Temata 9.1. apguvē nepieciešams pārzināt un prast orientēties būtiskākajos jēdzienos par senās Ēģiptes un Antīkās Grieķijas mākslu. Tas palīdzēs veiksmīgi veikt testa un pašpārbaudes uzdevumus.
Iepazīsties ar Senās Ēģiptes un Antīkās Grieķijas mākslas jēdzieniem un to skaidrojumiem!
Senā Ēģipte:
Kanons — paņēmienu un normu kopums, kas nosaka mākslas darba formu, lai varētu attēlot valstiski nozīmīgu un dziļu reliģisku saturu.
Cilvēka figūras attēlojuma standarts: galva profilā (no sāniem), acis no priekšpuses, kājas profilā, pleci un rokas pretskatā. Acis palielinātas, jo pēc pastāvošiem uzskatiem, tās atklāj cilvēka dvēseli.
Senās Ēģiptes skaistuma etalons — valdniece Nofretete (Nefertiti) ( 15. gs. b.-14. gs.s.p.m.ē.), valdnieka Amenhotepa IV (Ehnatona) sieva.
Simbolu nozīme:
zivs tīklā — cilvēka liktens;
kobra — valdnieka vara un gudrība, Dieva acs;
lotosa zieds — Augšēģipte;
papiruss — Lejasēģipte;
anha jeb ēģiptiešu krusts — mūžīgā dzīve.
Antīkā Grieķija:
Māksla:
Atēna (Athēnā) — kara, uzvaras, gudrības, zināšanu, mākslas un amatniecības dieviete.
Biste — cilvēka ķermeņa augšdaļas attēls, krūšutēls.
Enkaustikas tehnika — glezniecības tehnika, kurā par krāsu pigmentu saistvielu izmanto karstu kausētu vasku, sajauktu ar eļļu un uzklātu uz mitra pamata.
Gleznojums — tēlotājas mākslas veids, kas īstenību atspoguļo ar krāsām, līnijām, gaismēnām uz plaknes, audekla, koka, sienas apmetuma.
Grebums — tēlniecības veids, grebums plaknē.
Monumentālā glezniecība — lielformāta glezniecība uz sienām.
Monumentālā tēlniecība — lielformāta tēlniecības darbs, dārza skulptūras.
Nīke (Nikē) — uzvaras dieviete sengrieķu mitoloģijā.
Kuross — statujas veids, kails vīrišķīgs jauneklis, karavīrs, varonis,
Kora — jaunietes statuja.
Museions (mūzu svētnīca), kas apvienoja mūsdienu bibliotēku, akadēmiju un universitātes funkciju.
Pilsētu būvniecība — pilsētas apbūves veidošana.
Polisa — pilsētvalsts.
Portrets — konkrētas personas individualizēts attēlojums mākslas darbā. Viens no tēlotājas mākslas žanriem.
Tēlniecība — tēlotājas mākslas veids, trīsdimensiju māksla, kur mākslas objektu veido mālā, akmenī, ģipsī vai atlej no bronzas.
Arhitektūra:
Arhitektūra — mākslas veids, celtniecības māksla, kas veido pilsētbūvniecību, celtni.
Akropole — sengrieķu pilsētu nocietinātā daļa.
Atēnu Akropole — arhitektūras ansamblis Atēnās.
Agora — tirgus laukums.
Antablements — klasiskā ordera augšējā horizontālā daļa, kas balstās uz kolonnām un sastāv no arhitrāva, frīzes un dzegas.
Akrotērijs — skulpturāls rotājums ēku frontonu stūros vai virsotnē.
Bāze — pamats.
Buleitērijs — pilsētas padomes Vecajo sapulču vieta.
Cilnis, reljefs — tēlniecības pamatveids, skulpturālais tēls tiek veidots plaknē.
Epidaura — sengrieķu pilsēta Peloponēsas ziemeļaustrumos, kur atradās Asklēpija kulta centrs ar pazīstamo Epidauras teātri.
Frontons — arhitektonisks ēkas fasādes elements trīsstūra, pusloka, segmenta vai citā formā, kuru sānos ierobežo jumta slīpne, bet pie pamata – dzega.
Frīze — antablementa vidusdaļa starp ēkas pamata daļu un celtnes dzegu, jumta kori.
Kremlis — akropole ar templi.
Kariatīde — sievietes statuja, kas celtnē veic balsta funkciju.
Kapitelis — kolonnu, stabu vai pilastru vainagojošā daļa, uz kuras balstās pārsegums.
Kolonna — stabs, apaļš balsts, ēkas nesošās konstrukcijas un ordera daļa, apaļš balsts,
Kapitelis — kolonnu, stabu vainagojošā daļa, uz kuras balstās pārsegums, kas balsta antablementu vai siju jeb orderi.
Museions (mūzu svētnīca) — izglītības un mākslas centrs Aleksandrijā, kas apvienoja, mūsdienu izpratnē, bibliotēkas, akadēmijas un universitātes funkcijas.
Orderis — arhitektoniska kompozīcija, kas sastāv no vertikāla atbalsta elementa (kolonnas, pilastra) un horizontāla slodzes elementa (antablementa). Tika noteikti samēri un attiecības starp nesošajām (cokols un kolonnas ar kapiteļiem) daļām un slodzes elementu (antablementu un frontonu).
Palestra — privāta ģimnāzija 12-16 gadus veciem zēniem.
Pritanejs — grieķu padomes locekļu sanākšanas vieta, svētās uguns glabātava un citvalstu sūtņu pieņemšanas vieta.
Propileji — ieejas vārti.
Templis — sakrāla celtne reliģiskajiem rituāliem, cēla jūras krastā vai uz pakalniem.
Arhitektūras ordera tipi:
joniskais — kapitelis ar volūtām (spirālveida vijums),
doriskais — kapitelim raksturīgas divas daļas, ehīns (spilvenveidīgs elements) un kvadrātveida abaks, kapiteļa augšējā daļā četrstūraina plāksne,
korintiskais — grezns kapitelis ar lapu dekoru un volūtām.
Keramika:
Melnfigūru stils — spīdīgi, koši melni silueti uz sarkanīga māla fona.
Meandrs — ģeometrisks ornaments, lauztas vai liektas līnijas veidā.
Amfora — olveida trauks ar šauru kaklu.
Pelika — izliektas formas trauks ar diviem rokturīšiem pie trauka kakla.
Krāters — paliela korpusa trauks ar zemu kāju, platu kakliņu un diviem rokturiem vai nu korpusa augšdaļā, vai apakšdaļā, paredzēts vīna sajaukšanai ar ūdeni.
Kiliks — zems, lēzens trauks ar divām osām, paredzēts vīna dzeršanai.
Kantars — plats kausveidīgs trauks uz kājiņas.
Lekita — šaura, slaida ar vienu rokturi, kurā glabāja eļļu un smaržvielas.
Oinohoja — olveidīgs māla trauks ar vienu osu, tika izmantots vīna liešanai.
Hidrija — māla trauks, līdzīgs amforai, bet siluets uz augšu stipri paplašināts, kakls šaurāks un garāks, ar osām.