1. Pirmais pasaules karš

 

Trejsavienības un Antantes dalībvalstis

  

20. gs. sākumā notika globalizācija (process, kad ekonomiskās, politiskās, sociālās u.c. problēmas atsevišķās valstīs kļūst savstarpēji ciešāk saistītas).

Notika strauja zinātnes, tehnikas un rūpniecības attīstība. Paplašinājās ekonomiskie un politiskie sakari. Pieauga iedzīvotāju skaits. Arvien lielāka kļuva nepieciešamība saskaņot valstu intereses un radīt jaunas starptautiskās attiecības. Bet lielvalstis, kas veidoja Eiropas politiku, nebija gatavas to darīt.

  

 

Lai sasniegtu savus ekspansionistiskos mērķus, lielvalstis veidoja militāri politiskos blokus.

 

19. gs. ilgu laiku spēcīgākā Eiropas valsts bija Francija. Pēc franču – prūšu kara un Vācijas apvienošanās par spēcīgāko valsti kļuva Vācija. Lai līdzsvarotu spēku samēru, Francijai bija jāmeklē sabiedrotie. Vācijas kanclers O. Bismarks nevēlējās to pieļaut un arī pats sāka meklēt sabiedrotos. Vācija izmantoja Austroungārijas nesaskaņas ar Krieviju un noslēdza ar to savienību 1879.g. Valstis apņēmās viena otrai palīdzēt Krievijas uzbrukuma gadījumā. 1882. g. abām valstīm pievienojās Itālija, kurai vajadzēja sabiedrotos, kas palīdzētu atrisināt domstarpības ar Franciju par ietekmi Ziemeļāfrikā. Izveidojās Trejsavienība, kas bija vērsta gan pret Krieviju, gan pret Franciju.

Oto Bismarks cerēja, ka Krievija atturēsies no konflikta ar Vāciju un nemeklēs savienību ar Franciju, bet kļūdījās. Krievijas un Vācijas attiecības jau bija saasinātas Balkānu konflikta laikā, un, kad Krievijas – Turcijas miera līgums Berlīnes kongresā 1878.g. tika mainīts par sliktu Krievijai, tas Krievijā izraisīja neapmierinātību. Rezultātā Francija no 1891. – 1893.g. noslēdza vairākus līgumus par savstarpējo palīdzību.

Vācijas straujais saimnieciskais uzplaukums radīja konkurenci Anglijai. Angļus uztrauca vācu flote, kas apdraudēja britu kundzību pasaules okeānos. Anglija sāka tuvināties Krievijai un Francijai. 1904.g. Anglija un Francija bija atrisinājusi strīdus koloniju jautājumus un noslēgusi „sirsnīgu saprašanos” (entente cordiale). No tā cēlies nosaukums Antante.

Tas bija negaidīts pavērsiens, ņemot vērā, ka Anglija un Francija bija ienaidnieki no Simtgadu kara laikiem, bet Krievija un Francija – no Lielās franču revolūcijas. Antantē apvienojās tobrīd 2 visdemokrātiskākās valstis Eiropā – Francija un Anglija ar visnedemokrātiskāko – Krieviju. Sākotnēji šīs apvienošanās radīja ilūziju par stabilitāti, drošību un līdzsvaru, taču turpmākā bruņošanās un nesaskaņas kliedēja šo ilūziju.

 

  

20. gs. sākumā starp vairākām Eiropas valstīm bija saspīlētas attiecības. Saasinājās Vācijas un Francijas domstarpības par Maroku. Francija vēlējās pakļaut Maroku, ko negribēja pieļaut Vācija.

 

 

Draudēja izcelties karš. Tad 1906. g. Spānija sasauca starptautisko konferenci un nolēma, ka visām valstīm ir vienādas tiesības Marokā. Francija nepiekāpās un ieveda Marokā savu karaspēku. Savukārt Vācija vēlāk nosūtīja uz Marokas ostu bruņotus kuģus. Atkal draudēja izcelties karš. To novērsa Anglijas iejaukšanās. Vācija bija spiesta atkāpties.

 

1908.g. Austroungārija pasludināja Bosniju un Hercegovinu par Austroungārijas zemēm. Tas nepatika Serbijai, jo abās provincēs dzīvoja galvenokārt serbi. Serbiju atbalstīja Krievija, bet Austroungāriju Vācija. Krievija bija tik novājināta pēc krievu – japāņu kara, ka ieteica Serbijai piekāpties.

 

1912.g. Balkānu valstis – Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne ar Krievijas slepenu atbalstu noslēdza savstarpēju savienību un uzsāka karu ar Turciju, kura karu zaudēja. Jauniegūto teritoriju dalīšana izraisīja strīdus sabiedroto starpā. 1913.g. izcēlās otrs Balkānu karš, kurā Serbija, Grieķija, Melnkalne un Rumānija cīnījās pret Bulgāriju. Bulgārija zaudēja.

