”. Pirmais regulārais laikraksts „Latviešu Avīzes” ar vācu mācītāju atbalstu iznāca Jelgavā 1822. g. No 1856. g. Rīgā sāka iznākt „Mājas Viesis”, ar kura palīdzību tika celta latviešu tautas pašapziņa.

1862. g. sāka iznākt „Pēterburgas Avīzes”, kas rosināja latviešus uz saimniecisku darbību un izglītošanos. Šo laikrakstu veidoja K. Valdemārs, K. Barons, K. Biezbārdis un J. Alunāns.

 

Ievērojama loma nacionālās apziņas veidošanā bija skolotājam Atim Kronvaldam. Nozīmīga bija arī latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna darbība.

 

70. gados notika šķelšanās atmodas ideologu vidū, jo daļa no viņiem neuzskatīja par vēlamu cīnīties ar rusifikāciju. 70. gadi iezīmējas ar kultūras uzplaukumu. Šajā laikā notika pirmie vispārējie dziesmu svētki, kā arī citi kopīgi latviešu sarīkojumi, piemēram, skolotāju priekšlasījumi Rīgas Latviešu biedrības namā. K. Barons apkopoja dainas, A. Lerhis-Puškaitis vāca un apkopoja latviešu tautas teikas un pasakas, bet F. Brīvzemnieks vāca etnogrāfiskas ziņas. Auseklis jeb Miķelis Krogzemis radīja nacionālās romantikas caurstrāvotu dzeju. Andrejs Pumpurs sarakstīja eposu „Lāčplēsis”. Iznāca jauni preses izdevumi:„Baltijas Vēstnesis”, „Baltijas Zemkopis” u.c.

 

Cara nacionālā politika pieļāva ierobežoti opozīciju vācbaltiem, lai sekmētu rusifikāciju. Savukārt konservatīvos vācbaltus izmantoja, lai nepieļautu nacionālo atdzimšanu.

 

19. gs. otrajā pusē radās sociālās un saimnieciskās izmaiņas, radās latviešu pilsonība.

 

19. gs. pirmajā pusē pilsētas attīstījās lēni, jo profesionālās amatnieku apvienības – cunftes, izrādīja pretestību rūpniecisko uzņēmumu atvēršanai, kas ierobežotu arī zemnieku pārvietošanās brīvību. Zemnieku pirktspēja nabadzības dēļ bija zema. Iekšējā tirdzniecība starp pilsētām un laukiem attīstījās lēni. Aktivizēties tā sāka tikai 18. gs. pirmajā pusē, kad lauksaimniecība sāka strādāt tirgum. Labības cenu krišana Eiropā daudzām muižām radīja parādus. Tikai brīvs zemes tirgus varēja atrisināt radušos krīzi.

 

Pēc Latvijas teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai Rīga kļuva par vienu no ārējās tirdzniecības centriem. Līdz 19.g s. vidum caur Rīgas ostu izveda līdz pat 25% no Krievijas eksporta.

18. gs. sākumā nozīmīgākā Rīgas ārējās tirdzniecības partnere bija Nīderlande, bet vēlāk to izkonkurēja Lielbritānija.

Pilsētu uzplaukums sākās 19. gs. otrajā pusē. Radās strauja sociālā noslāņošanās laukos. Izputinātie zemnieki devās uz pilsētām. Kad sākās māju un lauku saimniecību izpirkšana, zemnieku ietaupījumi nonāca bankās, kuras varēja kreditēt tirdzniecību un rūpniecību. Tika ierīkoti jaunas satiksmes ceļi un dzelzceļi. Cunftu ierobežojumu atcelšana pavēra ceļu rūpniecības attīstībai. Pilsētu iedzīvotāju trūcīgo slāni veidoja latvieši. Tiem bija aizliegts nodarboties ar amatniecību vai tirdzniecību. Stāvoklis mainījās 19. gs. otrajā pusē, kad fabrikās vajadzēja strādniekus, kuri varēja uzkalpoties pat līdz meistara līmenim. Jau 19. gs. sākumā cara valdība sāka ierobežot vācu tirgotāju privilēģijas. Par Rīgas tirgotāju galveno organizāciju kļuva Rīgas biržas komiteja.

Latvieši sāka celt namus pilsētu nomalēs un sūtīt savus bērnu skolās. Veidojās latviešu inteliģences slānis, kas nesaplūda ar vācbaltiem un nepārkrievojās.

Radās sociālā noslāņošanās latviešu vidū, laukos nostiprinājās saimnieku kārta. Sīkzemnieki tik tikko spēja nodrošināt iztiku ģimenei.

 

Sociālā noslāņošanās radīja pretrunas starp turīgajiem un trūcīgajiem. Jaunlatvieši šajā laikā vairāk pievēršas kultūras sfērai un izglītībai, nevis sociālajai jomai. 19. gs. beigās rusifikācijas politikas rezultātā pastiprinājās opozīcija Krievijas carismam. No Rietumeiropas ieplūda jaunas idejas, piemēram, sociāldemokrātijas un marksisma idejas. Marksisms bija vācu filozofa un ekonomista K. Marksa teorija par komunistisko sabiedrību, kura balstīta uz sociālo vienlīdzību un sabiedrisko īpašumu.

Eiropas literatūrā nacionālo romantismu nomainīja kritizētājs reālisms. Tā vēsmas bija jūtamas arī Latvijas teritorijā. Teodors Zeiferts un Jānis Jansons literatūrkritikā pauda nepieciešamību pēc lielāka saturiskuma un ideju dziļumu, noraidot romantismu un sentimentalitāti.

  

Gadsimtu mijā uzmanības centrā nonāca sociālie jautājumi. Daudzi jaunstrāvnieki kļuva par Marksa ideju piekritējiem. Jaunstrāvnieki bija pret carisko Krieviju. Savas idejas viņi izplatīja laikrakstā „Dienas Lapa”. Neskatoties uz to, ka jaunstrāvniekus vajāja valsts varas iestādes, viņu idejas izplatījās tautā. Pazīstamākie jaunstrāvnieki: Rainis (Jānis Pliekšāns), Aspazija (Elza Rozenberga), P. Stučka u.c.

  

Vidzemē 1873. g. bija izpirktas jau 80% zemnieku saimniecības. Līdzīga situācija bija arī Kurzemē. Vienīgi Latgalē, kura ietilpa Vitebskas guberņā, situācija bija citāda. Latgalē zemnieki tikai 20. gs. sākumā kļuva par pilntiesīgiem saimniekiem. Tomēr saimniecības tur bija pārāk sīkas, lai veicinātu ekonomisko attīstību, tādēļ dzīves līmenis tur palika zems.

 

Sociāli-politiskās kustības, kuras 19. gadsimtā bija raksturīgas Krievijai, Latviju ietekmēja mazāk. Krievijā izveidojusies radikāla organizācija cerēja savas idejas realizēt ar terorisma palīdzību, tie 1881. gadā nogalināja imperatoru Aleksandru II.

Gadsimtu mijā Krievijā nostiprinājās sociāldemokrātu virziens. Latvijā sociāldemokrātiskās idejas nedaudz popularizēja jaunstrāvnieki laikrakstā „Dienas Lapa”. 20. gs. sākumā sociāldemokrātiskās idejas izplatījās strādnieku vidū.