Impresionisms — teorija. Vizuālā māksla (Skola2030), 2. klase.

Apgaismojuma radītos efektus savos darbos atspoguļoja 19. gadsimta mākslas virziena impresionisma pārstāvji. Šī mākslas virziena nosaukums cēlies no impresionisma līdera Kloda Monē gleznas "Impresija. Saullēkts" (1872).

Klods Monē "Impresija. Saullēkts"

Francijā, Parīzē 19. gadsimta 70. gados izveidojās mākslinieku grupa, kas sprieda, kādai būtu jābūt glezniecībai. Impresionisti lielu uzmanību pievērsa gaisa un gaismas izpētei, to ietekmei uz apkārtējo vidi un krāsu.

Akcentēta saulrieta krāsu ietekme uz attēloto objektu krāsu (Klods Monē, "Siena kaudze", 1890 – 1891)

Mākslinieki savos darbos attēloja ainavas, sadzīves ainas. Impresionisti gleznoja plenērā, savos darbos akcentējot gaismēnas, to radītos efektus.

Akcentēti gaismas apspīdētie laukumi un ēnu laukumi (Alfreds Sislē, "Papeļu aleja", 1890)

Šo mākslinieku darbos dominē ūdens virsmas ņirboņa, saules gaismas efekti gan uz ūdens virsmas, gan koku lapotnēs.

Rietošās saules gaismas efekti uz ūdens virsmas (Kamils Pisaro, "Ruāna, saulriets", 1896)

Impresionisti negleznoja plašas ainavas, viņi attēloja kādu fragmentu no lielās ainavas.

Kompozīcijā māja attēlota fragmentāri (Alfreds Sislē, "Delafolī māja, saulriets", 1885)

Aktīvākie mākslinieki šajā grupā bija Klods Monē (1840 – 1926), Kamils Pisaro (1830 – 1903), Alfreds Sislē (1839 – 1899) un Ogists Renuārs (1841 – 1919). Viņi devās plenēros, kur pētīja dabu dažādās diennakts stundās, dažādos gadalaikos, un secināja, ka vienas konstantas, nemainīgas krāsas dabā nepastāv, tās atkarīgas no diennakts stundas vai gadalaika - piemēram, ēnas sniegā ir mainīgas, dienas vidū tās ir zilas, bet saulrietā - oranžas vai violetas.

Ēnas attēlotas zilā krāsā (Ogists Renuārs, "Svētā Marka laukums, Venēcija", 1881)

Vērojot dabu, Pisaro secināja, ka melnās krāsas dabā nepastāv, tādēļ jaunie mākslinieki izmantoja pamatkrāsas – zilo, sarkano, dzelteno, papildkrāsas – oranžo, violeto, zaļo, un balto krāsu. Košajām krāsām piejauca klāt balto krāsu, lai iegūtu starptoņus. Ēnas impresionistu kompozīcijās ir krāsainas.

Kompozīcijā redzamas košās krāsas (Ogists Renuārs, "Bērni pludmalē", 1883)

Krāsas uz paletes nejauca, bet klāja uz audekla blakus citu citai, radot optisko sajaukšanos. Krāsa uz audekla tika klāta maziem triepieniem, kas radīja trīsuļojošu efektu.

Krāsa uz audekla klāta maziem triepieniem (Kamils Pisaro, "Darbs siena pļavā", 1887)

Klods Monē (1840 –1926) - viens no galvenajiem impresionisma glezniecības metodes izstrādātājiem. 19. gadsimta 90. gados Monē sāka vienu un to pašu motīvu attēlot vairākkārt, dažādās diennakts stundās un laika apstākļos (piemēram, "Ruānas katedrāle", 1893 –1895).