2. 15. maija apvērsums

 

 

K. Ulmanis

  

Trešais lasījums nenotika, jo 15.maijā notika valsts apvērsums.
Ir saglabājusies informācija, ka atsevišķi politiķi un avantūristi jau agrāk mēģināja gatavot apvērsumu, bet viss apstājās organizēšanas stadijā.  Galvenie apvērsuma rīkotāji bija saistīti ar Zemnieku savienību, bet bija arī tai konkurējošas radikāļu grupas, kuras loloja plānus par valsts apvērsumu – Pērkonkrusts, Leģions (armijas virsnieku organizācija, aizliegta 1933.g.).

  

Jaunajā valdībā viņš kļuva par Ministru  prezidentu. Ulmaņa kabineta pretkrīzes programma nedeva gaidītos rezultātus, un Kārlis Ulmanis izšķīrās par radikālu soli, lai nebūtu jāatdod vara citiem.

Valsts apvērsuma sagatavošanu veica aizsargu priekšnieks Alfrēds Bērziņš, kurš iesaistīja apvērsuma sagatavošanā uzticamus aizsargu, policijas un armijas vadītājus. Viņam palīdzēja Vilhelms Munters, Bernhards Einbergs un citi.

 

 

Latgales divīzijas komandieri Krišjāni Berķi iecēla par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Viņš nomainīja ģenerāli Kārli Gopperu, kurš tika atvaļināts. Bez K. Berķa apvērsumā iesaistīja arī citas militārpersonas:  ģenerāļi Hartmani, ģenerāli Jāni Balodi un atbildīgus Rīgas garnizona virsniekus. Apvērsumā piedalījās iekšlietu ministrs Vilis Gulbis (Zemnieku savienība) ar saviem darbiniekiem. Tika iesaistīts arī Marģers Skujenieks (bijušais sociāldemokrāts). Visgrūtāk nācās pierunāt ģenerāli Jāni Balodi.

1934. gada naktī no 15. uz 16.maiju Ārlietu ministrijas namā Valdemāra ielā 3 sapulcējušies apvērsuma organizatori vadīja operāciju. Lai nerastos nejaušības, svarīgākajos objektos  tika izveidotas aizsargu, policijas un armijas vienības. No rīta tika apcietināti potenciālie apvērsuma pretinieki, galvenokārt Saeimas deputāti – sociāldemokrāti. Starp apcietinātajiem bija arī daži pilsonisko partiju pārstāvji. Policija tikai pildīja priekšniecības pavēles. Armija arestos nepiedalījās. Tā patrulēja un aizsargāja valsts iestādes. Arestus skāra arī pērkoņkrustiešus un inteliģences pārstāvjus. Liepājas koncentrācijas nometnē ieslodzīja apmēram 800 cilvēkus. Aresti vēlāk turpinājās. Apvērsuma rītā Rīgā ieradās aptuveni 3000 aizsargu.

 

J. Balodis

 

Pēc apvērsuma  Kārlis Ulmanis izsludināja manifestu tautai, ko parakstīja kopā ar Kara ministru Jānis Balodi. Manifestā miglaini tika solīts, ka demokrātiskā iekārta saglabāsies un ārkārtas stāvoklis ir tikai uz laiku. Tāda pārliecība bija arī Marģers Skujeniekam, kurš kā Ministru prezidenta biedrs 18. maija radiorunā solīja, ka valdība izstrādās Satversmes labojumus un atcels ārkārtas stāvokli. Kārlis Ulmanis tā arī nepildīja šo solījumu, bet pēc kāda laika sāka veidot kameru sistēmu, kurai  bija jākļūst tādai kā tautas pārstāvniecībai.

Mārtiņa Peniķa vietā par  armijas komandieri vēlāk iecēla Krišjāni Berķi. Līdzīgi notikumi 16.maijā norisinājās Latvijas lielākajās pilsētās. Pavisam arestēja apmēram 2000 cilvēku. Daļa no viņiem ilgāku laiku atradās ieslodzīti Liepājas koncentrācijas nometnē, kuru likvidēja 1935.g., jo visi ieslodzītie tika atbrīvoti.

Apvērsums noritēja mierīgi, bez pretestības – nebija neviena upura. Vairākus sociāldemokrātu līderus vēlāk tiesāja, bet sodi nebija pārāk bargi, jo juridiski nebija pārkāpuma par ko tiesāt.

 

Ārēji valsts iestādēs nekas nemainījās. Tās darbojās kā parlamentārās iekārtas laikos, bet bija nodibinājusies vienas personas vara – diktatūra, jo nebija neviena institūcija, kas Kārļa Ulmaņa pilnvaras ierobežotu. Prezidents Alberts Kviesis palika amatā līdz 1936.g. – savas prezidentūras beigām. Tad par valsts un ministru prezidentu kļuva vadonis Kārlis Ulmanis, kurš pats sevi šajā amatā iecēla.

 

Lielākā daļa Rīgas iedzīvotāji tikai otrā rītā konstatēja, ka noticis apvērsums un Saeima atlaista. Sabiedrība par to īpaši neuztraucās, jo apvērsumu bija izdarījuši valdības vadītāji. Tas bija sagatavoti ļoti slepeni un pārdomāti. Tautai tika iestāstīts, ka beidzot valstī tiks nodrošināta kārtība un labklājība visiem, izbeigts partiju „tirgus” un ar to saistītās jukas. Lielākās politiskās partijas - LSDSP vadītāji pārāk konservatīvi turējās pie marksistiskiem saukļiem, kuri tautā vairs nebija populāri. Sociāldemokrātu līderi negribēja mainīties līdzi laikam un strauji zaudēja atbalstītājus.

 

 

Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts apvērsums vēsturē tiek vērtēts pretrunīgi - gan, ka Kārļa Ulmaņa režīms izglāba valsti no haosa, gan, ka Latvijai nekādas iekšējas briesmas nedraudēja, bet Kārlis Ulmanis glāba pats savu politisko karjeru. Nav iespējams prognozēt, kā valsts būtu attīstījusies, ja apvērsums nebūtu noticis.

Ulmanieši šo notikumu sauc par 1934. gada 15. maija reformu, demokrāti par Kārļa Ulmaņa režīma vai diktatūras nodibināšanos, komunisti par Kārļa Ulmaņa fašistiskās diktatūras nodibināšanos, bet vienkārši cilvēki par „Ulmaņa laika” sākumu.