3. Monarhija un republika Anglijā

Anglijas valdnieki 16. gs. un 17. gs. pirmajā pusē pastāvīgi bija spiesta aizstāvēt savas tiesības uz varu gan pret ārējiem konkurentiem, gan iekšējo opozīciju.

 
Henrija VII reformācijas politikas rezultātā Anglijas monarhi bija nonākuši Hābsburgu pretinieku nometnē. Pēc Henrija VIII un viņa mazgadīgā dēla Edvarda VI nāves, turpinot Tjūdoru dinastiju, tronī nāca Henrija VIII un Aragonas Katrīnas meita Marija, kuru atbalstīja Eiropas katoliskie sabiedrotie. Marija I salaulājās ar Spānijas troņmantnieku Filipu, un Hābsburgi ar viņas palīdzību cerēja īstenot tālejošu dinastisku politiku. Tomēr Hābsburgu ieceres izgāzās – lai arī Marija I, saukta „Asiņainā”, uz laiku nostiprināja katolicisma pozīcijas Anglijā, tās iesaistīšana Spānijas interesēs karā ar Franciju izrādījās neveiksmīga, bet pati Marija I, īsu laiku valdījusi, mira, neatstājusi pēcnācējus.

 

Kad par Anglijas valdnieci kļuva Henrija VIII meita no katoļu baznīcas neatzītās laulības, protestantiem labvēlīgā Elizabete I, Spānijas karalis Filips II izteica viņai laulības piedāvājumu. Viņš cerēja, ka Elizabete turpinās savas pusmāsas iesākto politiku un Anglija sadarbosies ar Spāniju. Filipa II piedāvājums tika noraidīts. Uz Anglijas troni pretendēja arī Henrija VII mazmeita katoliskā Skotijas karaliene Marija Stjuarte. Kamēr Marija Stjuarte bija Francijas karaļa Fransuā II sieva, Hābsburgi viņas ieceres neatbalstīja, bet, kad viņa kļuva atraitne un atgriezās Skotijā, Hābsburgi, īpaši spāņu, palīdzēja organizēt sazvērestības pret Elizabeti I. Marija Stjuarte Anglijā tika apcietināta, un pāvests pasludināja Elizabetes I varu par nelikumīgu. Marijas Stjuartes notiesāšana un sodīšana ar nāvi 1587. gadā radīja atbalsis Eiropā.

Anglijā nebija radīta spēcīga centrālā pārvalde un pastāvīgs karaspēks, tādēļ svarīga bija valdnieka personība. Elizabete I vienmēr aizstāvēja valsts intereses, prata vienoties ar parlamentu un krīzes situācijās rēķinājās ar tautas noskaņojumu. Viņa panāca kompromisu arī ticības jautājumā, samierinot anglikāņus ar kalvinistiem. Daļai radikālo kalvinistu tas gan nebija pieņemamas un tie turpināja cīnīties  par kalvinistiskās mācības tīrību, tādēļ viņus sāka saukt par puritāņiem.

Elizabete I par troņmantnieku iecēla savas sāncenses Marijas Stjuartes protestantiski noskaņoto dēlu. Ar Džeimsa I Stjuarta (1603 – 1625) nākšanu pie varas Anglija un Skotija apvienojās personālūnijā (divu vai vairāku monarhisku valstu savienība viena valdnieka virsvadībā).

 
Iekšpolitikā Stjuartu dinastijas valdīšanas sākums izrādījās neveiksmīgs. Stjuartu nemitīgie strīdi ar parlamentu par finansēm radīja sarežģījumus. Problēmas saglabājās arī starp kroņa balstīto anglikānismu, kalvinistiem (īpaši Skotijā), puritāņiem un katoļu fanātiķiem (īpaši Īrijā).

 

centralizēt pārvaldi, uzbūvēt spēcīgu floti un izvirzīt Angliju pasaules tirdzniecības priekšgalā. Tika uzlikti augstāki nodokļi nekā monarhijas laikā. Vara valstī piederēja puritāņu armijai. Republikas pastāvēšana beidzās ar diktatūru, kad O. Kromvelam, nespējot rast kopīgu valodu ar parlamentu, tika nodibināts t.s. Kromvela protektorāts (stipras varas aizbildniecība pār kādu teritoriju). O. Kromvels kļuva par „republikas galvu” uz mūžu. Valdības atkāpšanās no republikāniskajiem ideāliem radīja apstākļus monarhijas atjaunošanai.

 

O. Kromvels

 
Pēc „Elizabetes laikmeta” iekšējās saskaņas Stjuartu valdīšana sašķēla sabiedrību. Džeimss I un Čārlzs nebija tautā mīlēti. Kaut arī Čārlzs I veicināja kultūras attīstību, tauta karalim pārmeta ārzemnieciskumu un tuvināšanos katoļiem. Anglijas kultūras dzīve it kā sadalījās 2 plūsmās. Vienu atbalstīja galms un anglikāņu baznīca, otru pārstāvēja kalvinisti, īpaši radikālie puritāņi. Pirmā veicināja krāšņu galma kultūras attīstību, otra sekmēja puritāniskās morāles izplatību.