3. Eiropas valstis 19. gadsimtā

Vīnes kongress bija visu Eiropas valstu konference Austrijas ārlietu ministra Meterniha vadībā, kas tika sasaukta pēc Napoleona karu izraisītajām politiskajām pārmaiņām, kurā vienojās par jaunajām valstu robežām un starpvalstu attiecībām.

Pēc tam, kad tika sagrauta Napoleona impērija, uzvarētāju valstis sapulcējās Austrijas galvaspilsētā Vīnē, lai lemtu Eiropas nākotni. Vēsturnieki to dēvē dažādi – gan par „Vīnes kongresu”, gan par „Vīnes koncertu”, kurš ilga no 1814.g. septembra līdz 1815.g. jūlijam. Kongresā piedalījās politiķi un diplomāti no visām Eiropas valstīm. Krieviju, Prūsiju, Austriju, Bavāriju, Virtembergu un Dāniju pārstāvēja šo valstu monarhi, kuri bija ieradušies ar galmiem. Visus jautājumus galvenokārt izlēma Anglijas, Krievijas, Austrijas un Prūsijas pārstāvji.

 

Kongresa laikā tika rīkotas dažādas pieņemšanas un balles. Klīda runas, ka kongresa dalībnieki tikai pavada laiku izpriecās, nevis risina politiskos jautājumus.

 

Klemenss fon Meternihs.

 

 

Valstis izstrādāja miera līgumu, kas garantēja drošību un stabilitāti. Lai cīnītos pret iespējamām revolūcijām nākotnē, pēc Krievijas cara Aleksandra I ierosinājuma Krievija, Prūsija un Austrija noslēdza Svēto savienību. Šādi Krievijas cars vēlējās saglabāt līdzsvaru starp lielvalstīm un nepieļaut revolūcijas. Vēlāk Svētajai savienībai pievienojās Francija un citas Eiropas valstis. Savienībai atteicās pievienoties Anglija, bet netika uzņemta Turcija, kur valdīja islams (savienības pamatā bija kristīgā ticība). Svētā sabiedrība bija pret pārkārtojumiem sabiedriskā un saimnieciskajā dzīvē.

 

Šarls Taleirāns.

 

Kongresā tika runāts par pirmsrevolūcijas un pirmsnapoleona laika kārtības restaurēšanu, kāda bija pirms 1789.g. Dedzīgs vecās kārtības piekritējs bija Meternihs. Tomēr vairums politiķu saprata, ka neizdosies atjaunot veco kārtību. Krievijas cars Aleksandrs I propagandēja dažas liberālisma idejas. Franču aristokrātu prasību par feodālo privilēģiju atjaunošanu kongress noraidīja.

 

Francijas ārlietu ministram Taleirānam izdevās pārliecināt uzvarētājvalstis, ka pie varas esošais Burbonu dinastijas karalis Luijs XVIII ir tikai Napoleona un revolūcijas upuris. Taleirāns izvirzīja leģitimizācijas lozungu, kas nozīmēja, ka jārestaurē visa pirmsrevolūcijas laika monarhu vara un jārestaurē robežas (to gan pilnībā nevarēja realizēt). Rezultātā Francija bija spiesta izmaksāt uzvarētājvalstīm 700 miljonu franku lielu kompensāciju. Tā saglabāja savu lielvalsts statusu.

 

 

Vīnes kongresa centieni iedibināt ilgstošu politisku un sociālu stabilitāti izrādījās neveiksmīgi, jo industrializācija, modernizācija, nacionālisms un liberālisms, kā arī lielvalsts intereses sāka graut Vīnes sistēmas principus.

 

 

 

Pēc Napoleona gāšanas karalim Luijam XVIII no Burbonu dinastijas (Louis XVIII) neizdevās pilnībā restaurēt pirmsrevolūcijas laika sociālo un politisko iekārtu. 1815.g. tika pieņemta konstitūcija, kas noteica, ka Francijā pastāv konstitucionālā monarhija. Karaļa varu ierobežoja divpalātu Likumdošanas sapulce. Valsts budžets atradās parlamenta kontrolē.

 

Pēc Luija XVIII nāves tronī nāca tā jaunākais brālis Šarls X (Charles X), kurš bija liberālisma, modernizācijas un Napoleona laika mantojuma nīdējs, izteikts reakcionārs. Viņš bija paredzējis kompensēt emigrantiem revolūcijas laikā nodarītos zaudējumus, atlaist Nacionālo gvardi un sašaurināt vēlēšanu tiesības.

