7. Nomierināšanas politika

Briti bija gatavi piekāpties daudzām Vācijas prasībām (piemēram, akceptēt mierīgā ceļā izdarītās izmaiņas attiecībā uz Austriju, Sudetu apgabalu un Dancigu) un atzīt tās dominanci Austrumeiropā.
 
Daudzu britu politiķu skatījumā tā 30. gados bija vienīgā reāli iespējamā politika, kuras cēloņi bija vairāki:

 

Vācijas agresīvā rīcība pret Čehoslovākiju 1939. g. martā bija nacionālo principu pārkāpums, jo tika okupēta teritorija, ko apdzīvoja čehi, nevis vācieši. Tā izraisīja izmaiņas britu politikā. Nomierināšanas politikai sekoja garantiju politika. Briti vairs nevēlējās piekāpties Vācijai. 31. martā N. Čemberlens paziņoja, ka briti ir gatavi sniegt atbalstu Polijai Vācijas uzbrukuma gadījumā.

 
Britu garantiju politikai bija 2 mērķi: nobiedēt Vāciju un iegūt par sabiedroto Padomju Savienību. Neviens no mērķiem sasniegts netika. Nacisti nepārtrauca gatavoties karam pret Poliju. PSRS deva priekšroku Vācijai, nevis Rietumu valstīm.

 

1936. g. martā pēc tam, kad Francijas parlaments ratificēja PSRS un Francijas savstarpējās palīdzības līgumu, Vācija paziņoja, ka izstājas no Lokarno līgumu sistēmas.

Tajā pašā dienā, pārkāpjot Versaļas līgumu, vācu armija iegāja Reinas demilitarizētajā zonā. Tas notika brīvdienās, kad Rietumu valdībām bija grūti ātri reaģēt. Vācu spēkiem tika dota pavēle atkāpties, ja uzbruktu Francijas armija. Tautas Padomes rezolūcija tikai konstatēja Versaļas līguma pārkāpšanu. 
 

 
Eiropas valstu piekāpība iedrošināja Vāciju 1938. g. realizēt Austrijas Anšlusu. 1938. g. februārī Austrijas kanclers Kurts fon Šušnigs ieradās vizītē pie Ā. Hitlera, kurš izvirzīja vairākas prasības. Hitlers kliedza uz Austrija kancleru, ka viņa valsts vēsture ir nodevības vēsture, draudot kā „pavasara vējš” ierasties Vīnē vienas nakts laikā.

 

H. fon Šušnigs

 

Hitlers pieprasīja:

 
Austrijas kanclers tika piespiests parakstīt dokumentu, kurā tas piekrita visām prasībām.
Nacionālsociālisti guva ievērojamus panākumus Austrijā. Tika pieprasīta H. fon Šušniga demisija, draudot iebrukt Austrijā. Austrijas anšlusu vadīja otra ietekmīgākais cilvēks Vācijā – Hermanis Gērings.

 

H. Gērings
 

Vīnes un citu pilsētu ielās notika nacistu demonstrācijas. K. Fon Šuštings paziņoja par atkāpšanos. H. Gērings nodiktēja telegrammas tekstu, kurš bija jānosūta Vācijai. Tajā „Austrijas valdībai” bija jālūdz Vācijai atsūtīt savu armiju. 1938. g. naktī uz 12. martu tā pārgāja  Austrijas robežu. Itālija akceptēja Austrijas anšlusu. Nākamajā dienā Austrija tika pasludināta par Reiha daļu. Sākotnēji Lielbritānija un Francija izteica protestu, bet aprīlī Lielbritānija atzina Austrijas aneksiju. Liela daļa tautas uzskatīja, ka tiek labotas vācu tautai Versaļā nodarītās netaisnības. PSRS pret to protestēja.

 

 
1938. g. pavasarī Vācija izvirzīja teritoriālas pretenzijas pret Čehoslovākiju, kurai Versaļas līguma rezultātā tika pievienots vāciešu apdzīvots Sudetu kalna rajons. Vācija paziņoja, ka nepieciešams nodrošināt Sudetos dzīvojošo vāciešu (ap 3,5 milj.) tiesības. Tas, protams, bija tikai iegansts. Sudetu krīze nebija vairs novēršama.

 

Aprīlī Sudetu vāciešu līderis Konrāds Henleins paziņoja, ka nepieciešams izveidot autonomiju. Maijā sākās vācu preses kampaņa pret čehu „nežēlīgo” minoritāšu politiku.

 

K. Henleins
 

Tika izsludināta Čehoslovākijā daļēja mobilizācija. Rietumi un PSRS paziņoja par atbalstu Čehoslovākijai. Pat Hitleram uzticamie ģenerāļi sāka šaubīties par iespējamo iznākumu. Vērmahts varēja sakaut Francijas armiju, bet šaubas bija par to, vai spēs sakaut Čehoslovākijas armiju. Hitlers tomēr nolēma uzbrukt. Eiropas valdības pieļāva kara iespēju, gan apsvēra varbūtību atdot Reiham Sudetu apgabalu.

 
Hitlers paziņoja, ka necietīs Sudetu vāciešu apspiešanu. Britu premjerministrs Nevils Čemberlens pierunāja Čehoslovākijas valdību pieņemt Vācijas prasības.

 
Tad Hitlers pieprasīja jaunu Čehoslovākijas teritoriju nodošanu Vācijai. Eiropas sabiedrībai šķita, ka karš nav novēršams. Hitlera politika izraisīja opozīciju pašā Vācijā. Vairāki ģenerāļi un ierēdņi plānoja valsts apvērsumu, ja Vācija tiktu ierauta bezcerīgā karā ar Rietumiem. Septembra beigās Minhenē notika 4 valstu konference, kurā piedalījās britu premjerministrs Nevils Čemberlens, Francijas premjerministrs Eduārs Daladjē, Ā. Hitlers un B. Musolīni. Tika panākta vienošanās, ka Čehoslovākija 10 dienu laikā izvedīs savu karaspēku no Vācijai nododamajiem apgabaliem. Eiropas lielvalstis, pārkāpjot starptautiskās tiesības, bija izlēmušas mazās valsts likteni, neprasot tās piekrišanu. Sudetu apgabalu nodeva Vācijai, bet dažas Čehoslovākijas teritorijas anektēja Polija un Ungārija. Lielbritānija un Francija ticēja, ka Minhenē tika nodrošināts miers ilgam laikam.

 
1939. g. martā Čehoslovākijas valdība nolēma atlaist autonomo Slovākijas valdību. Vācija piespieda Slovākijas valdību pasludināt neatkarību, izveidojot marionešu valdību katoļu priestera Jozefa Tiso vadībā. Čehijai tika iesniegts ultimāts par tās pakļaušanos Vācijai. 14. martā vērmahts iegāja Čehijā. Čehoslovākijas prezidents Emīls Haha devās uz Berlīni lūgt lēmuma atlikšanu. Hitlers piedraudēja bombardēt Prāgu. E. Haha parakstīja vienošanos, ka čehu tauta pakļaujas Vācijai.