5. Vācijas militārās kampaņas

Sakarā ar Padomju Savienības un Somijas konfliktu karojošo valstu uzmanība tika pievērsta Ziemeļeiropai. Lielbritānija izstrādāja plānu par militāras palīdzības sniegšanu Somijai un desanta izcelšanu Norvēģijā. Hitlers baidījās, ka briti un franči nostiprināsies Skandināvijā un apdraudēs Vāciju no ziemeļiem. Vācijai ļoti nepieciešama bija Zviedrijas Kirunas atradņu dzelzsrūda, kas lielākoties tika eksportēta caur Narvīkas ostu Norvēģijā. Ja Vācija to nesaņemtu, apstātos militārā rūpniecība.

 

Saskaņā ar militārās kampaņas plānu „Vēzeres mācības” (Vēzere – upe Vācijā) Vācijas karaspēks 1940. g. 9. aprīlī pēkšņi iebruka neitrālajā Dānijā un Norvēģijā.

 

Dānija neizrādīja pretestību, bet cīņas Norvēģijā ieilga līdz 10. jūnijam. Norvēģiem palīdzību sniedza Lielbritānija un Francija, izsēdinot vairākus desantus (karaspēks, kas speciāli sagatavots izcelšanai pretinieka teritorijā), kopā ap 20 000 karavīru. Taču apturēt vācu uzbrukumu neizdevās. Norvēģijas kampaņā ļoti saskaņoti darbojās visi trīs vācu bruņoto spēku veidi: sauszemes karaspēks, aviācija un flote, kas gan cieta jūtamus zaudējumus. Vācu okupantiem palīdzēja arī norvēģu fašisti. Viņu līderis Vīdkuns Kvislings 1942.g. kļuva par marionešu valdības premjerministru.

 

V. Kvislings

 

1940. gada maijā Vācija uzsāka jaunu militāro kampaņu pret Franciju, Nīderlandi, Beļģiju un Luksemburgu. Slikto laika apstākļu dēļ uzbrukuma termiņš tika mainīts 29 reizes. Par katru no jauna noteikto datumu precīzu  informāciju saņēma Nīderlandes diplomāti. Taču viņi tai neticēja un nepievērsa nepieciešamo uzmanību, uzskatīdami par nacistu maldināšanas manevru, kas būtu pretrunā ar Nīderlandes kā neitrālas valsts statusu.

1940. g. 15. maijā kapitulēja Nīderlande.
 

  

Ē. Manšteins

 

Jau 20. maijā vācu vienības sasniedza Lamanšu Sommas upes grīvas rajonā. Franču armija tika sašķelta divās daļās. Pie Denkerkas tika aplenkts gandrīz 340 000 liels britu-franču un beļģu karaspēka grupējums, kuru glābt, likās, varēja vienīgi brīnums. Nedēļas laikā briti realizēja operāciju „Dinamo” un vāciešu degungalā evakuēja šo grupējumu uz Lielbritāniju.

Šķita skaidrs, ka britiem par izglābšanos jāpateicas Hitlera 24. maija „Stop pavēlei”, kas uz divām dienām apturēja vācu tanku uzbrukumus 20 km attālumā no Denkerkas. Tika izvirzīti vairāki varianti, kāpēc tika dota šāda pavēle. Populāra bija versija, kas saistīja šo pavēli ar Ā. Hitlera diletantismu, kā rezultātā tika pazaudēta izcila uzvara. Citi uzskata, ka ar šo pavēli Ā. Hitlers gandrīz apzināti esot izglābis britu ekspedīcijas korpusu, lai vēlāk varētu vest miera sarunas ar Lielbritāniju un panāktu politisku izlīgumu. Šī leģenda pazīstama ar zīmīgu nosaukumu – „zelta tilts pār Lamanšu”.

 

Mūsdienās valda uzskats, ka „Denkerkas mīkla” bija Vācijas politiskās un militārās vadības pārrēķināšanās rezultāts. Vācu tanku vienības, ja tās gribēja saglabāt turpmākajām militārajām operācijām, vajadzēja apturēt, jo tās bija pārāk tālu atrāvušās  no apgādes daļām un cietušas lielus zaudējumus. Ielenktā Sabiedroto grupējuma sagrāve bija jāveic kājniekiem un aviācijai. Aviācija nespēja izpildīt izvirzīto uzdevumu, jo traucēja britu pārsvars gaisā virs Denkerkas un sliktie laika apstākļi.

1940. g. 28. maijā kapitulācijas aktu parakstīja Beļģijas karalis Leopolds III.

1940. g. 5. jūnijā sākās Rietumu kampaņas otrā fāze „Sarkanais plāns”, kad Francijai karu pieteica arī Itālija. 14. jūnijā vācu karaspēks, nesastapis nekādu pretošanos, iegāja Parīzē, kas bija pasludināta par „atklātu pilsētu”. Franču valdošajās aprindās nostiprinājās ideja par nepieciešamību kapitulēt. 16. jūnijā izveidotā maršala Anrī Petēna valdība pieprasīja pamieru.

 

A. Petēns

25. jūnijā Romā tika parakstīts arī Itālijas un Francijas pamiers. Karadarbība Francijā beidzās.
 
Saskaņā ar pamieru:

  

Francija karu zaudēja sešās nedēļās. Tik ātrai sakāvei bija vairāki cēloņi:

 

Francijas militārā sakāve nozīmēja britu-franču koalīcijas iziršanu. Baidoties, ka pēc pamiera noslēgšanas franču karaflote nonāks Vācijas rokās, līdz ar to apdraudot Lielbritānijas kundzību uz jūras, V. Čērčila valdība nolēma to iznīcināt. 1940. g. jūlija sākumā britu flotes eskadra uzbruka franču karakuģiem, kas atradās Alžīrijas ostā. A. Petēna valdība pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Lielbritāniju.
 