  

Kad 1830.g. viņš saņēma no deputātiem prasību atcelt vairākus karalim uzticīgus ministrus, karalis izdarīja valsts apvērsumu un sašaurināja parlamenta konstitucionālās tiesības. Rezultātā sākās Jūlija revolūcija, kuras laikā savu darbību izvērsa republikāņu un konstitucionālās monarhijas piekritēji. Abus grupējumus vienoja naids pret Burbonu režīma. Konstitucinālās monarhijas piekritēji bija par troņa nodošanu Orleānas hercogam Luijam Filipam. Revolūcijas rezultātā Šarls X atteicās no troņa un aizbēga uz Lielbritāniju.  Deputātu palāta, kur vairākumā bija konstitucionālie monarhisti, pasludināja par karali - Luiju Filipu.

 

Luijs Filips.

 

Jauno politisko režīmu, kas bija izteikti buržuāzisks, sauca par Jūlija monarhiju. Pilsoņiem tika piešķirtas dažādas politiskās brīvības. Pie varas atradās turīgie uzņēmēji, tirgotāji un finansisti, jo tos karalis īpaši atbalstīja. Luijs Filips esot mēdzis kopā ar tautu krogā iedzert alu vai vīnu, tādēļ to iesauca par Pilsoņu karali.

 

Liberālisma uzvara Francijā nebija ilga, jo pieauga sociālās pretrunas starp vidusslāni un proletāriešiem. Pagrīdē radās radikāļu pulciņi, kas studēja jakobīņu un radikālisma teorētiķa Grakha Babefa darbus. Radās sociālisma idejas.

 

Luija Filipa laikā Francija piedzīvoja industriālo revolūciju, palielinājās strādnieku skaits, kuru grūtības kļuva par vienu no lielākajām Francijas problēmām. Kad 19. gs. 30. gadu vidū notika vairākas sacelšanās strādnieku vidū, Luijs Filips nolēma sašaurināt demokrātiskās brīvības valstī. 40. gados neapmierinātību radīja lielais bezdarbs un korupcija valsts aparātā. Luijs Filips bija attālinājies no tautas un kļuvis par reakcionāru.

 

Ogists Blankī

  

Rezultātā 1848.g. sākās jauna revolūcija, karalis atteicās no troņa un bēga. Francija tika pasludināta par Republiku, kuras Pagaidu valdība centās risināt strādnieku problēmas, taču radikālos sociālistus nespēja nomierināt. To līderis Ogists Blankī pieprasīja kara pieteikšanu visai monarhistiskajai Eiropai. Sadursmēs ielās starp strādniekiem un armiju gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Rezultātā Francijas parlaments nolēma varu nodot prezidentam, par kuru kļuva franču tautā joprojām dievinātā Napoleona Bonaparta brāļa dēls Luijs Napoleons Bonaparts. Viņa izdevās konsolidēt franču sabiedrību. 1851.g. viņš veica apvērsumu, pasludinot sevi par imperatoru Napoleonu III un Franciju par Otro impēriju.

 

Pēc Vīnes kongresa Vācija bija sadrumstalota 30 valstiņās (vairums bija monarhijas, dažas pilsētvalstis). Tās bija apvienotas formālā konfederācijā – Vācu savienībā, kurā bija 39 valstiņas. Spēcīgākās bija Austrija un Prūsija.Vienīgā vienojošā institūcija bija Bundestāgs (parlaments). Vācu sadrumstalotajā sabiedrībā izplatījās nacionālisma idejas. Tika propagandēta atziņa, ka visās šajās valstīs dzīvo viena tauta, kuru vieno gan valoda, gan kultūra. Nacionālisms vācu studentu un inteliģentu uzskatos savijās ar liberālismu. Kustības lozungs bija –„Gods, brīvība, tēvija!”, bet karogs – melni sarkani dzeltens.

 

Frīdrihs Vilhelms IV.

  

1848. g. Vācijas rietumu un dienvidu valstīs sākās sacelšanās. Sabiedrība pieprasīja preses, sapulču un vārdu brīvību.

