2. Starptautiskā sistēma

 

 

I pasaules kara laikā gāja bojā vairāk nekā 8 miljoni militārpersonu, bet II pasaules karš prasīja vismaz 13 – 14 miljonus karavīru dzīvības. Gāja bojā vismaz 15 miljoni civiliedzīvotāji, ieskaitot 6 milj. ebreju. Miljoniem cilvēku bija ievainoti, cietuši no slimībām un izdzīti no mājām. Daudzu zemju ekonomika bija izpostīta. Vissmagāk bija cietusi Eiropa.

 
Kara iznākums noteica būtiskas izmaiņas spēku samērā starp pasaules valstīm. Pirms II pasaules kara pasaulē bija 7 lielvalstis: ASV, Francija, Itālija, Japāna, Lielbritānija, Vācija un PSRS. Kara rezultātā 5 no tām pilnīgi zaudēja savu ietekmi.

 

Līdz ar tradicionālo lielvalstu ietekmes zudumu Eiropā būtiski mainījās visa starpvalstu attiecību sistēma. Pēdējos 300 gados Eiropā starptautisko sistēmu bija veidojušas vairākas lielvalstis, ap kurām grupējās mazākas valstis. Kad starp lielvalstīm un to vadītajiem grupējumiem pastāvēja līdzsvars, bija miers, bet, kad līdzsvars izjuka, sākās militāri konflikti. Tagad neviena no agrākajām Eiropas lielvalstīm, izņemot Padomju Savienību, kura kontrolēja visu Austrumeiropu (Austrumeiropa tiek lietots kā politisks termins, apzīmējot, Eiropas valstis, kurās izveidojās no PSRS atkarīgi vai neatkarīgi komunistiski režīmi), nebija pietiekami ietekmīga Arī Tālajos Austrumos Japānas sakāve bija mainījusi starpvalstu attiecības. Lielāko reģiona valsti – Ķīnu plosīja iekšējas nesaskaņas, tās ekonomiku bija sagrāvusi japāņu okupācija un karš. Rezultātā tā nespēja uzņemties reģionālās līderes lomu, kā to bija iecerējusi ASV. Varas trūkumu Tālajos Austrumos sāka aizpildīt ASV un PSRS.

 

 

Japāna karā bija zaudējusi 1,3 miljonus karavīru. Tās pilsētas bija sabombardētas. Amerikāņu uzlidojumā Tokijai 1945. gada 9. martā vien bojā gāja ap 185 000 cilvēku. Tika iznīcinātas 267 000 ēku. Smagas sekas radīja amerikāņu atombumbas nomešana uz Hirosimu 6. augustā un Nagasaki – 9. augustā.
 

Hirosimā pavisam bojā gāja 140 000 cilvēku (ieskaitot tos, kuri mira no kara sekām).

 

Hirosima

 

Vienīgā pilsēta, kas nebija sagrauta, bija senā galvaspilsēta Kioto, kuru bija lūguši saudzēt amerikāņu mākslas vēsturnieki.
Japāna zaudēja visas teritorijas, kuras tā bija okupējusi pirms I pasaules kara sākuma (salas Klusajā okeānā, Taivānu, Mandžūriju, Penhu salas), kā arī visas teritorijas, ko tā bija ieņēmusi II pasaules kara laikā. Ekonomikas stāvoklis bija katastrofāls.

 

Lai gan Itālija 1943. gadā mēģināja pāriet Sabiedroto pusē, tās ekonomiskais stāvoklis bija bēdīgs, jo 2 gadus Itālijā notika karadarbība. Pēc kara Itālija zaudēja visas kolonijas.

Arī uzvarētāju valstu – Francijas un Lielbritānijas stāvoklis nebija visai labs. Ekonomiskā ziņā pēc kara nebija lielas atšķirības starp Franciju un Vāciju.

 

Četros nacistu okupācijas gados Francija bija izlaupīta, bet 1944. gadā to izpostīja karš. Neskatoties uz to, ka Francija kara laikā bija okupēta valsts, bet tās formāli neokupētajā daļā Višī režīms sadarbojās ar nacistiem, ģenerāļa Šarla de Golla vadībā „Brīvā Francija” bija „Lielās alianses” dalībniece un ieguva iespēju piedalīties pēckara pasaules veidošanā.

