5. PSRS politika

Krievija bija proklamēta par federatīvu sociālistisku republiku. Vienojošais spēks visā padomju varā esošajā teritorijā bija stingri centralizētā un daudznacionālā boļševiku partija. 1922. gadā tās rindās bija 376 000 komunisti, no tiem 240 000 (72%) krievu, 9500 latviešu utt.

 

Ebreju, latviešu, poļu un igauņu komunisti galvenokārt aizstāvēja internacionālisma principus (darbaļaužu šķiriskā solidaritāte, kuras formālais pamats ir tautu un nāciju vienlīdzība) un iestājās par stingru centralizāciju.

Partijā pastāvēja dažādi viedokļi – vieni atbalstīja visu republiku apvienošanu Maskavas virsvadībā, bet citi to noraidīja. Pēc asām diskusijām tika izstrādāts autonomizācijas plāns, kurā bija paredzēts, ka Ukrainas, Baltkrievijas, Azerbaidžānas, Gruzijas un Armēnijas padomju republikas iestāsies Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika (KPFSR) sastāvā. Pret to iebilda Gruzijas un Ukrainas komunisti. To pusē nostājās Ļeņins, kurš nāca klājā ar federalizācijas plānu – veidot Eiropas un Āzijas Padomju Republikas Savienību. Tika noslēgti līgums, kurā katrai republika bija paredzētas tiesības no Savienības izstāties, bet beigās tas izrādījās tikai komunistu apmāns.

 

1922. gada 30.decembrī tika noslēgts līgums par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izveidošanu. Saasinājās starpnacionālās pretrunas.
1924. gada janvārī tika pieņemta PSRS Konstitūcija, kas juridiski nošķīra Savienības un republiku kompetenci.

 

PSRS karogs

20. gados tika veicināta jaunu nacionālo republiku un autonomiju attīstība. Komunisti centās piesaistīt padomju varai vietējo nacionālo inteliģenci. Katrai republikai bija pienākums noteikt savu nacionālo valodu. Kaut arī nacionālās kultūras attīstību ierobežoja komunistiskā ideoloģija, nekrievu tautu darbaļaužu kultūras rosmei pastāvēja agrāk nebijušas iespējas.
 

1936. gadā tika pieņemta jaunā PSRS Konstitūcija. 30. g. beigās tika pieņemts lēmums par obligātās krievu valodas mācīšanu nacionālajās republikās un apgabalos, tika pārskatīta vēstures mācīšanas koncepcija un izvērsta padomju patriotisma propaganda. Vadonis no Krievijas vēstures atlasīja to, kas šķita noderīgs – varoņus, kam līdzināties, ienaidniekus, ko nīst un draugus, ko mīlēt. Nekrievu tautu vardarbīga iekļaušana Krievijas impērijā tika interpretēta kā „mazākais ļaunums”.
„Lielā terora” apstākļos sākās represijas pret nacionālajām minoritātēm. Tika apgalvots, ka PSRS ir izveidoti spiegu centri, kuru biedri, atrodoties atbildīgos amatos, spiego ārvalstu labā. Aizdomas vispirms krita uz to nacionālo grupu pārstāvjiem, kuru pamatnācijas dzīvoja savā nacionālajā valstī – vāciešiem, poļiem, latviešiem u.c.

 

Pēc Pirmā pasaules kara Krievija bija zaudējusi savu ietekmi pasaulē. Maskavai nācās samierināties ar nacionālo valstu izveidi bijušajās Krievijas impērijas rietumu teritorijās un 1920. gadā noslēgt miera līgumus ar jaunajām kaimiņvalstīm – Lietuvu, Latviju un Somiju. Smagu nacionālu pazemojumu Padomju Krievija piedzīvoja karā ar Poliju.

