5. PSRS režīma politika

 

Dzīvojamās mājas celtniecība Dobeles rajona kolhoza „Nākotne” ciematā 1955. g.

 

Latvijas laukos kolektivizācija noritēja ar grūtībām un lēni. Arī agrārreforma nedeva cerētos rezultātus, jo nelielos zemes gabalus lietošanā ieguvušie jaunie zemnieki visaktīvāk pretojās saimniecību apvienošanai. Vecie saimnieki, baidīdamies no ieskaitīšanas „kulaku” kategorijā, tik atklāti opozīciju neizrādīja. Lai piespiestu visus lauksaimniekus iesaistīties kolhozos, viņus aplika ar neizdevīgiem nodokļiem, bet kolhoznieki no tiem tika atbrīvoti. Kad visi ekonomiskie līdzekļi bija izsmelti, bet rezultāta nebija, padomju režīms izšķīrās par kārtējo noziegumu. Tika noorganizēta iedzīvotāju masveida izsūtīšana.

 

Pēc 1949. gada deportācijas, kad lielie zemes īpašnieki – „kulaki” bija izsūtīti uz Sibīriju, Latvijā palikušos vietējos lauksaimniekus, arī ieceļotājus no Krievijas un vācu okupācijas laikā ievestos Baltkrievijas laukstrādniekus, piespiedu kārtā apvienoja kolhozos (Lauksaimniecības kooperatīvs, kādus piespiedu kārtā izveidoja Padomju Savienība, likvidējot zemnieku saimniecības) un sovhozos (Valsts lauksaimniecības uzņēmums Padomju Savienībā.). Kolektivizācijas rezultātā saimnieciskā ražošana krasi samazinājās. Padomju vara mazos kolhozus apvienoja lielākās saimniecībās, bet arī tas nedeva gaidīto rezultātu. Vietējā vara (ciema padomes) uz laukiem zaudēja nozīmi, jo praktiski visu noteica vietējo saimniecību vadītāji.

 
Lai dzīvi Latvijā padarītu pēc iespējas līdzīgāku dzīvei Krievijas laukos, lauciniekiem lika atteikties no dzīves viensētās un veidot ciematus. Nonāca pat līdz tādiem kurioziem (Dobeles rajona Krimūnās), ka ar traktoriem pārvilka koka māju tuvāk citām, lai veidotos kaut kas līdzīgs sādžai.

 
Īsā laikā Latvijā tika sagrauta augsta līmeņa lauksaimniecība.

 

Rīgas rajona kolhoza „Cīņa” putnkope M. Briška

 

Padomju varas iestāžu politika ieviesa tautai nevēlamas pārmaiņas visās dzīves jomās. Līdz J. Staļina nāvei viņa dievināšana bija obligāta sabiedriskās dzīves daļa. Tautas tradīcijas centās iznīdēt. To nosauca par jauno „padomju kultūras” dzīvi.

 

Vēlēšanas, kuras organizēja komunisti, nebija brīvas. Cilvēki varēja ievēlēt tikai kompartijas nozīmētos kandidātus. Vēlēšanu nedemokrātiskums izpaudās arī faktā, ka vēlētājs varēja balsot tikai par vienu kandidātu. Nekāda kandidātu konkurence netika pieļauta. Praktiski visi kandidāti tika ievēlēti.

 

Arī Padomju Latvijas okupācijas laika pārvaldes aparāts – Augstākā Padome un Tautas Komisāru Padome (vēlāk Ministru Padome) reāli nepārvaldīja valsti. Tās bija Maskavas pavēļu izpildītājas un tikai radīja ilūziju par „brīvprātīgu” Latvijas iestāšanos „suverēnu valstu” savienībā.

 
Latvijas dzīves noteicēji bija tiešie Maskavas vietvalži – LKP pirmie sekretāri. Viņi kontrolēja visas padomju un valdības iestādes. Šajā darbā kompartijas vadītāji balstījās uz iekšlietu un speciālajiem dienestiem, īpaši uz VDK. Vietējā vara bija rajonu, ciemu un pilsētu padomēm un to izpildkomitejām. Kandidātus vadošajiem amatiem vienmēr izraudzījās kompartijas pārvaldes iestādes – komitejas. Darbs vietējās padomēs bija formāls, jo faktisko varu visos pārvaldes līmeņos realizēja padomju un kompartijas birokrātu slānis – nomenklatūra. 

Viņu labklājība bija tieši atkarīga no piederības komunistiskajai partijai un tās elitei – „vadošajiem kadriem”. Elite varēja izmantot dažāda veida privilēģijas (specveikali, medicīniskā specapkalpošana utml.) atkarībā no amatpersonas ranga partijas nomenklatūrā.

 

Rīgas autobusu rūpnīcā ražotais autobuss 1955. g.

 

Katrā rajonā bija vietējās komunistu partijas un padomju iestādes. Viss tika veidots tā, lai varas aparāts būtu maksimāli centralizēts, viegli uzraugāms un komandējams no augšas. Administratīvais iedalījums gandrīz visu okupācijas laiku tika mainīts un nostabilizējās tikai 70. gados.

Pēc II pasaules kara privātīpašuma nacionalizācija aptvēra visas nozares. Privātās uzņēmējdarbības iespējas tika sašaurinātas. Latvijas iedzīvotāju privātīpašumu valstiskoja bez jebkādas atlīdzības.

 

Lai sekmētu Latvijas integrāciju PSRS, samērā ātri atjaunoja un sāka paplašināt rūpniecību, kura balstījās uz Krievijas izejvielām.

 
Pastiprinātā industrializācija radīja darbaspēka pieprasījumu, kura Latvijā nepietika. Tas veicināja ieceļotāju plūsmu no PSRS. Latvijas teritorijā PSRS laikā dzīves līmenis bija augstāks kā PSRS „vecajās” republikās.

 

Latvijā tika attīstīta infrastruktūra, kas, tāpat kā rūpniecība, galvenokārt bija paredzēta militāriem mērķiem. Rezultātā Latvijas saimniecības sistēma tika izkropļota.