1. Glezniecība

 

Gleznošanai izmanto krāsas, kuras veido krāsu pigments un saistviela (augu līme, linu, magoņu eļļa).

Glezna tiek radīta uz papīra, kartona vai īpaši sagatavota audekla. Lai māksliniekam būtu ērtāk gleznot, paliktnis, pie kura piestiprināts papīrs, kartons vai arī rāmis, pie kura piestiprināts audekls, tiek novietots uz molberta.

  

 

 

Krāsa tiek klāta, izmantojot otas. Lai gleznotu ar eļļas vai guaša krāsām, izmanto plakanas otas (ar tām ērtāk uzklāt krāsu vienmērīgā slānī), bet akvareļu krāsām izmanto noapaļotas formas otiņas.

 

 

Lai iegūtu nepieciešamo krāsu toni, mākslinieks krāsas sajauc uz paletes. Paletes tiek izgatavotas no porcelāna vai koka (atkarībā no tā, kādas krāsas mākslinieks izmanto).
 

 

Glezniecības tehnika, kurā izmanto ūdenī šķīdinātas krāsas – akvareļkrāsas. Mākslas darbu, kas gleznots šādā tehnikā, dēvē par akvareli. Ar šīm krāsām iegūst caurspīdīgu, vieglu gleznojumu. Caru krāsas slānim vīd darba virsma.

 

Akvareļkrāsas veido krāsu pigmenti (tie piešķir noteiktu krāsu – zilu, zaļu, oranžu u.c.) un augu līme.

 

 

Šīs krāsas sāka izmantot jau tālā senatnē. Piemēram, Bizantijā (5.-15. gs.) akvareli izmantoja grāmatu ilustrēšanai, ornamentālai izrotāšanai, teksta sākuma lielo burtu zīmēšanai. Renesanses laikā (13.-16. gs.) akvareli izmantoja gleznām un sienas gleznojumiem. Popularitāti akvarelis iekaro 19. gadsimtā, kad Eiropā tas kļūst par patstāvīgu mākslas veidu.

 

 

Gleznojot ar akvareli, tiek izmantotas paletes. Tās izgatavo no balta porcelāna vai arī no balti emaljēta metāla. Akvareļglezniecībā lieto īpašas otiņas, kas izgatavotas no seska, vāveres vai caunas kažoka spalvām (tādas otiņas ir mīkstas, elastīgas). Otai jābūt apaļas formas, pēc iemērkšanas ūdenī tai jāieņem konusa veids.

"Pirmsākumos akvareli gleznoja uz pergamenta, uz izbalinātiem linu audumiem un uz plānām ziloņkaula plāksnītēm, ko miniatūrglezniecībā lieto vēl mūsdienās, tikai ievērojami vēlāk sāka gleznot uz papīra."1

Akvareļglezniecībā izmanto īpašu papīru, kura virsma nav līdzena, bet graudaina. Vislabāk izmantot papīru, kura ražošanā izmanto lina šķiedras. Var izmantot gan baltu papīru, gan tonētu (piemēram, dzeltenīgu). Papīru pirms gleznošanas nostiprina pie paliktņa, jo ūdens ietekmē papīrs čokurojas. Vēl var izmantot arī īpašu kartonu - Bristoles kartonu.

 

"Eļļas glezniecība ir glezniecības tehnika, kurā par krāsu pigmentu saistvielu izmanto linu, riekstu, magoņu un citu eļļu. Pirmsākumos krāsa tika pagatavota no dabīgām vielām, tās žāvējot vai apdedzinot un pēcāk saberžot. Krāsas katrs mākslinieks pirms gleznošanas sagatavoja pats. 

 

Gatavu krāsu iepakojums alvas tūbiņās, pirmās no kurām tika izgatavotas Lielbritānijā 1840.gadā, bija ļoti nozīmīgs apvērsums, tūbiņas ļāva gleznotājam doties studijās ārpus darbnīcas, doties gleznot brīvā dabā. Gleznošanu brīvā dabā dēvē par plenēru.

 

 

 

Glezno uz gruntēta audekla, kartona, papīra, pergamenta vai vara plāksnes. Eiropā eļļas glezniecību sāka plaši izmantot no 15. gadsimta pirmās puses.

 

Izmantojot eļļas saistvielu, ir iegūstami izsmalcināti toņi, kurus tagad var uzjaukt tieši uz paletes, kas izgatavota no koka.

 

Gleznojot ar eļļas krāsām, darba virsma tiek pilnībā noklāta, tā krāsas kārtai nespīd cauri. Dažkārt redzami krāsas triepieni.

 

"Ļoti plānas, caurspīdīgas krāsas kārtiņa tiek saukta par lazējumu.

 

 

Ar lazējumu ir iespējams izmainīt krāsas toni, tas ļauj atveidot miesas krāsas nianses vai klusināt fonu."2

 

Biezas konsistences krāsa. To iegūst no pigmentiem un līmes. Pēc izžūšanas gleznojums kļūst nedaudz bālāks. Izšķir plakāta un mākslinieciskās guaša krāsas. Plakāta guašas žūstot nekļūst bālākas, tās ir klājošas, intensīvas. Arī guaša krāsas dažādu toņu iegūšanai mākslinieks sajauc uz paletes.

 

Guašas glezniecības tehniku Eiropā sāka izmantot 16. gadsimtā. To izmantoja grāmatu ilustrēšanai, skiču gleznošanai, miniatūrportretu glezniecībā. Šīs krāsas izmanto arī dekorāciju izgatavošanā. Mākslas darbu, kurš gleznots ar guaša krāsām, arī dēvē par guašu.

 

 

Guašas krāsas ir sedzošas krāsas. Tas nozīmē, ka darba virsma nespīd cauri krāsas kārtiņai (tā pat, kā strādājot ar eļļas krāsām).