4. Nacistu nākšana pie varas Vācijā

Veimāras republikas pastāvēšanas pēdējā periodā, kad valsti satricināja politiskā un ekonomiskā krīze, pieauga prezidenta Paula fon Hindenburga loma valsts dzīvē. Iesākās pāreja no parlamentārā valdīšanas veida uz prezidentālu režīmu.

 

P. fon Hindenburgs

 

1930. g. martā valsts prezidents akceptēja mazākuma valdību, kuras priekšgalā atradās Hermanis Brīnings. Pamatojoties uz Veimāras konstitūcijas 48. pantu, P. fon Hindenburgs pilnvaroja viņu pārvaldīt valsti, nerēķinoties ar reihstāgu. Šī valdība pie varas atradās līdz 1932. g. maijam, kad to nomainīja Franča fon Pāpena prezidentālais kabinets. 1932. g. decembrī kanclera amatu ieguva Kurts fon Šleihers. Viņa valdība noturējās 57 dienas.

Pāreja uz prezidentālām valdībām aizsāka Veimāras republikas virzību pretī katastrofai. Tā ievadīja parlamentārās demokrātijas galu un bija pirmais solis uz Trešo reihu (tā parasti dēvē Vāciju nacistu diktatūras laikā, 1933. – 1945. g.). Arvien vairāk nostiprinājās no reihstāga neatkarīgs režīms.

Saskaņā ar konstitūcijas 48. panta stāšanos spēkā parlaments vairs nebija galīgā likumdošanas varas instance, jo, gadījumos, kad deputāti noraidīja valdības iesniegtos likumprojektus, prezidents tos izsludināja ārkārtēju dekrētu veidā. Ja reihstāgs izmantoja savas tiesības un atcēla ārkārtējos dekrētus, tad prezidents varēja reihstāgu atlaist. Šādi Pauls fon Hindenburgs rīkojās 1930. gada jūlijā, kad reihstāgs atcēla ārkārtējo dekrētu, kas paredzēja nodokļu paaugstināšanu.

Vācijas virzība uz autoritārismu sakrita ar nacistu partijas nostiprināšanos. Kopš 1928. g. tā attīstījās kā masu partija. 1932. g. reihstāga vēlēšanās par viņiem nobalsoja 37,2% vēlētāju, izcīnot 230 no 608 deputātu mandātiem.

Nacistu panākumu cēloņi:

Varas nodošana Ā. Hitleram nebija nenovēršama, pastāvēja arī citas alternatīvas – izņēmuma stāvokļa izsludināšana un armijas atbalstītas diktatūras nodibināšana. Nacistiem par labu nāca tas, ka visai ietekmīgas politiskās aprindas, kas iestājās par autoritārismu, neizslēdza viņus kā sabiedrotos cīņai pret demokrātiju. Taču šīs aprindas nebūt nevēlējās iedibināt Vācijā nacionālsociālistisko diktatūru.

1933. g. 30. janvārī tika izveidota Hitlera-Pāpena valdība. Kabinetā bija tikai 3 nacisti. Pārējie 8 veidoja konservatīvo nometni. F. fon Pāpens uzskatīja, ka šāds sastāvs izslēdz iespēju nacistiem ieņemt vadošo stāvokli. Taču viņš kļūdījās.

Formāli Ā. Hitlers kanclera amatu ieguva legāli. Nacistu režīma konsolidēšanās ilga daudzus mēnešus. Šo procesu var dalīt 2 posmos.

Pirmajā fāzē nacisti varu nostiprināja izmantojot legālas iespējas, propagandu, draudus un spēku. Pretimnākšanu nacistiem izrādīja prezidents Pauls fon Hindenburgs, kurš 1. februārī akceptēja Ā. Hitlera valdības prasību un atlaida reihstāgu.

Vāciju spēcīgi satricināja 28. februāris – diena pēc reihstāga ēkas aizdedzināšanas. Nacisti notikušajā vainoja komunistus un panāca, ka P.fon Hindenburgs paraksta ārkārtēju dekrētu „Par tautas un valsts aizsardzību”. Šis dekrēts atcēla vairākus Veimāras republikas konstitūcijas pantus, kuri garantēja pilsoņu demokrātiskās tiesības, preses, vārda un personas brīvību. Prezidenta dekrēts ieviesa legālu teroru. Uz ielām saimniekoja nacistu partijas trieciennieki (nacistu partijas militarizēta organizācija, kas pastāvēja kopš 1921. g.). Šīs vienības uzturēja kārtību nacistu organizētajos pasākumos un izrēķinājās ar politiskajiem pretiniekiem. Pēc nacistu nākšanas pie varas tie kļuva par palīgpolicistiem.

