2. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

1453. g. turki – osmaņi iekaroja Bizantijas galvaspilsētu Konstantinapoli. Bizantija beidza pastāvēt, bet Osmaņu impērija kļuva par noteicēju Vidusjūras austrumu piekrastē. Savukārt Vidusjūras rietumu piekrastē jau krusta karu laikā par noteicējām kļuva Itālijas pilsētas – Venēcija un Dženova. Citu zemju tirgotājiem iesaistīties bija grūti, jo turku varas iestādes prasīja lielas muitas nodevas, bet venēcieši un dženovieši nebija ieinteresēti pieļaut konkurentu darbību.

15. gs. otrā pusē Rietumeiropā nelielo valstiņu vietā nodibinājās spēcīgas valstis – Portugāle, Spānija, Francija, Anglija, kuras vēlējās paplašināt savas teritorijas. Eiropas tirgotāji vēlējās nodibināt ciešus sakarus ar Indiju.

Teritorijas ziņā Portugāle 15. gs. bija neliela valsts un tās spēki bija vāji, lai iejauktos karos.

Arābu tirgotāji zināja stāstīt par bagātām zemēm dienvidos no Sahāras. Portugāles princis Enrike nolēma sasniegt Eiropiešiem nepazīstamās zemes. Viņš atteicās no troņa un savu dzīvi pavadīja ostā organizējot jūras ceļojumus. Viņa vadībā tika uzbūvēta spēcīga Portugāles flote. Tika uzbūvēts salīdzinoši viegli manevrējams kuģa tips – karavela. Tas tika apgādāts ar jaunas konstrukcijas burām, kas ļāva pārvietoties pret vēju. Enrike tika nodēvēts par jūrasbraucēju, kaut gan nepiedalījās nevienā ceļojumā. Pateicoties viņam, portugāļi izpētīja Āfrikas rietumu piekrasti un nodibināja pirmās kolonijas, kas bija sākums jūras ceļam uz Indiju.
 

Ceļu Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem pavēra renesanses zinātne. Antīko autoru darbos tika atklāti seno grieķu ģeogrāfiskie pētījumi, kas nesaskanēja ar viduslaikos akceptēto Ptolemaja izstrādāto pasaules uzbūves shēmu. Antīko autoru darbos bija pieņēmumi par zemes lodveida formu un tur varēja atrast zemeslodes apkārtmēra aprēķinus.

 

Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultāti.

 

Šīs atziņas strauji izplatījās līdz ar grāmatu iespiešanu. No tām iedvesmojās dabaszinātnieks Paolo Toskanelli, kura sastādītā pasaules karte pamudināja Kristoforu Kolumbu meklēt ceļu uz Indiju. Toskanelli kļūdas dēļ (viņš novērtēja zemes apkārtmēru uz pusi mazāku, kā ir patiesībā) Ameriku sākotnēji uzskatīja par Indiju.
Uz koka lodes, kas bija apvilkta ar pergamentu, pēc Toskanelli kartes tika attēlotas toreiz zināmās zemes un jūras. Uz šī pirmā globusa, ko sauca par „zemes ābolu” vēl nebija ne Amerikas, ne Austrālijas.
15. gs. pilnveidojās buru kuģi. Tika radītas ierīces, ar kurām varēja noteikt kuģa atrašanās vietu jūrā. Attīstījās astronomija, matemātika un ģeogrāfija.

 

Zinātnes sasniegumi radīja iespēju tehniski īstenot tālos jūrasbraucienus, tomēr jauno zemju meklēšanas motīvi bija saistīti ar dažādiem saimnieciskas un idejiskas dabas apstākļiem.

 

Tajā pašā gadā, kad tika konstruēts pirmais globuss un pēdējie musulmaņi padzīti no Pireneju pussalas, trīs spāņu kuģi devās uz rietumiem Kristofora Kolumba vadībā.

 

Meklēt ceļu uz Indiju itāliešu jūrnieku Kristoforu Kolumbu rosināja Toskanelli karte. 1492. g. Spānijas karaļpāris Izabella un Ferdinands atbalstīja ceļojumu uz Indiju pa Atlantijas okeānu.

 

Kristofors Kolumbs.

 

Kristofors Kolumbs dzimis Dženovā, bet Spānijā viņš ieradās no Portugāles, kur tika noraidīts viņa projekts jūrasceļam uz Indiju.

Ceļojums uz Indiju sākās 1492. g. 3. augustā ar 3 buriniekiem no Spānijas ostas. 1492. g. 12. oktobrī tie sasniedza nelielu saliņu Karību jūrā. Ceļotāji atklāja daudzas salas, tomēr dzīvesveids neliecināja par to, ka tā varētu būt bagātā Indija. Kolumbs bija pārliecināts, ka šīs salas atrodas Indijas tuvumā un nosauca vietējos iedzīvotājus par indiāņiem. 1493. g. Kolumbas atgriezās Spānijā. Viņš veica vēl dažus ceļojumus, bet Indijas un Ķīnas piekrasti tā arī neatrada. Spānijas valdība bija vīlusies un atņēma Kolumbam visus tam piešķirtos titulus. Kolumbs nomira neuzzinājis, ka atklājis jaunu kontinentu – Ameriku.