Abi Balkānu kari saasināja attiecības starp Krieviju un Austroungāriju. Serbija un Melnkalne centās iegūt Adrijas jūras piekrasti, un to atbalstīja Krievija. Savukārt Austroungārija pieprasīja nodibināt Albānijas valsti. Krievija piekāpās.

Atskatoties uz iepriekš notikušajiem konfliktiem, var nojaust, ka jebkurš nākamais konflikts varētu izraisīt karu Eiropā.

 

Neskatoties uz to, ka atentātu izdarīja Austroungārijas pavalstnieks, Austroungārijas valdība par vainīgu uzskatīja Serbiju. Saņēmusi Vācijas atbalstu, Austroungārija 23. jūlijā iesniedza Serbijai ultimātu un pieprasīja, lai izmeklēšanu Serbijas teritorijā atļauj veikt Austroungārijas pārstāvjiem. Tā kā Serbija šo prasību noraidīja, tad 28. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu. Šāda Austroungārijas nostāja nebūtu iespējama, ja Vācija nebūtu izteikusi atbalstu Austroungārijai. Vācija ignorēja Lielbritānijas priekšlikumus sasaukt konferenci miera saglabāšanai.

 

 

 

 

Nepilna mēneša laikā izcēlās 1. pasaules karš, kurā iesaistījās 38 valstis un ¾ pasaules iedzīvotāju. Karā tika mobilizēti 73,5 miljoni vīriešu. Šajā karā pirmo reizi tika pielietoti moderni ieroči – ložmetēji, tanki, aviācija, ķīmiskie ieroči – hlora gāzes. Karš ilga vairāk kā četrus gadus. Rezultātā sabruka Eiropas impērijas.
 

 

Rietumu fronte stiepās 700 km garumā no Ziemeļjūras līdz Šveicei. Tajā Vācijas armija cīnījās ar britiem un frančiem. Austrumu fronte stiepās 1200 km garumā no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Tajā Krievijas armija cīnījās ar Vācijas un Austroungārijas spēkiem.

 

 

Ģenerāļa Šlīfena izstrādātajā Vācijas ģenerālplānā bija paredzēts caur Beļģiju iebrukt Francijā un sakaut to. Tad uzbrukt Krievijai. Tomēr Vācijai neizdevās ielauzties Ziemeļfrancijā. Kaujā pie Marnas upes, kurā piedalījās aptuveni 2 milj. vīru, vācu uzbrukums tika apturēts. Rezultātā Rietumu frontē sākās pozīciju karš ar 600 km garu frontes līniju, kas 3 gadu garumā gandrīz nemainījās.

17. augustā Krievijas armija iebruka Austrumprūsijā un Vācijai vajadzēja daļu armijas sūtīt uz Austrumu fronti cīņai pret Krieviju, līdz ar to Vācija neizdevās izvairīties no cīņas divās frontēs. Krievija iebruka arī Austroungārijā, ieņemot lielu daļu Galīcijas.

1914. g. karā iesaistījās Osmaņu impērija, pret kuru Krievija karoja Kaukāzā, bet Anglija Mezopotāmijā un Sīnajas pussalā. 1915.g. Vācija un Austroungārija Austrumu frontē cerēja sakaut Krieviju. Neskatoties uz teritoriju un daudzu karavīru zaudēšanas, Krievija no kara neizstājās.

1915.g. Trejsavienībai pievienojās Bulgārija, kura kopā ar Austroungāriju sakāva Serbiju. Savukārt Itālija iesaistījās karā Antantes pusē, cerot uz Austroungārijai piederošās Tiroles un Triestes iegūšanu.

1915.g. Vācija pasludināja zemūdeņu karu, paziņojot, ka kara darbības rajonos tiks nogremdēts jebkurš kuģis. Kad tika nogremdēts amerikāņu pasažieru kuģis Lusitania ar 1196 pasažieriem un komandu, Vācija pēc ASV protesta ierobežoja zemūdens kara apjomus.

 

1917.g. janvārī Vācija paziņoja, ka tā atsāks zemūdens karu, piedraudot nogremdēt katru kuģi Lielbritānijas un to sabiedroto ūdeņos. Vācija gribēja piespiest Angliju noslēgt mieru.

 

Vudro Vilsons

  

1917. gada 22. janvārī visu karojošo valstu valdībām tika izteikta ASV prezidenta Vudro Vilsona miera iniciatīva. Trejsavienība bija gatava piedalīties miera sarunās, savukārt Antantes valstis atbildes notā nosauca savus miera noslēgšanas nosacījumus. 1917.g. 29. janvārī Vācija paziņoja savus miera nosacījumus, un, nesagaidot Antantes atbildi, atsāka neierobežotu zemūdens karu. Rezultātā V. Vilsona miera iniciatīva cieta neveiksmi.

 

Smagi kara sekas izjuta Krievija, jo valsts ekonomika nebija pielāgota ilgstošam karam. Pilsētās trūka pārtika, sākās streiki un demonstrācijas, kas februārī pārauga krīzē. Strādnieki sāka veidot savus varas orgānus – deputātu padomes. No troņa tika gāzts autokrātiskais cars Nikolajs II. Krievija tika pasludināta

par republiku un izveidota Pagaidu valdību, kurā dominēja liberāli noskaņoti sociālisti.