 

Vācu revolūcijas svarīgākā prasība bija visas Vācijas parlamenta sasaukšana. 1848.g. martā Prūsijas galvaspilsētā Berlīnē sākās sadursmes starp tautu un karaspēku, aizsākot revolūciju. Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms IV pavēlēja pārtraukt cīņas, apsolot izpildīt dažas tautas prasības.

 

Parlaments, kurā vispārējās vēlēšanās ievēlēja 600 deputātus, sapulcējās Frankfurtē pie Mainas, lai izstrādātu jaunu konstitūciju. Parlamentā bija 11 partiju pārstāvji. Vairums vācu valstu jauno konstitūciju noraidīja. 1850. g. ar Prūsijas armijas palīdzību revolūcija tika apspiesta un liberālisms apturēts. Līdz ar to mēģinājums apvienot Vāciju cieta neveiksmi.

 

19.gs. 30. - 40. gados industriālā revolūcija bija radījusi spēcīgu vācu rūpniecību. Sīkās vācu valstiņas nespēja aizstāvēt tirgotāju un rūpnieku intereses, tāpēc 1834.g. Prūsija, Bavārija, Saksija un Hesene izveidoja Muitas savienību, kurai vēlāk pievienojās citas valstis, izņemot Austriju. Muitas savienība panāca muitas ierobežojumu likvidēšanu. Šī savienība deva impulsu vienota Vācijas nacionālā tirgus izveidei, kas bija būtisks solis vienotas valsts veidošanā. Lauksaimniecība vairumu vācu valstu atbrīvoja no dzimtbūšanas paliekām.

  

Oto Bismarks.

  

Viņš bija cēlies no prūšu muižniekiem un bija revolūcijas pretinieks, kurš atbalstīja nacionālistu ideju par Vācijas apvienošanu. Viņš ieņēma atbildīgus amatus Prūsijas diplomātiskajā dienestā. 1863.g. Prūsijas karalis Vilhelms I iecēla O. Bismarku par valdības vadītāju jeb kancleru. Tobrīd Prūsijas valdībai bija konflikts ar landtāgu. Kara ministrs prasīja līdzekļus Prūsijas armijas palielināšanai, bet landtāgs to neatbalstīja. O. Bismarks saskatīja iespēju apvienot Vāciju, tāpēc nostājās pret landtāgu. Viņš 3 gadus pārvaldīja valsti bez parlamenta apstiprināta budžeta.

 

Vācijā nacionālisms vienoja sabiedrību, bet daudznacionālo Austriju šķēla. Līdz 1848.g. vara Austrijā atradās fon Meterniha rokās, kurš vairījās no reformām un modernizācijas. Kapitālisma attīstību apgrūtināja dažviet vēl esošā dzimtbūšana. 1848.g. sākās revolūcija, Meternihs atteicās no amata un emigrēja. Rezultātā tika ievēlēts parlaments, kas likvidēja feodālās paliekas.

Austrijas daļās, kur dzīvoja nevācu tautas, revolūcija ieguva nacionālās atbrīvošanās kustības raksturu. Pirmie sacelšanos uzsāka itāliešu nacionālisti Milānā. Pēc to sakāves sākās sacelšanās Romā, kur nacionālistu armiju vadīja Džuzepe Garibaldi, bet arī cieta sakāvi. Sacelšanās notika arī Čehijas galvaspilsētā Prāgā.

 

Vislielākos panākumus guva otra lielākā tauta impērijā – ungāri. Revolucionāri pasludināja ungāru valodu par valdošo, izveidoja Ungārijas valdību un armiju. Tas neapmierināja Ungārijas administratīvajās robežās dzīvojošos slovākus un horvātus, kuri baidījās no ungāriskošanas jeb maģarizācijas. Austrijas impērijā dzīvojošo čehu, poļu, slovāku, horvātu un slovēņu pārstāvji sapulcējās Prāgā un pieprasīja savām zemēm autonomiju. To nepatika pret ungāriem bija lielāka kā pret vācu valodā runājošiem austriešiem. Rezultātā Vīnes valdība slāvu tautu militārās vienības raidīja pret ungāriem, karā tika iesaistīta arī Krievijas armija, ko sūtīja Nikolajs I. Ungārijas neatkarība tika apspiesta. Austrijas impērijā atjaunojās pirmsrevolūcijas kārtība.

