13. Dzīve kara laikā

Otrā pasaules kara laikā par izcilu tehnikas sasniegumu kļuva kodolieroči. Jau 1939. g. Alberts Einšteins vērsās pie prezidenta F. Rūzvelta ar aicinājumu pievērst uzmanību kodolenerģijas milzīgajam spēkam un tam, ka šo iespēju pirmā var izmantot Vācija.

Britu un amerikāņu sadarbības rezultātā sākās „Manhetenas projekta” izstrāde. Tajā piedalījās daudzi no nacistu okupētās Eiropas aizbēgušie zinātnieki. Projekta zinātniskais vadītājs bija Roberts Openheimers.
 

R. Openheimers

 

 

Tomēr arī PSRS izdevās gūt panākumus atombumbas izgatavošanā. Liela nozīme bija padomju aģentu iegūtajai informācijai. Viņi prata izmantot gan komunistus ASV, gan šantāžu un uzpirkšanu. Padomju atombumbas izstrādi administratīvi radīja L. Berija, bet zinātnisko darbu – G. Kurčatovs. Tā tika radīta 1949. gadā.
 

Vācijā tika izstrādāta raķešu tehnoloģiju programma, ko vadīja Verners fon Brauns. Viņa vadībā tika izstrādāti reaktīvie šāviņi V-1 un raķetes V-2, ko Vācijas vadība uzskatīja par potenciālu brīnumieroci. Tomēr V-1 lietošana kopš 1944. gada jūnija nozīmīgu efektu nedeva. Vācijas raķešu programmas sasniegumi deva iespēju attīstīties gan padomju, gan ASV raķešu programmām.

Karš paātrināja daudzu zinātnes nozaru attīstību. Nepieciešamība veikt sarežģītus aprēķinus deva iespēju uzbūvēt datora prototipu. Parādījās arī helikopteri un pirmās reaktīvās lidmašīnas, piemēram, vācu iznīcinātājs Me-262. Paplašinājās sintētiskā kaučuka ražošana. Tika radīta pirmā sintētiskā šķiedra – neilons, kas aizstāja zīdu un citus dabiskus materiālus.

 

Me-262

Karš sekmēja arī medicīnas atklājumus – attīstījās ķirurģija, tika izmantotas pirmās antibiotikas, penicilīns un streptomicīns.

 

Dažādu valstu iedzīvotāju dzīves līmenis kara laikā atšķīrās. Amerikāņu ikdiena un sadzīves apstākļi kara laikā nav salīdzināmi ar PSRS, Vācijas vai Lielbritānijas iedzīvotāju dzīvi. Kad desmitiem miljonu vīriešu devās karā, viņus darbavietās nomainīja sievietes. Izņēmums bija Vācija, kur sievietei bija jāpaliek mājās un jāaudzina fīreram jauni kareivji, bet darbaspēku papildināja no okupētajām zemēm ievestie strādnieki.

ASV kara laikā nostiprinājās sociāli ekonomiskās idejas, kas bija paustas jau Atlantijas hartā. Valdīja priekšstats, ka vispārēja labklājība ir veids, kā novērst politiskus satricinājumus un ekstrēmistu nākšanu pie varas. ASV valdība kopš šī laika aizstāvēja arī idejas, ka pasaules ekonomiskā integrācija var novērst naidīgu militāru bloku rašanos. Populāra kļuva liberālā ekonomista Džona Keina uzskati par to, ka valsts sektora regulējošai funkcijai ekonomikā ir pozitīva nozīme.

Karš ietekmēja arī kultūras dzīvi. Jau I pasaules karš izkliedēja naivo pārliecību par „zelta laikmeta” iestāšanos. II pasaules karš deva smagu triecienu priekšstatiem par cilvēces progresu un attīstību. Bija grūti runāt par progresu pēc Aušvices, Hirosimas un GULAGa. Ticīgajiem karš lika domāt par Dieva lomu pasaules notikumos, par to, kā Dievs varēja pieļaut šādas šausmas. Tomēr vairākās valstīs (Itālijā, Rietumvācijā), sabrūkot galējā nacionālisma ideoloģijām, par nozīmīgu politisku virzienu kļuva kristīgā demokrātija, kuras ideju aizmetņi parādījās jau kara laikā.

Filozofijā un politoloģijā sāka runāt par nacionālisma krīzi, izskanēja balsis, ka vācu klasiskā filozofija ar tās tieksmi visu pakļaut saprāta analīzei, aizmirstot par jūtām un morāli, kaut daļēji atbildīga par nacisma rašanos.
 

II pasaules kara laikā totalitāro režīmu praksē ieviesās eifēmismi – jēdzieni, kam bija jāmaskē baisā realitāte.

 

Lēmums par ebreju pilnīgu iznīcināšanu tika nosaukts par ebreju „galīgo atrisinājumu”, bet pavēle lietot „īpašo izturēšanos” nozīmēja nekavējoties nogalināt nometnē nogādātos ieslodzītos. Ļoti līdzīgi izteicās Staļins: ”Ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas.” PSRS bieži ar nāvi sodītos režīma upura tuviniekiem paziņoja, ka piederīgie notiesāti uz „desmit gadiem ieslodzījuma bez sarakstīšanās tiesībām”.

 

Visās karojošajās valstīs sakāpināti tika uzsvērta patriotisma nozīme, aicinājumi nest upurus par labu tēvzemei. Padomju ideoloģijā tika uzsvērtas tūkstošgadīgās Krievijas slaveno karagājienu tradīcijas. Atkal tika celti godā karavadoņu vārdi, piemēram, tika radītas tādas vēsturiskas kinofilmas kā „Aleksandrs Ņevskis”, kas atspoguļoja krievu varonīgo cīņu pret vācu ordeni 1242. gadā. Padomju Savienībā tika uzlabots pareizticīgās baznīcas stāvoklis: slēdz antireliģiskos izdevumus, atļāva atjaunot likvidēto Maskavas patriarha amatu. Baznīca savukārt svētīja padomju režīma karu ar Vāciju.

 

Jebkuras karojošās valsts kultūrā dominēja kara tēma. Līdztekus varonības tēmai frontē lielu nozīmi ieguva izklaidējošas filmas, kas kaut uz brīdi lika aizmirst grūtības.