8. Latvijas tautas pretestība

Pretestības kustības pret abām okupācijas varām Latvijā galvenokārt bija viena veida – nacionāli pilsoniskās. Tomēr var runāt arī par citiem pretestības kustības virzieniem.

 

Latvijā bija dažādas politiskās orientācijas:

 

Nacionālās pretestības kustības pārstāvēja tautas intereses un cīnījās par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Šis virziens mazāk nodarbojās ar militāriem pretestības pasākumiem, bet vairāk ar politiskām metodēm. Pretestības kustībām bija gan vardarbīgas, gan nevardarbīgas formas.

 
Viena no nevardarbīgām legālām pretestības kustībām bija Tautas palīdzības darbība, kura aizsākās 1941. gada rudenī un bija izveidota no 6 Latvijas Republikas laika sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem (Latvijas Sarkanais Krusts, Veselības veicināšanas biedrība, Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, Latvijas Bērnu draugu biedrība, Latvijas Bērnu palīdzības savienība un Rīgas Latviešu labdarības biedrība). Tautas palīdzība uzturēja slimnīcas, sanatorijas, bērnudārzus un sniedza atbalstu komunistu terorā cietušajām ģimenēm.

 
Nelegālās pilsoniskās pretestības kustības bija Latviešu Nacionālistu savienība un Virsnieku apvienība. Nelielas pretestību grupas bija arī aizsargu un studentu vidū.

K. Čakste
 

Par tā vietnieku kļuva sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. Rietumvalstīs šo organizāciju atzina un palīdzēja tai nodibināt sakarus ar PSRS izlūkdienestiem. LCP darbība galvenokārt bija politiska, tā tieši neuzstājās pret vācu okupācijas režīmu, bet orientējās uz Rietumvalstīm. LCP vadītājus vēlāk apcietināja un ieslodzīja gan Salaspilī, gan dažās citās koncentrācijas nometnēs. Tomēr organizācijas darbība turpinājās.

 
Sakari ar Rietumvalstīm tika nodibināti, tomēr tās vairs nevēlējās aizskart savas sabiedrotās – PSRS intereses.

 
Nacionāli noskaņotās pagrīdes grupas nekādus militāros spēkus pret krievu un vācu armijām neorganizēja. Izņēmums bija 1944. g. izveidotā Kureļa grupa, kas faktiski bija radusies LCP militārās komisijas darbības rezultātā. Oficiāli viņu vadītājs bija Latvijas armijas ģenerālis Jānis Kurelis, bet faktiski vadītājs bija kapteinis Kristaps Upelnieks. Šīs vienības sāka formēties Kurzemē 1944. g. vasarā.

 

 

 
Vācu virspavēlniecība sākuma nelika šķēršļus, jo bija pārliecināta, ka kurelieši cīnīsies pret padomju armiju tās aizmugurē.  Rudenī kureliešos bija jau ap 3000 vīru ar militāru pieredzi. Kureliešu komandieriem bija tieši radiosakari ar Zviedriju. Kad vācieši uzzināja kureliešu patiesos mērķus, tie uzbruka to nometnēm Kurzemes mežos un sakāva tos. Ģenerāli J. Kureli izsūtīja uz Vāciju. K. Upelnieku un citus vadītājus nošāva.

 
Tikai dažiem kureliešiem no virsleitnanta Roberta Rubeņa izdevās izkļūt no aplenkuma. Bez kureliešiem Kurzemes mežos bija arī citas no leģiona dezertējošas grupas, kas darbojās kā nacionālie partizāni.