 

 

19.gs. pirmajā pusē Krievijā joprojām valdīja absolūtisms. Valsts politiku noteica cars un tā padomnieki. Valsts politiskajā un intelektuālajā elitē pastāvēja uzskatu daudzveidība – gan liberālisms, gan nacionālisms, gan konservatīvisms.

Nacionālisms ieguva slavofilisma un panslāvisma veidu. Slavofili uzskatīja, ka Krievijai jāizvairās no Rietumeiropai raksturīgās modernizācijas. Viņi idealizēja Senās Krievzemes mantojumu. Par krievu sabiedrības pamatu tie uzskatīja zemnieku kopienu jeb obšķinu. Panslāvisms bija uzskats, ka visām Eiropas slāvu tautām ir jāapvienojas „zem Krievijas ērgļa spārniem".

1830.g. Poļi un slāvi sāka pret Krieviju vērstu sacelšanos. Varšavā sacelšanās dalībnieki izveidoja pagaidu valdību. Poļiem nebija vienotu uzskatu par to, kādai jābūt viņu valstij. Aristokrāti sapņoja par muižnieciskās Žečpospolitas restaurāciju, bet liberālā poļu inteliģence par modernu un demokrātisku valsti. Krievijai tomēr izdevās apspiest poļu revolūciju, un tās autonomija tika likvidēta.

 

Nikolajs I.

  

Tomēr liberālisms izplatījās arī krievu aristokrātijas, inteliģences un virsnieku aprindās. Tika izveidotas slepenas biedrības, kas izstrādāja liberālu konstitūciju projektus.

1825.g. nomira cars Aleksandrs I, un, izmantojot bezvaras brīdi Pēterburgā, slepenās brālības sāka sacelšanos, pieprasot:

 

Aleksandra I jaunākajam brālim caram Nikolajam I izdevās nemierus likvidēt, nemiernieku vadoņus pakāra vai izsūtīja katorgas darbos. Saistībā ar to, ka sacelšanās notika decembrī, tā dalībniekus sāka dēvēt par dekabristiem.

 

Nikolajs I bija konservatīvs un audzināts kā virsnieks, tādēļ valstī centās ieviest armijas tipa kārtību. Viņa laikā notika represijas un izsekošanas, lai nepieļautu brīvdomību. Tika slēgtas vairākas augstskolas. Iekšpolitikā teikšanu ieguva pareizticīgo baznīca. Nikolajs I atlika reformas un modernizāciju, jo baidījās, ka tiks vājināts absolūtisms, kam sekotu nemieri. Nikolajs I tautā ieguva palamu "Rungasvīrs", jo viņa laikā bija izplatīti miesassodi.

 

Nikolaja I izglītības ministrs Uvarovs izveidoja "oficiālo tautiskuma teoriju", kura apgalvoja, ka krievu tauta ir bezgala uzticīga caram un pareizticīgai baznīcai un ka cara vara ir galvenais tautas balsts.

 

Pēc 1848.g. revolūcijas apspiešanas Nikolajs I turpināja savu ārpolitiku. Viņš vēlējās iegūt Turcijai piederošu jūras šaurumu, lai nodrošinātu savai flotei brīvu izeju uz Vidusjūru. Pēc krievu armijas iebrukuma Ungārijā Eiropas sabiedrības vidū valdīja naidīgs noskaņojums pret Krieviju. Neviena valsts nevēlējās pieļaut Krievijas nostiprināšanos un Anglija un Francija bija gatavas aizstāvēt Turciju. 1853 sākās krievu - turku karš. Krievi iznīcināja turku karafloti. Tad Anglija un Francija pieteica kara Krievijai, iznīcinot tās floti. Krievija karu zaudēja un 1856.g. Parīzē tika noslēgts miers. Krievija zaudēja lielvalsts lomu Eiropā.

 

19.gs. vidū daļa Ziemeļitālijas atradās Austrijas pakļautībā. Lielākās Itālijas valstis bija Sardīnijas karaliste un Neapoles karaliste, kura bija vāji attīstīta valsts. Zemnieki karalistē bija brīvi, bet tiem nebija zemes. Neapoles karalis bija pret jebkāda veida reformām Itālijā. Savukārt Sardīnija bija attīstītākā Itālijas valsts ar attīstītu tirdzniecību un rūpniecību.

 

Kamillo Benso Kavūrs.