1940. gada vasaras kampaņa pret Lielbritāniju ieguva nosaukumu kauja par Angliju. Vācija bija sasniegusi hegemoniju Eiropā, kaut arī ne pilnīgi stabilu. Baltijas valstu okupācija, kuru īstenoja Padomju Savienība, pasliktināja tās stratēģisko stāvokli kontinenta austrumos, bet rietumos uzvara pār Franciju negarantēja Lielbritānijas piekāpšanos un gatavību uz izlīgumu.

Pretēji Ā. Hitlera cerībām Londona ignorēja visus Berlīnes mājienus par nepieciešamību panākt kompromisu. Britiem nebija pieņemami vāciešu izvirzītie noteikumi, kuri paredzēja atzīt Vācijas kundzību Eiropā un atdot vāciešiem bijušās kolonijas. Lielbritānija nevarēja nopietni uztvert arī miglainos Ā. Hitlera solījumus ievērot Britu impērijas intereses. Londonai bija nepieciešams atgūt reālas drošības garantijas, kas prasīja likvidēt varmācīgi iedibināto nacistu kundzību Eiropā un atjaunot pakļauto valstu neatkarību. V. Čērčila valdība bija apņēmības pilna bezkompromisa cīņai ar Vāciju.
 

1940. g. 16. jūlijā Ā. Hitlers pavēlēja uzsākt gatavošanos desanta izcelšanas operācijai Britu salās. Operācija ieguva nosaukumu „Jūras lauva”. Kampaņā bija paredzēts iesaistīt 38 divīzijas. Pirmajās četrās dienās pāri Lamanšam vajadzēja pārvietot deviņas divīzijas. Liela problēma vāciešiem bija atbilstošu kuģu trūkums. Lai varētu īstenot jūras desanta operāciju, vāciešiem bija svarīgi iegūt kontroli gaisā.

Jau augustā vācieši uzsāka totālu gaisa karu pret Lielbritāniju. 15. septembrī vairāk nekā 1000 vācu bumbvedēju deva triecienu Londonai. 15. novembrī tika pilnīgi iznīcināta Koventri pilsēta. Tomēr tā nespēja gaisa karā uzvarēt Lielbritāniju. Britiem bija izcilas lidmašīnas un lidotāji un modernas radara iekārtas. 1940. g. 12. oktobrī Hitlers nolēma pārcelt operāciju „Jūras lauva” uz 1941. g. maiju. Lēmums faktiski bija atteikšanās no iebrukuma Lielbritānijā.

 

Britu radara iekārtas

Ziemeļāfrika kļuva par pirmo lielāko cīņas arēnu starp Lielbritāniju un „ass” valstīm (Vācija, Itālija, Japāna). Karadarbību izraisīja Itālija. Mērķis bija Suecas kanāls un Ēģipte. Kaut arī Itālija piedalījās karā Vācijas pusē, kopīga militāru kampaņu plānošana nenotika. Benito Musolīni centās īstenot neatkarīgu politiku un nostiprināties Austrumāfrikā un Ziemeļāfrikā.

1940. g. septembrī Itālijas armija no Lībijas iebruka Ēģiptē, kur briti to apturēja un sakāva, ieņemot Lībijas daļu. Vācieši bija spiesti sniegt palīdzību savai sabiedrotajai Itālijai.

1941. g. februārī uz Ziemeļāfriku tika nosūtīts ģenerāļa Ervīna Rommela (dēvēts par "tuksneša lapsu") vadītais korpuss. Briti tika aizdzīti atpakaļ līdz Ēģiptes robežai. Vācu un itāliešu karaspēks nonāca 100 km attālumā no Aleksandrijas.

 

E. Rommels

 

Arī Balkānos Itālija nespēja gūt panākumus. Nesaskaņojot savus plānus ar Vāciju, 1940. g. 28. oktobrī B. Musolīni pavēlēja Itālijas armijai iebrukt Grieķijā, kura tika apvainota neitralitātes pārkāpšanā.

Grieķija pieteica Itālijai karu un aicināja palīgā Lielbritāniju, kura 1939. g. aprīlī bija garantējusi tās neatkarību. Cīņās ar grieķu armiju itālieši cieta vairākas smagas sakāves. Decembrī viņi bija spiesti atstāt Grieķiju.

Lielbritānija mēģināja izmantot izdevību, lai nostiprinātos Eiropas kontinentā un radītu jaunu fronti. 1940. g. nogalē tika izcelts gaisa desants Krētas salā, bet nākamā gada martā britu karaspēka vienības ieradās kontinentālajā Grieķijā. Vācieši, kuriem karošanai bija nepieciešama rumāņu nafta, baidījās, ka britu lidmašīnas no Grieķijas apdraudēs Rumānijas naftas rajonus. 1940. g. decembrī Hitlers izdeva pavēli, kas paredzēja uzbrukumus Grieķijai.

 

Pēc valsts apvērsuma Dienvidslāvijā (1941. g. marts), kas mainīja tās ārpolitisko orientāciju un bija vērsts pret vācu ietekmi un pievienošanos Triju lielvalstu paktam, arī šī valsts nokļuva Vācijas ienaidnieku sarakstā.
1941. g. aprīlī Vācijas, Itālijas un Ungārijas karaspēks iebruka Dienvidslāvijā un Grieķijā. Dažu nedēļu laikā abas valstis bija spiestas kapitulēt. Visi Balkāni nonāca Vācijas kontrolē. Draudi Vācijas pozīcijām no Eiropas dienvidiem pirms uzbrukuma Padomju Savienībai bija novērsti.