3. Komunistiskā boļševiku partija

Krievijas komunistiskā (boļševiku) partija tika izveidota 20.gs. sākumā (1898. gadā tika dibināta Krievijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, bet 1912. gadā no tās atdalījās boļševiku frakcija, kas nodibināja atsevišķu partiju).

 
Partijas kodols bija revolucionāri, kuri vai nu dzīvoja Krievijā un nelegālos apstākļos realizēja revolucionāras akcijas pret carismu, vai kā politiskie emigranti Rietumeiropas valstīs nodrošināja savus piekritējus ar nepieciešamo propagandas literatūru. Partija 1917. g. oktobrī bija pārņēmusi varu Krievijā.

 
Partijas vadonis Ļeņins pēc izglītības bija jurists, bet nekad nebija strādājis administratīvu (un vispār algotu) darbu. Viņš uzņēmās valdības vadītāja pienākumus, tādējādi viņam bija unikāla iespēja īstenot dzīvē savas teorētiskās atziņas.

 

V. Ļeņins

 

Boļševiku partijas rindas strauji auga. Pēc legālas darbības uzsākšanas 1917. g. martā tās biedru skaits dažu mēnešu laikā palielinājās 15 reižu. Pēc Oktobra apvērsuma radās pretrunas partijā. Ļeņins pieprasīja ieviest partijā „dzelzs disciplīnu” un stingru centralizāciju. 1921. g. tika uzsākta pirmā partijas rindu tīrīšana, kuras laikā izslēdza katru ceturto komunistu – kopā ap 180 000 cilvēku.

 
Komunistiskā partija nelikumīgi piesavinājās valsts funkcijas. Partijas komitejas nodarbojās ar saimniecisku, militāru un ikdienas dzīves problēmu izskatīšanu. Svarīgākos jautājumus izlēma Centrālā komiteja un tās ievēlēti orgāni – Politbirojs, Orgbirojs un Sekretariāts. 
 

1920. gada sākumā bijušās Krievijas impērijas teritorijā pastāvēja sešas padomju republikas: Krievijas Federācija, Ukraina, Baltkrievija, Azerbaidžāna, Armēnija un Gruzija. Visām republikām bija līdzīgas pārvaldes formas un ekonomiskā sistēma, tādēļ loģiski radās ideja par apvienošanos vienā valstī. Diskusijas izvērsās par apvienošanas formu.

 
J. Staļins (Džugašvili), kurš bija nacionālo lietu tautas komisārs, izvirzīja autonomizācijas ideju, kas nozīmēja pārējo republiku iestāšanos Krievijas Federācijā un Krievijas virskundzību pār tām. Ļeņins (boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs) izvirzīja federācijas ideju, kas nozīmēja visu republiku apvienošanos vienā valstī, kur visām republikām formāli būtu vienlīdzīgas tiesības un iespējas.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) dibināšanas kongresā 1922. gada 30. decembrī tika pieņemts Ļeņina variants, tomēr pēc Ļeņina nāves tika īstenots centralizētas valsts modelis.

 

PSRS ģerbonis

 

20. – 30. gados PSRS sastāvā iestājās Uzbekijas PSR, Turkmēnijas PSR, Tadžikijas PSR, Kirgīzijas PSR un Kazahijas PSR. Kad 1940. gadā PSRS okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, arī tās iekļāva PSRS sastāvā.

 

1922. gada maijā Ļeņins smagi saslima. Viņa tuvākie līdzgaitnieki sāka cīņu par varu partijā, kā arī valstī.

 
Partijā savas pozīcijas neuzkrītoši, bet mērķtiecīgi bija nostiprinājis J. Staļins. Josifs Staļins revolucionārajā kustībā bija iesaistījies 19. gs. beigās. Vairākkārt arestēts un izsūtīts. Viņš nelabprāt uzturējās ārzemēs, jo neprata svešvalodas. 1917. g. Staļins kļuva par nacionālo lietu tautas komisāru un izvirzījās boļševiku partijas vadībā, taču pastāvīgi turējās Ļeņina ēnā. 20. gadu sākumā bija grūti iedomāties, ka klusais ūsainais un bakurētainais vīrs, kura runām bija raksturīgs shematiskums un biežas atsauces uz Ļeņinu, kļūs par vienu no 20.gs. lielākajiem diktatoriem, kuru miljoniem cilvēku gan dievinās, gan ienīdīs.

Ļevs Trockis bija daudzējādā ziņā Staļina pretmets. Viņš bija viens no spožākajiem sava laika publicistiem. Trockis bija arī izcils orators, kura fanātiskā ticība pasaules revolūcijai spēja aizraut tautas masas. 1927. g. Trockis tika izslēgts no partijas, bet pāris gadus vēlāk no PSRS izsūtīts. Emigrācijā Trockis turpināja cīņu pret Staļinu, kuru vainoja komunistiskās idejas izkropļošanā. 1940. g. Trocki Meksikā nogalināja Staļina sūtīts slepkava.

 

Arī pēc Trocka atbīdīšanas malā partijā turpinājās domstarpības. 1925. g. G. Zinovjevs vērsās pret Staļina tēzi par „sociālismu vienā zemē”. Viņu atbalstīja Ļ. Kameņevs un bijušie trockisti.

 
Cīņa par varu partijā noslēdzās ar Staļina uzvaru. Notika asiņaina izrēķināšanās ar esošajiem un iespējamiem konkurentiem. Tika iznīcināti 1108 no 1966 VK(b)P XVII kongresa delegātiem. Izmaiņas bija arī partijā. Staļins un tā līdzgaitnieki bija iedibinājuši partijā totālu kontroli. 30. gadu otrajā pusē partijas un valsts darbā tika izvirzīti galvenokārt jauni cilvēki, kas par augstāko vērtību uzskatīja uzticību Staļinam.