 

 

1859. g. sākās karš starp Sardīniju un Austriju. Ar Francijas atbalstu divās izšķirošajās kaujās Austrija tika sakauta. Šis karš kalpoja par signālu arī citām Itālijas valstiņām, kuras gāza Austrijas vietvalžus un pievienojās Sardīnijas karalistei.

 

Negaidot Napoleons III noslēdza mieru ar Austriju, neizpildot līdz galam savu sabiedrotā pienākumu. Austrija vairs nebija galvenais šķērslis, lai apvienotu Itāliju. Pret apvienošanu bija Neapoles karaliste un Pāvesta apgabals.

 

1860.g. Sicīlijā sākās zemnieku sacelšanās, tiem palīgā devās itāliešu patriotu vadonis Džuzepe Garibaldi.

 

  

 

Anglija pēc Napoleona kariem bija smagā finansiālā stāvoklī. Tika slēgti rūpniecības uzņēmumi un pieauga bezdarbs. Izcēlās nemieri, ko valdība apspieda ar karaspēku. Tad Anglijas parlaments pieņēma likumu, kas paaugstināja nodokļus un sadārdzināja maizes cenu, izraisot jaunu neapmierinātības vilni. Nemiernieki pieprasīja:

Valdība centās apspiest nemierniekus, izklīdinot demonstrācijas, tomēr tas nenovērsa reformu sākšanos.

 

19.gs. 30. gados industriālā revolūcija izmainīja Anglijas saimniecisko dzīvi. Rūpniecības centri kļuva par lielākajām pilsētām. Anglijas valsts iekārta bija novecojusi. Par parlamenta reformu iestājās vigi (politiskā partija, Liberālās partijas priekštece Lielbritānijā), bet opozīcijā bija toriji (politiskā partija, kas aizstāvēja lielo zemes īpašnieku un garīdzniecības intereses, konservatīvo priekštece).

 

1832. vigiem izdevās panākt parlamenta reformu un paplašināt vēlētāju loku. Izveidojās divpartiju sistēma, kuras pamatā bija toriji un vigi (konservatīvie, kas pārstāvēja lauku aristokrātijas intereses un liberāļi, kas pārstāvēja rūpniekus, tirgotājus un baņķierus). Pēc vēlēšanām pie varas atradās liberāļi, bet tautas dzīves līmenis neuzlabojās. Angļu strādnieki  1837.g. parlamentam izskatīšanai iesniedza hartu (charter). Hartas prasību atbalstam tika savākti miljons parakstu, bet parlaments to noraidīja. Čartisti turpināja cīņu, 1840.g. nodibinot čartistu partiju. Tika uzrakstīta jauna harta un savākti 3 miljonu parakstu. Lai gan hartu noraidīja, tomēr tās rezultātā Anglijā ieviesa 10 stundu darba dienu rūpnīcās. Vēlāk tika iesniegta jauna harta ar 5 miljonu parakstu, bet arī to noraidīja. Čartistu kustība apsīka. Sākās arodbiedrību dibināšana.

 

19.g.s otrajā pusē Eiropas lielvalstis bija Anglija, Francija, Vācija, Krievija un Austroungārija. Francijas valsts iekārta bija republika. Pārējās valstis, neskaitot Krieviju, bija konstitucionālas monarhijas.

 

Pēc franču - prūšu kara 1871.g. līdz izmisumam novestā Parīzes tauta sociālistu vadībā sacēlās, nodibinot jaunu pilsētas varu - Parīzes Komūnu. Tā atteicās pakļauties Francijas valdībai, bet nesekmīgi. Parīzes Komūna pastāvēja 72 dienas. Tās darbību pārtrauca Francijas valdības karaspēks, kas ieņēma Parīzi, nežēlīgi izrēķinoties ar komunāriem. Monarhija valstī atjaunota netika, Francijas pilsoņi (vīrieši) ieguva vēlēšanu tiesības.

 

Anglijā, kur valdīja karaliene Viktorija un bija senas parlamentārās iekārtas tradīcijas, vispārējās vēlēšanas netika ieviestas. Vācijas reihstāgs tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās, bet tā vara bija ierobežota. Krievijas iedzīvotāji bija politiski beztiesiski.

 

Saimnieciskā ziņā visstraujāk 19. gs. otrā pusē attīstījās Vācija. Saimnieciski attīstītākās valstis bija Vācija, Anglija, Francija.