5. marta vēlēšanās nacisti un vācu nacionālisti ieguva nelielu vairākumu reihstāgā - 340 deputātu vietas no 647. Komunistu iegūtais 81 mandāts tika anulēts. 26 sociāldemokrātu deputāti atradās apcietinājumā.

 

Reihstāgs liesmās

 

Nacisti panāca, ka reihstāgs 23. martā pieņēma Likumu par tautas un valsts posta novēršanu. Ar šo aktu parlaments nodeva valdībai tiesības izdot likumu. Tie varēja neatbilst konstitūcijai. Veimāras konstitūcija faktiski vairs nebija spēkā, kaut gan formāli atceltas netika. Pieņemot jaunus likumus, nacisti izmainīja situāciju valstī par labu sev.

1933. g. 22. jūnijā tika aizliegta Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas darbība. Bezspēcības un draudu priekšā arī pārējās politiskās partijas beidza darbību (izņemot nacistu partiju).

Otrajā fāzē pēc 1933. g. 14. jūlija Vācija bija kļuvusi par 1 partijas valsti, gandrīz visa politiskā vara piederēja nacistiem. Ā. Hitleram izdevās noregulēt attiecības ar saimniecisko eliti un reihsvēru (armiju), kam piederēja ekonomiskā un militārā vara.

Viņš kļuva par Vācijas militāro spēku virspavēlnieku. Karavīri vairs nezvērēja uzticību konstitūcijai, bet Hitleram.
 

Kopš 1930. gada pavasara pie varas esošā H. Brīdinga valdība īstenoja deflācijas politiku, kas bija virzīta uz valsts izdevumu sašaurināšanu un nodokļu paaugstināšanu. Tas vēl vairāk saasināja krīzi. H. Brīdingu tas neuztrauca, jo viņa plānos nebija pēc iespējas ātrāka krīzes likvidēšana. Viņaprāt, Vācijas katastrofālais ekonomiskais stāvoklis bija līdzeklis, lai sasniegtu galveno mērķi – piespiestu uzvarētājvalstis atcelt reparāciju maksājumus.

Kad pie varas nāca nacisti, jau bija veikti priekšdarbi, lai ekonomiskā situācija mainītos. 1933.g. pavasarī bija varēja vērot zināmu augšupeju, kuru izraisīja F. fon Pāpena valdības pasākumi:

Nacisti turpināja F. Fon Pāpena iesākto. Pakāpeniski saimnieciskā politika tika pakļauta kara sagatavošanai, kā arī tika uzsākta forsēta militārās rūpniecības attīstīšana, tas strauji samazināja bezdarbu.

1936.g. rudenī nacisti pasludināja otro četrgadu plānu, kas paredzēja, ka vācu ekonomiskai četros gados jānodrošina iespēja karot. Tika izveidots plašs birokrātiskais aparāts, kuru kontrolēja nacisti. Visus ekonomiskos jautājumus risināt Ā. Hitlers pilnvaroja Hermani Gēringu.

 

F. fon Pāpens

 

Pirmais četrgadu plāns tika pasludināts 1933. g. sākumā un paredzēja agrārās krīzes un bezdarba likvidēšanu.

 

Svarīgi bija Vācijā izveidot saimniecību, kas kara laikā varētu iztikt bez izejvielu piegādi no ārzemēm. Tika palielināta vietējo izejvielu ieguve – ogļu un dzelzsrūdas, un meklēti aizstājēji naftai un kaučukam. Vācija sāka no oglēm ražot sintētisko benzīnu un gumiju, bet valsts vienalga nespēja iztikt bez importētajām izejvielām.

30. gadu beigās bruņošanās radīja budžeta deficītu un valsts parādu, kas 1938. g. sasniedza – 42 miljardus marku. Ā. Hitlers varēja samazināt bruņošanos vai patēriņu civilajā sektorā, bet Hitlers nevēlējās ne vienu, ne otru. Tika pieņemts lēmums uzsākt karu, kaut arī Vācija tam vēl nebija gatava.