1. Globalizācija

Globalizācija ir ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām saistīts process, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, līdz ar to arī vairāk atkarīgi viens no otra.

 

 

Pārmaiņas Eiropā radīja ne tikai valdnieki un karavadoņi, bet arī izgudrotāji.

19. gs. raksturo industrializācija un modernizācija. Industrializācijas pamatā bija pāreja no roku darba uz mašinizētu ražošanu. Ar industrializāciju parasti saprot tehniskos un ekonomiskos jauninājumus, savukārt jēdziens modernizācija ietver arī pārmaiņas sociālajā sfērā, kultūrā un cilvēku uzvedībā.

 

 

Tvaikmašīnu ieviešana izraisīja strauju metalurģijas attīstību, pieauga dzelzs ražošanas apjomi, un tā cenas kritās. Rezultātā tvaikmašīnas kļuva lētākas un tās kļuva arvien plašāk izplatītas.

 

Tvaika dzinēji mainīja ne tikai sauszemes, bet arī ūdens transportu, parādījās kuģi – tvaikoņi, kuri vairs nebija atkarīgi no vēja un straumēm. 1907. g. Amerikā izgudrotājs Roberts Fultons uzbūvēja pirmo tvaikoni pasaulē, kas veica izmēģinājuma braucienu pa upi Ņujorkas apkārtnē.

 

 

 

19. gs. tika izgudrota arī lokomotīve un dzelzceļš. Pirmo dzelzceļa līniju uzbūvēja 1825. gadā Anglijā. Eiropas dzelzceļu līniju kopgarums 1830. gadā bija tikai daži desmiti metru, bet gadsimta vidū vairāk kā 36 800 km.

 

19. gs. pirmo vilcienu ātrums bija visai niecīgs – 30-40 km/h.

 

Industrializācijas rezultātā strauji auga rūpnieciskās pilsētas. Manufaktūras nomainīja fabrikas.

 

Eiropas un ASV dažādu reģionu industrializācijas tempi bija atšķirīgi. Industriālā revolūcija sākās un visstraujāk noritēja Anglijā. Anglijā kopš 17. gs. nenotika kari, parlaments jau gadsimtu izdeva likumus, kas veicināja kapitālismu. Londona bija kļuvusi par lielāko finansiālo centru. Britu aizjūras kolonijas bija lētu izejvielu un darbaspēka avots. Vēsturnieki uzskata, ka Anglijas ekonomiskās attīstības cēloņi ir arī meklējami reliģijā un kultūrā. Lielbritānijā izplatītais kalvinisms mudināja uz pašaizliedzīgu darbu. Jau 17./18. gs. muižnieku privilēģijas tika sašaurinātas, līdz ar to tiem vajadzēja domāt, kā saglabāt savu stāvokli ar naudas palīdzību. Jāpiebilst gan, ka Skotija, Velsa un Īrija atpalika no Anglijas attīstības ziņā.

 

Arī ASV bija  vērojama nevienmērīga attīstība. Ziemeļu štatos bija notikusi rūpnieciskā attīstība ,savukārt Dienvidu štatos joprojām dominēja lauksaimniecība ar vergturu plantācijām. Kontinentālajā Eiropā industrializācija strauju gaitu uzsāka tikai 19. gs. 30. gados. Šeit industrializāciju kavēja vājā transportu infrastruktūra un izejvielu trūkums. Savukārt Vācijā iemesls bija tās sadrumstalotība. Tāpat traucējošs faktors Eiropā bija kārtu atšķirības, cunfšu noteikumi un aizspriedumainība. Francijā rūpnieciski attīstītākie rajoni bija Normandija un franču Flandrija, bet Vācijā – Prūsija un Austrijā – Čehija. Rūpnieciski attīstītākie rajoni Krievijā bija Baltijas guberņas, Pēterburga, Maskava un Urālu reģions. Krievijas impērijā rūpniecisko attīstību kavēja brīvā algotā darbaspēka trūkums, 4/5 strādnieku bija dzimtcilvēki.

 

19. gadsimtam raksturīga urbanizācija - pilsētu un pilsētnieku skaita pieaugums kādā teritorijā.

  

 

 

Jāmin gan, ka urbanizācija Eiropā pazīstama kopš antīkās senatnes, tomēr nekad tā nav bijusi tik strauja kā 19.gs./20.gs. Pilsētnieku skaits pieauga, kā arī daudzi laucinieki pārcēlās uz pilsētām. Ievērojami pieauga ASV pilsētu iedzīvotāju skaits, jo uz turieni labākas dzīves meklējumos devās skoti, angļi, zviedri, poļi, vācieši, lietuvieši, īri u.c. Eiropas laukos nostiprinājās kapitālisms.