Vācija, cerot panākt Krievijas izstāšanos no kara, centās saasināt iekšpolitiskās nesaskaņas Krievijā. 1917.g. aprīlī tā palīdzēja no Šveices atgriezties Krievijā vairākiem emigrantiem, ieskaitot V. Uļjanovam (Ļeņinam). Viņa vadībā boļševiku partija sāka cīņu par varu, lai izveidotu sociālistisku iekārtu Krievijā.

1917. gada vasaras beigās viņi aktīvi sāka plānot valsts apvērsumu, kas sakristu ar viņu kontrolētā 2. Viskrievijas Padomju kongresa atklāšanu.

 

Boļševiku lozungs par tūlītēju kara izbeigšanu izraisīja brāļošanos frontē un demoralizēja armijas kaujas spējas. Šajā laikā vara principā "mētājās uz ielas", jo Pagaidu valdībai nebija autoritātes un tā nespēja nostiprināties Krievijā.

 

  

Ļeņins

  

1917.g. vasarā un rudenī Pagaidu valdība piedzīvoja vairākas krīzes un sastāva maiņas, bet valsts iekšējās problēmas nespēja atrisināt. Paralēli tam boļševiki solīja izbeigt karu, piešķirt zemniekiem zemi un nodibināt taisnīgu valsts pārvaldi.

Oktobra revolūcija ir pretrunīgi vērtēts notikums Krievijas vēsturē. Komunisti to sauca par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Komunistu pretinieki - par valsts apvērsumu. Revolūcijas rezultātā tika gāzta sociālistu izveidotā Pagaidu valdība un pie varas nāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā. Par augstāko orgānu kļuva Viskrievijas Padomju kongress, kura starplaikos darbojās Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja (VCIK) un padomju valdība – Tautas komisāru padome (TKP) ar Ļeņinu priekšgalā.

Oktobra revolūcija notika 1917. gada 25. oktobrī pēc vecā stila. Revolūcijas rezultātā boļševiku pretinieki tika apspiesti, citas politiskās partijas vajātas un aizliegtas. Tika pasludināta kara izbeigšana, muižnieku zemju konfiskācija un atdošana zemniekiem. Notika izrēķināšanās ar padomju varas pretiniekiem -sarkanais terors. Bez tiesas sprieduma Jekaterinburgā tika noslepkavots arī bijušais Krievijas cars Nikolajs II un viņa ģimene.

Revolūcija skāra gan pilsētas, gan lauku apvidus. Lai gan galvenie revolūcijas notikumi norisinājās Maskavā un Sanktpēterburgā, plaši nemieri notika arī laukos, un jau 1918. gadā sākās pilsoņu karš, kurš turpinājās līdz 1920. gadam. Pēc uzvaras Pilsoņu karā, komunisti 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību, kura pastāvēja līdz 1991. gada decembrim.

 

1917. gada decembrī Krievija uzsāka sarunas ar Vāciju par miera noslēgšanu. Tas bija abpusēji izdevīgi, jo Krievija nespēja vairs turpināt karu, bet Vācija varētu Austrumu frontē esošo karaspēku pārvietot uz Rietumu fronti. Sākotnējās sarunas bija neveiksmīgas, jo Krievija negribēja piekrist Vācijas prasībām. Vācija sāka uzbrukumu un ieņēma plašas teritorijas Krievijā, arī Baltiju. Tas piespieda boļševiku valdību piekrist visiem noteikumiem.

Pēc šī līguma Vācija visus spēkus nosūtīja uz Rietumu fronti, tomēr panākumus neguva.

  

 

Augustā notika Francijas, Anglijas un ASV apvienotais uzbrukums franču ģenerāla Foša vadībā vāciešiem, kuri sāka atkāpties. Apvienoto spēku sekmīgi uzbrukumi notika arī Balkānu pussalā, rezultātā Bulgārija un Austroungārija noslēdza pamieru ar sabiedrotajiem. 1918.g. septembra beigās Vācija vairs nebija spējīga cīnīties Pirmajā pasaules karā. Antantes valstis bija gatavas vienoties par pamieru tikai ar leģitīmiem (likumīgi atzīti) demokrātiskiem politiķiem. Antante vēlējās ķeizara Vilhelma II atkāpšanos.

Vācijā tika izveidota pirmā parlamentāriskā valdība, tomēr miera sarunas izjuka un Vācijas valdība izlēma atsākt militāru pretestību. Vācijas flotei tika dota pavēle uzbrukt daudz spēcīgākajai britu flotei, bet Ķīles un Vilhelmshāfenes flotes vienības atteicās to izpildīt. 1000 matroži tika arestēti. Sabiedrībā auga neapmierinātība. 1918.g. 3. novembrī sākās revolūcija Vācijā. Ķeizars Vilhelms II atkāpās no troņa.