1. Latvijas valsts proklamēšana

Kurzeme, Vidzeme un Latgale Krievijas impērijā atradās dažādās guberņās. Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavu. Liela daļa (2/3) Kurzemes iedzīvotāju bija izdzīti no mājām un devušies bēgļu gaitās Krievijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes tika evakuētas.

 

 

Kārlis Ulmanis.

Jānis Čakste.

Francis Trasuns.

 

Šajā laikā Kurzeme joprojām bija vācu okupācijas varā. Kurzemes bēgļu pārstāvji 1917. g. maijā sapulcējās Jurjevā (Tartu) un tur ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes padomi ar Jāni Čaksti priekšgalā.

Maija sākumā Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kurā tika ievēlēta Latgales pagaidu zemes padome ar Franci Trasunu un J. Rubuli priekšgalā. Tajā tika pieņemts lēmums, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu un tām jāapvienojas vienā valstī.

 

1917. g. Latvijā sāka dibināties pilsoniskās partijas: Zemnieku savienība, Nacionāldemokrātu partija, Neatkarības apvienība, Republikāniskā partija, Radikāldemokrātu partija, Latgales ļaužu partija. 1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kas prasīja Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, taču Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi. Līdz ar to latviešu sabiedrība sāka vairāk domāt par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.

 

 

1917. gada rudens notikumi pierādīja nepieciešamību dibināt Nacionālo padomi, kas varētu pārstāvēt latviešu intereses. Pēc vācu armijas ienākšanas Latvijā kļuva skaidrs, ka Krievija nespēj pasargāt Latviju un, ka Latvijas nākotne ir atkarīga no sabiedroto uzvaras pār Vāciju. Ieinteresēt Antantes valstis par Latvijas likteni varēja tikai tāda organizācija, kura būtu tiesīga uzstāties visas tautas vārdā.

 

1917. gada 16. novembrī Valkā sanāca pagaidu zemes padomju politisko partiju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Tā kā sapulcē nebija pārstāvētas minoritātes, tad organizāciju nevarēja nosaukt par Latvijas Nacionālo padomi. Tika izveidota Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP). LPNP izveidojās vāciešu neokupētajā Latvijas daļā kā pretsvars lielinieciskajai „Iskolata republikai.” Tika pieņemts lēmums, ka Latvija ir autonoma valsts vienība, kuras kārtība jānosaka Satversmes sapulcei. Lēmums tika pamatots ar tautas pašnoteikšanās principu, kuru pirms tam pasludināja ASV prezidents Vudro Vilsons. Tika noteikti LPNP galvenie uzdevumi:

 

1917. g. 2. decembrī padome formāli deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būtu vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja.

 

 

 

  

1917. gada 24. un 25. oktobrī (7. - 8. novembrī) Krievijā Petrogradā notika Oktobra revolūcija, tika gāzta pagaidu valdība un visu varu pārņēma boļševiki (lielinieki). Varu pārņēma strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes.  Decembrī Valmierā luterāņu baznīcā notika Latvijas strādnieku, kareivju, bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā tika pasludināta padomju varas nodibināšanās vācu neokupētajā Latvijas daļā - Vidzemē. Tika ievēlēts Iskolats – Latvijas padomju varas izpildorgāns, kā arī pirmā padomju valdība. Par tās priekšsēdētāju kļuva jaunstrāvnieks F. Roziņš. Jaunās Padomju Krievijas valdības pieņemtā "Krievijas tautu tiesību deklarācija" pasludināja valstī visu tautu līdztiesību.

 

Padomju varas darbība tika pārtraukta 1918.g. februārī, kad pēc izjukušajām Brestas miera sarunām Vācija okupēja visu Latvijas teritoriju.

 

Tomēr 1918. gada 3. martā Vācija un padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Krievija atteicās no Kurzemes un Vidzemes. Vācbaltieši vēlējās izveidot Baltijas hercogisti, kura būtu cieši saistīta ar Vāciju. Daļa labēji noskaņotu latviešu sāka atbalstīt savienību ar Vāciju. Latvijas Nacionālā padome 1918. gada pavasarī starptautiski izplatīja oficiālu protestu pret Brestļitovskas miera līgumu un Kurzemes aneksiju.

 

 

  

1918. gada februārī vācu karaspēks ieņēma Latviju un Krievijai nācās atkāpties. 1918. g. martā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp padomju Krieviju un Vāciju, visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. Rezultātā aktivizējās baltvācu muižnieki, kuri cerēja izveidot Baltijas hercogisti. Neskatoties uz LPNP un Demokrātiskā bloka protestiem, sākās hercogistes pārvaldes organizēšana. Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā šos plānus izjauca.

Rezultātā 1918. g. Latvijas teritorijā darbojās 3 politiskie spēki:

 

 

 
Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā radīja labvēlīgus apstākļus Latvijas valsts nodibināšanai. 1918. gada 11. novembrī tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums starp Vāciju un Sabiedrotajiem. Līdz ar to radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Jau 1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs paziņoja, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto (par notikušu).

 

Sākās sarunas starp LPNP un Demokrātisko bloku par darbības saskaņošanu šajā virzienā. Abas organizācijas nevarēja vienoties par valsts iekārtu jaunajā valstī. Sociāldemokrāti vēlējās iedibināt sociālistisku iekārtu, bet tā nebija pieņemama citām partijām. Lai atrisinātu domstarpības starp LPNP un Demokrātisko bloku, tika nolemts dibināt jaunu latviešu tautas pārstāvniecības orgānu – Tautas padomi (TP). Līdz ar to Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks iekļāvās Tautas padomē. TP dibināšana notika Rīgā 1918. gada 17. novembra vakarā, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās, tagadējā Krišjāņa Barona ielā. TP dibināšanas sēdi vadīja Marģers Skujenieks.

 

 

TP sanāca astoņās sesijās un noturēja 57 kopsēdes. TP kontrolēja Pagaidu valdības darbību. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18.  aprīlī. Satversmes sapulce savu darbu sāka 1920. gada 1. maijā. Pirmajā Satversmes sapulces sēdē TP priekšsēdētājs Jānis Čakste paziņoja par TP pilnvaru nolikšanu, un līdz ar to TP darbība bija beigusies.

 

 

1918. gada 18. novembris bija vēsa un apmākusies diena. II Rīgas pilsētas teātra telpās (tagadējais Nacionālais teātris) priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals (J. Čakste tobrīd nebija Rīgā) paziņoja, ka valsts vara Latvijā pāriet Tautas padomes rokās. Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata." Pirmo reizi kā valsts himna skanēja „Dievs, svētī Latviju!”