4. Estētiskais un emocionālais pārdzīvojums mākslas darbos

Caur mākslu mēs varam atspoguļot savu iekšējo stāvokli — emocijas, domas, pārliecības un vērtības. Piemēram, tumšas krāsas var liecināt par depresīvām nosliecēm, bet ne vienmēr. Tikai mēs paši varam piešķirt savam mākslas darbam, tajā esošajiem elementiem un arī krāsām nozīmi — emocionālo nozīmi.

Estētiskais pārdzīvojums — mākslas darbos ir saistīts ar skaistuma izjūtu, kā piemēram, formu, krāsu, kas rada patīkamas un aizraujošas emocijas. Tie var arī provocēt, šokēt vai izraisīt dziļas domas un jūtas, kas nav tikai saistītas ar skaistumu.

Skaistums: pēta skaistuma izjūtu, kas izraisa sajūtu par kaut ko skaistu vai pievilcīgu.
Uztvere un jūtas: jūtas un emocijas, ko izraisa mākslas darbi vai estētiski pievilcīgi objekti.
Formas un proporcijas: aptver formu, proporciju, simetriju un to, kā šie elementi ietekmē mūsu uztveri par objektiem.
Vērtības: Mēģina noskaidrot kritērijus un vērtības, pētot, kāpēc kaut kas tiek uzskatīts par estētiski skaistu vai pievilcīgu. 

 

Renesanses laikmetā: mākslinieki akcentēja harmoniju, proporciju un ideālu skaistumu. Mākslas darbos var redzēt dzīvīgu krāsu, precīzus proporcijas izmērus un detalizētas gleznas, kas var radīt pārsteigumu, ka pasaule, ko redzam ir pilna ar skaistumu un harmoniju.

Baroka laikmetā: izpaudās emocionālais spēks un kaislība, ko raksturo ar izteiksmīgu dramatiskumu un bagātīgu dekoru. Māksla izmantoja kontrastējošus elementus, lai izceltu spēku un kustīgumu, radot spēcīgas emocijas.

 

Edvarda Munka (1863–1944) viens no nozīmīgākajiem sniegumiem mākslā, kurā uzskatāmi ir atspoguļots emocionālais pārdzīvojums, ir gleznu cikls "Dzīve" (1893–1900), kas ietver četras tēmas: mīlestības pamošanās, mīlestības uzliesmojums un izdegšana, bailes no dzīves, nāve.

 

Bailes no dzīves pauž Munka slavenā glezna "Kliedziens" (1893), kurā redzams trausls jauneklis, kam sejā izceļas vienīgi bailēs ieplestās acis un izmisuma pilnā kliedzienā atvērtā mute.

 

 

Leonardo da Vinči (1452–1519) darbs "Monas Lizas smaids" staro cauri gadsimtiem, dodot enerģiju un iedvesmu. Leonardo da Vinči gleznotā “Mona Liza”, veidota pēc dievišķās proporcijas principiem. 

 

 

Pablo Pikaso (1881–1973) mākslai svarīga bija nevis naturālistiska realitāte, bet gan emocionāla izteiksmība un ekspresija (spēju izteikt vai nodot emocijas, sajūtas vai domas caur mākslas darbu, izmantojot, piemēram, glezniecību), tādēļ attēlojamie objekti tika pārveidoti — deformēti, vienkāršoti, izjaukti, savienoti ar citiem.

 

 

 

Nefertiti ir kļuvusi par vienu no slavenākajām pasaules sievietēm un sievišķā skaistuma ikonu. 

 

 

Akts ir viens no tēlotājas mākslas žanriem vai arī atsevišķs darbs, kurā ar cilvēka kailķermeņa attēlojumu izsaka priekšstatu par skaisto, eksistences un jūtu neatkārtojamību.

 

 

Mikelandželo skulptūra "Dāvids", kas parāda detalizētību un kustības izteiksmi.

 

 

Parīzes Dievmātes katedrāle, kas iespaidīga ar savu gotisko dizainu un arhitektūru.

 

 

Skaistuma uztvere mākslā ir individuāla un atkarīga no kultūras. Kādam skaistums var izpausties kā dabas ainavas, citiem kā abstraktas formas un kustības. Māksla ir daudzveidīga un plaša, kurā katram var būt savs skatījums par skaistumu.

Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, ko mākslinieki izmanto, lai paustu savas idejas, emocijas un sajūtas caur mākslas darbu. 

Krāsa: mākslas darbā rada noskaņu, izceļ svarīgus elementus vai veido konkrētu noskaņu. Krāsas var izpaust emocijas un atspoguļot mākslinieka redzējumu.
Forma un proporcija: lai radītu līdzsvaru, harmoniju.
Tekstūra: var piešķirt darbam faktūru un dziļumu.

Līnija: mākslas darbā var norādīt uz kustību, formu vai sadalīt telpu.
Telpa un perspektīva: telpas dziļumu var radīt, izmantojot perspektīvas efektus.
Kontrasts un salīdzinājumi: Kontrasti un salīdzinājumi var uzsvērt atšķirības.