  

  

Zeme kļuva par apgrozības līdzekli. Lauksaimniecība no dzīves veida kļuva par biznesu. Zemnieku saimniecības, kuru īpašnieki nespēja pielāgoties pārmaiņām, izputēja un tie kļuva par algotiem strādniekiem, kuri pārcēlās uz vietām, kur tika piedāvāts labāks darbs un labāka peļņa – uz pilsētām. Zemniekiem bija izveidojies priekšstats, ka turību var sasniegt tikai pilsētās. Līdz ar to urbanizāciju stipri ietekmēja situācija laukos, tas, cik strauji notika zemnieku izputēšana.

  

Visstraujāk pilsētas auga Rietumeiropā. Iedzīvotāju skaits Londonā no 19. gadsimta sākuma gandrīz diviem miljoniem iedzīvotāju gadsimta beigās jau bija pāri pieciem miljoniem iedzīvotāju. Arī Parīzes iedzīvotāju skaidrs vairāk kā dubultojās.

 

Iedzīvotāju skaits auga strauji, bet ne vienmēr pilsētu teritorijas. Liela šaurība valdīja īpaši strādnieku kvartālos, kuri parasti bija izvietoti fabriku tuvumā. Strādnieku jeb proletāriešu dzīve bija smaga gan Eiropā, gan ASV, jo šajos strādnieku kvartālos nebija ne attīstīta kanalizācija, ne tīrs ūdens, līdz ar to izplatījās dažādas epidēmijas. Arī gaiss fabriku dēļ bija netīrs. Algas fabrikās bija zemas. Izplatīts bija sieviešu un bērnu darbs, un, ja to veica vīrietis, viņam maksāja mazāk. Krīzes sāka piemeklēt cikliski visas valstis, kuras skāra industrializācija. Radās preču pārprodukcija un zema pirktspēja. Krīzi pavadīja bezdarbs, inflācija un fabriku slēgšana. Šīs problēmas Rietumeiropā izdevās atrisināt tikai 19. gs. otrā pusē.

 

 
19. gs. visur pasaulē pieauga liberālisms – sabiedriski politiska kustība, kuras pamatā bija ideja par cilvēka pilnīgu brīvību visās dzīves jomās.

  

 

 

Par liberālisma devīzi sākotnēji kalpoja Lielās Franču revolūcijas lozungs – „Brīvība, vienlīdzība, brālība!”. Par liberāļu kredo kļuva prasība, lai valsts neiejaucas indivīda personiskajās lietās.

 

Ar laiku noformējās liberālisma pamatprincipi:

 

Liberāļi pārsvarā bija vidusslāņa pārstāvji, aktīvākie bija studenti, kuri kritizēja valstu valdību. Viņuprāt izvirzītie mērķi jāsasniedz ar reformu, nevis revolūciju palīdzību.

 

19.gs. sākumā cēlās eiropiešu pašapziņa. Jo īpaši inteliģence bija pārliecināta, ka visas problēmas var atrisināt tikai nacionālā valstī – tādā, kur pārsvarā dzīvo vienas tautības iedzīvotāji. Bieži nacionālisti un liberāļi izvirzīja kopīgas prasības.

Liberālisma ideju rezultātā:

Liberālisms bija pretrunā ar konservatīvismu, kas pēc Napoleona impērijas sagrāves un Vīnes kongresa dominēja daudzu valstu nacionālajā ideoloģijā.

 

 

Konservatīvismā valdīja uzskats, ka sabiedrības pamati jābūvē uz pārbaudītām un stabilām likumu un morāles normām, valsti jāvada stingrai personībai, sociālais miers iespējams, respektējot privātīpašumu. Konservatori uzskatīja, ka nevajag mainīt to, ko var nemainīt. Par konservatīvismu paraugu politikā uz sadzīvē kļuva Viktorijas laika Lielbritānija.

 

Nacionālisms
 

Jau apgaismotāji un vēlāk arī Lielā franču revolūcija aizstāvēja tēzi, ka nācijai ir tiesības uz savu suverenitāti un tiesības izvēlēties politisko iekārtu. 19. gs. sākumā šī ideja izplatījās Eiropā, Latīņamerikā un Āzijā.

 

 

Valdīja uzskats, ka indivīda centieni var būt sekmīgi tikai tad, ja viņa tauta spēj brīvi realizēt savas politiskās, ekonomiskās un kultūras vēlmes. Milzīgu uzmanību nacionālisms pievērsa tautas vēsturei. Rakstītajā nacionālajā vēsturē tika izcelti nacionālie varoņi, mocekļi un nodevēju tēli. Nacionālisms uzmanību veltīja arī tautas kultūras apzināšanai un kopšanai. Nacionālisma ideju paudēji bija galvenokārt inteliģences pārstāvji un tas izplatījās galvenokārt tajās zemēs, kur notika etniskie un reliģiskie konflikti. Piemēram, 19. gs. Balkānos slāvi, grieķi, albāņi un rumāņi centās atbrīvoties no Osmaņu Turcijas varas. Krievijā 19. gs. notika 2 asiņainas poļu sacelšanās. Savukārt vāciešu un itāļu mērķis bija savu tautu apvienošana vienotās nacionālās valstīs.