1. Senās rakstu zīmes

Pirmatnējā sabiedrībā, precīzāk - paleolīta un mezolīta laikā - cilvēks ar zīmējumu palīdzību centās attēlot sarežģītus sižetus, notikumus. Cilvēki sāka ar zīmējumu palīdzību sazināties. Piemēram, mednieku grupa, dodoties medījuma meklējumos, atstāja pārējiem cilts pārstāvjiem informāciju par savām gaitām, uzzīmējot uz klintīm iepriekš norunātas zīmes.

 

 

Radās piktogrāfiskā rakstība jeb zīmējumu rakstība. Šai rakstībai bija savi trūkumi - šādā veidā varēja nodot ierobežotu informāciju, šīs rakstu zīmes varēja arī pārprast.

 

Tās ir rakstu zīmes - zīmējumi, kuri apzīmē noteiktus priekšmetus un jēdzienus. Šīs rakstu zīmes ietver sevī kādi ideju.

 

Senākās rakstu zīmes tika izgudrotas Ēģiptē. Rakstība izveidojās aptuveni 3300. - 3100.gadā pirms mūsu ēras. Vārds hieroglifs nozīmē svētie grebumi. Ēģiptieši uzskatīja, ka rakstība ir dievišķā valoda.

 

 

Pirmsākumos ēģiptieši lietoja piktogrammas. Vēlāk sāka lietot ideogrammas. Laika gaitā ar zīmēm sāka apzīmēt atsevišķas skaņas, zilbes. Izveidojās fonētiskā rakstība, kas ir hieroglifu pamatā.

 

 

Seno ēģiptiešu rakstu veidoja aptuveni 700 - 900 rakstu zīmes, kuru skaits laika gaitā pieauga līdz vairākiem tūkstošiem. Lielākā daļa no šīm rakstu zīmēm bija dažādu priekšmetu un dzīvnieku vienkāršoti attēli.

Katrs hieroglifs apzīmēja vienu vai vairākus burtus, viena zīme varēja apzīmēt arī atsevišķu objektu.

 

 

Hieroglifus rakstīja no kreisās puses uz labo pusi, no labās puses uz kreiso pusi, stabiņā no augšas uz leju. Rakstu zīmju lasīšanas virzienu noteica pēc tā, kā zīmēs tika attēloti cilvēki vai dzīvnieki. Uz kuru pusi bija vērsts viņu skats, tādā virzienā bija arī jālasa hieroglifi. Intervāli starp hieroglifiem bija dažādi.

 

 

Hieroglifus kā rakstu zīmes izmanto arī Ķīnā. Šīs rakstu zīmes ir ideogrammas.

 

 

 

Rakstības izveide saistīta ar 12. gadsimtu pirms mūsu ēras. Katram hieroglifam ir viena vai vairākas nozīmes. Lai izveidotu vārdu, izmanto vairākus hieroglifus. Tekstā visi hieroglifi ir vienāda izmēra, izkārtoti stabiņos virzienā no augšas uz leju vienādā intervālā. Tekstu izkārtoja stabiņos virzienā no labā puses uz kreiso.

 

 

Hieroglifus izmanto arī Japānā, kur šīs rakstu zīmes pārņēma no Ķīnas. Tas saistīts ar to, ka Japānā 6. gadsimtā līdz ar reliģijas - budisma - izplatīšanos sāka ieplūst ar roku rakstītas ķīniešu grāmatas.

 

 

8. gadsimtā līdztekus hieroglifiem izveidoja divus japāņu alfabētus - katakanu (katrs simbols apzīmē zilbi, ar šīm rakstu zīmēm atveido svešvārdus) un hiraganu (katrs simbols apzīmē zilbi, ar šī rakstu zīmēm raksta īpašības vārdus, darbības vārdu galotnes). Klasiski teksts tiek izkārtots stabiņos virzienā no lapas labās puses uz kreiso.

 

Teksts, japāņu hieroglifi 

 

Ķīļraksts ir rakstības veids, kuru izmantoja Senajā Divupē. Arī ķīļraksti izveidojušies no piktogrammām. No hieroglifiem tie atšķiras ar lielāku abstrakcijas pakāpi. Šīs zīmes ir shematiskākas.

 

 

Šīs rakstu zīmes tika uzvilktas un iespiestas ar koka irbulīti mitrā māla plāksnītē. Veidojās ķīlim līdzīga rakstu zīme.