Padomju Krievijas ārpolitikā dominēja 2 uzdevumi:

 

1919. g. tika nodibināta Trešā Internacionāle jeb Kominterne, kas veica revolucionāru propagandu kapitālistisko valstu strādnieku un apspiesto koloniālo tautu vidū.

 

Kominternes izdotā žurnāla vāks

Līdz 30. gadu sākumam Padomju Savienība īstenoja pret Versaļas sistēmu vērstu politiku. PSRS politika paredzēja sadarbību ar Vāciju, neitralizēt un izolēt Austrumeiropas valstis citu no citas. Par savu galveno pretinieku šajā reģionā PSRS uzskatīja relatīvi spēcīgo Poliju, kas bija arī neatkarīgo Baltijas valstu ģeopolitiskais garants. PSRS nevēlējās samierināties ar Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas, Baltijas, kā arī Somijas un Besarābijas zaudēšanu. PSRS agresivitāti kāpināja arī komunistu ieinteresētība „pasaules revolūcijā”.

1922. gada 16. aprīlī tika noslēgts Rapollo līgums ar Vāciju (Padomju un vācu pārstāvju noslēgta vienošanās Rapallo pilsētiņā Dženovas tuvumā par un tirdzniecisko attiecību nodibināšanu. Abas valstis slepeni vienojās, ka Krievija palīdzēs atjaunot Versaļas līguma rezultātā samazinātos Vācijas bruņotos

spēkus, bet Vācija nodrošinās militārās un ekonomiskās koncesijas.)

20. g. otrajā pusē un 30. g. pirmajā pusē PSRS parakstīja neuzbrukšanas līgumus ar Afganistānu, Lietuvu, Irānu, Latviju, Lietuvu, Igauniju, Poliju un Somiju, kā arī piedalījās starptautiskās konferencēs par atbruņošanos.

Kad Kremlī tika saprasts, ka Hitlera agresīvās ambīcijas nozīmē Vācijas un PSRS attiecību beigas, Padomju Savienība 1935.g. noslēdza savstarpējās palīdzības līgumus ar Franciju un Čehoslovākiju.

1933. gadā nacistu nākšana pie varas un Polijas – Vācijas neuzbrukšanas līgums (1934. g.) sagrāva vienu no PSRS ārpolitikas stūrakmeņiem. PSRS vairs nevarēja rēķināties ar Vācijas atsaucību. PSRS ārpolitika kļuva pretrunīga un svārstījās starp pretvācu alianses izveidi un mēģinājumiem panākt izlīgumu ar Vāciju. Formāli PSRS sāka aizstāvēt kolektīvās drošības politiku. 1935. g. maijā parakstītajam savstarpējās palīdzības līgumam ar Franciju vajadzēja „nobiedēt” Vāciju, kura ignorēja Maskavas mājienus par nepieciešamību uzlabot attiecības.

Pēc būtības Padomju Savienība palika izteikti revizionistiska (valsts, kas iestājas par esošā starptautiskā stāvokļa revidēšanu) valsts un status quo (stāvoklis, kāds ir tagad) saglabāšanas pretiniece. Tā bija ieinteresēta padziļināt savstarpējās pretrunas un sagrābt jaunas teritorijas.

 

1939. gadā pieauga PSRS loma starptautiskajās attiecībās. Izdevīgi PSRS izrādījās vienpusīgā un nepārprotamā britu „garantiju” politika un Hitlera lēmums atrisināt Polijas jautājumu, izmantojot militārus līdzekļus. Maskava varēja izvēlēties, vai nu kopā ar Lielbritāniju un Franciju uzstāties pret Vāciju vai provocēt karu starp Vāciju un Rietumu demokrātijām. Abām pusēm – Rietumu lielvalstīm un Vācijai, lai sasniegtu mērķus, bija nepieciešams Padomju Savienības atbalsts. Lielbritānija un Francija 5 mēnešus centās panākt vienošanos ar Maskavu, lai atturētu nacistisko Vāciju no agresijas pret Poliju.