 

Š. de Golls

 
1945. gada februārī Jaltas konferencē Francijai piešķīra okupācijas zonu Vācijā. Tas lielākoties notika pateicoties Lielbritānijai, kas uzskatīja, ka spēcīga Francija var nodrošināt stabilitāti pēckara Eiropā un būt pretsvars Vācijas iespējamai atdzimšanai, gan arī Padomju Savienības ietekmes pieaugumam. Tomēr Francija bija iekšpolitiski sašķelta un novājināta.

Lielbritānijas starptautiskais prestižs pēc kara bija augsts, jo tā bija vienīgā no Sabiedrotajām valstīm, kas bija cīnījusies visu Otrās pasaules kara laiku un tās premjerministrs Vinstons Čērčils bija populārs. Briti bija atguvuši visas savas kolonijas, viņiem bija karabāzes daudzos pasaules rajonos, liela flote un aviācija.

 

V. Čērčils

 

Tomēr aiz visa tā slēpās norieta pazīmes. Karš no Lielbritānijas bija prasījis visus ekonomiskos resursus. Pēc kara tai vajadzēja  gan uzlabot valsts ekonomisko stāvokli un paaugstināt dzīves līmeni, gan uzturēt okupācijas armiju Vācijā un karabāzes Āzijā, mēģinot saturēt kopā savu koloniālo impēriju.

 
V. Čērčils uzskatīja, ka Eiropā ir skaidri jāsadala ietekmes sfēras starp PSRS un tās Rietumu sabiedrotajiem un Lielbritānijai ar ASV atbalstu ir jākļūst par kontinenta rietumdaļas vadošo valsti. Pēc kara gan izrādījās, ka Londona vairs nespēj pildīt savas saistības. 1947. gadā tā bija spiesta pārtraukt militāro un ekonomisko palīdzību Grieķijai un Turcijai.

 
1947. gadā neatkarību ieguva Lielbritānijas lielākā kolonija – Indija, un tas iezīmēja britu koloniālās varenības norietu.
 

Padomju Savienība
Vienīgās valstis, kuras kara beigās bija ne tikai saglabājušas, bet vairojušas varenību, bija ASV un PSRS. Arī līdz karam tās bija lielvalstis, taču abas bija norobežojušās no pasaules problēmu risināšanas.

 
Padomju Savienība kara rezultātā bija ievērojami paplašinājusies. Tā bija anektējusi un inkorporējusi Latviju, Lietuvu un Igauniju, ieguvusi Austrumprūsiju, Aizkarpatu Ukrainu, Rietumbaltkrieviju, Rietumukrainu, daļu Somijas teritorijas, kā arī Kuriļu salas un Dienvidsahalīnu Tālajos Austrumos. PSRS kontrolēja visu Austrumeiropu. Tā okupēja arī Mandžūriju un Ziemeļkoreju, kas deva iespēju atbalstīt komunistus Ķīnā un veicināt viņu uzvaru pilsoņu karā.

 

 
Pēc kara PSRS armija tika samazināta par 2/3, taču tā palika lielākā pasaulē. Tā tika arī tehniski modernizēta.

PSRS prestižs Rietumos bija pieaudzis. Daudziem cilvēkiem PSRS panākumi šķita pierādījums sociālisma priekšrocībām, arī tam, ka tā spēj piedāvāt reālu alternatīvu kapitālismam. Daudzi negribēja ticēt, ka varenība bija sasniegta, nežēlīgi ekspluatējot iedzīvotājus. Staļins attiecībā ar Rietumu sabiedrotajiem prata arī labi blefot, radot iespaidu, ka PSRS ir spēcīgāka, nekā tas bija. PSRS varenības pieaugums notika uz citu valstu rēķina.

Karš gandrīz nebija skāris ASV. Cilvēku un materiālie zaudējumi bija relatīvi nelieli. ASV kara laikā bija kļuvusi par ieroču un kara materiālu darbnīcu, kas apgādāja Vācijas un Japānas pretiniekus. Bija pieaugusi arī ASV militārā varenība. Kara beigās tās armijā bija 12,5 milj. cilvēku. ASV kara flote pārspēja britu floti. Tai bija visspēcīgākā bumbvedēju aviācija pasaulē.

 

Pati spilgtākā ASV tehnoloģiskās varenības izpausme bija atombumbas izgatavošana. Tās izveidē piedalījās vairāki Eiropas valstu zinātnieki, kas bija aizbēguši, tomēr projekta veiksmi noteica finansiālie resursi. 1945. gadā ASV izdevās izgatavot atombumbu.