3. Gaisa perspektīva

Viens no perspektīvas veidiem ir gaisa jeb atmosfēras perspektīva.

 

 

 

Gaisa perspektīvas izmantošanu var vērot jau Senās Romas mākslā, 30. gadsimtā pirms mūsu ēras. Šis paņēmiens tika ievērots ēku sienu gleznojumos jeb freskās Pompejos (Pompeji – Senās Romas pilsēta, iznīcināta vulkāna Vezuva izvirduma laikā 74. gadā), to dēvēja par Otro Pompeju stilu, kam raksturīgas optiskās ilūzijas dziļuma un apjoma radīšanā.

 

 

Gaisa perspektīvu izmantoja arī Ķīnas mākslinieki tušas gleznojumos (14. – 17. gadsimts), lai radītu telpas ilūziju. Eiropā šo paņēmienu savos darbos sāka izmantot Nīderlandes gleznotāji 15. – 16. gadsimtā.

 

 

 

Gaisa perspektīvas principus izskaidroja renesanses (14. – 16. gadsimts) mākslinieki Leons Batista Alberti (1404 – 1472) un Leonardo da Vinči (1452 – 1519).

 

 

 

Da Vinči šo principu izmantoja savos darbos, piemēram, gleznās "Mona Liza" un "Pēdējais Vakarēdiens".

 

 

Tos objektus, kuri tiek attēloti tuvāk horizonta līnijai, glezno ar mazāk intensīvām krāsām. Jo tuvāk objekts atrodas horizontam, jo šī objekta krāsa paliek aizvien blāvāka, pelēcīgāka.

 

 

Ievēro arī šādu principu - jo tuvāk horizontam, jo objekta krāsa paliek vēsāka. Tiek samazināti tumšie un gaišie kontrasti, mīkstinātas objektu kontūras, kontrasts starp objektu un fonu samazinās.

 

 

Attēlojot tālākos objektus, izmanto zilganos un zaļganos toņus.

 

 

Pilnīgāko gaismas perspektīvas formu dēvē par sfumato – mīkstinošo perspektīvu. Itāļu valodā vārds fumo nozīmē dūmi. Mākslinieks izmanto krāsu pārejas, kas nav izteikti kontrastējošas. Tās ir maigas, it kā miglainas. Krāsu pārejām nevar noteikt robežas, netiek izmantotas stingras līnijas. Vismeistarīgāk šo paņēmienu savos darbos izmantoja mākslinieks Leonardo da Vinči.