Vēsts par to, ka spānieši nokļuvuši Indijā, satrauca portugāļus. 1489. g. portugāļu jūrasbraucējs Bartolomeu Diašs apbrauca Āfrikas galējo dienvidu punktu. Vēlāk to nosauca par Labās cerības ragu, jo eiropieši cerēja, ka drīz nokļūs Indijā.

 

Pēc Kolumba atklājumiem izputējušie spāņu muižnieki devās uz Karību jūras salām. Indiāņiem tas nozīmēja nāvi vai dzīvi verdzībā, jo spāņu bija labi bruņoti. Tomēr Karību jūras salās nebija daudz zelta un sudraba, līdz ar to tie sāka pētīt kontinentu, atklājot bagātas pilsētas Vidusamerikā. Spānieši organizēja ekspedīciju uz Meksiku, kuru vadīja muižnieks Ernans Kortess. Viņa vadībā bija ap 400 karavīru. Spāņu karavīri bija pārliecināti, ka Dievs tos atbalstīs, jo tie izplatīja kristīgo ticību indiāņu vidū. Savukārt iegūtās bagātības iekarotāju jeb konkistadoru izpratnē bija atalgojums par risku.

 

Portugāļi nespētu pakļaut visu Indiju, tādēļ tie sagrāba svarīgākās Indijas ostas. Iekarotajās zemēs tie iecēla savus pārvaldniekus, kuriem vajadzēja pārvaldīt portugāļu īpašumus un rūpēties par garšvielu tirdzniecību. Ar laiku vietējie ierēdņi sāka ignorēt karaļa pavēles. Rezultātā mazinājās Portugāles ietekme.

 

Pēc acteku valsts sagrāves spānieši iekaroja teritorijas Centrālajā Amerikā. Spānijas karalis Kārlis V sagrāba lielas bagātības, daļu atdodot Romas katoļu baznīcai.

1513. g. viens no konkistadoru vadoņiem Vasko Balvoja nonāca Klusā okeāna krastā un nosauca to par Lielo Dienvidu jūru. Šajā ceļojumā spānieši dzirdēja par bagāto zelta zemi Peru. Tā spānieši dēvēja inku valsti.

1532. g.  uz Peru devās konkistadori ar Fransisko Pisarro priekšgalā. Tie sagūstīja to valdnieku Atavalpu un, saņēmuši milzīgu izpirkuma maksu, sodīja to ar nāvi. 16. gs. Centrālā un Dienvidamerika nonāca Spānijas varā. Portugāle nostiprinājās tagadējās Brazīlijas teritorijā.

 

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi un eiropiešu iebrukums Āzijas, Amerikas un Āfrikas tautām bija liela nelaime. Sevišķi cieta Amerikas indiāņi, jo tie tika spīdzināti, slepkavoti un padarīti par vergiem. Ļoti daudz indiāņu apmira no eiropiešu slimībām. Simts gadus pēc Kolumba pirmā jūras brauciena indiāņi daudzās Karību jūras salās bija iznīcināti. Daži spānieši aizstāvēja indiāņus, piemēram, bīskaps Lass Kasass. Lai pasargātu indiāņus no iznīcināšanas, viņš ieteica Amerikā ievest vergus no Āfrikas. Tie bija arī izturīgāki. Vergu tirdzniecība sasniedza neredzētus apjomus. Kasass beigās atzina savu kļūdu, tomēr indiāņu iznīcināšana un vergu tirdzniecība turpinājās.

 

Eiropiešus galvenokārt interesēja tikai iespēja tikt pie bagātībām, kuru dēļ tie bija gatavi izmantot jebkurus līdzekļus. Eiropiešiem iespiežoties citos kontinentos, veidojās pasaules koloniālās sistēmas aizmetņi.

 

  

1494. g. Romas pāvests Aleksandrs VI sadalīja pasauli starp abām jaunatklājējām - Spāniju un Portugāli (Tordesiljasas līgums). Rietumu zemes un lielākā daļa Amerikas piederēja Spānijai, bet Austrumi Portugālei. Pārējās Eiropas valstis nebija tik spēcīgas, lai padzītu spāņus un portugāļus no savām kolonijām, tādēļ tās slepeni atbalstīja jūras laupītājus – pirātus, kuri uzbruka spāniešu un portugāļu kuģiem. Pirmie uzbrukumus uzsāka franču pirāti.

Ģeogrāfiskie atklājumi izmainīja arī nozīmīgākos tirdzniecības ceļus pasaulē. Itālijas ostas Vidusjūrā zaudēja savu agrāko nozīmi. Par pasaules mēroga tirdzniecības centriem kļuva ostas Portugālē, Spānijā, Francijā, Nīderlandē un Anglijā. 150 gadu laikā Spānija ieveda 180 tonnu zelta un 16 000 tonnu sudraba. Tas radīja Rietumeiropā cenu kāpumu 3 – 4 reizes. Bagāti kļuva manufaktūru īpašnieki, tirgotāji, muižnieki, amatnieki un zemnieki, kas pārdeva savus ražojumus. Laika gaitā tika iepazīta kukurūza, tabaka, kartupeļi, tomāti utt.