1. Ornaments

Ornamentam raksturīga elementu atkārtošanās, to izmanto dažādu priekšmetu (trauki, ieroči, darbarīki, tekstilizstrādājumi, mēbeles, grāmatas), arhitektūras objektu (ēkas iekštelpas, ārpuses), kā arī cilvēka ķermeņa rotāšanā (piemēram, tetovējumos).

 

Precīzi ornamenta rašanos datēt nav iespējams. Zinātnieki uzskata, ka pirmie ornamenti izveidojās akmens laikmetā, paleolīta laikā (pirms 2,5 miljoniem gadu). Tie bija ļoti vienkārši ornamenti, kas laika gaitā attīstījās un kļuva sarežģītāki.

Tautas mākslā ornaments atspoguļo cilvēku attieksmi pret apkārtējo pasauli, apkārtējās pasaules uztveri (piemēram, tie simbolizēja dažādus dabas spēkus, dievus). Cilvēks ticēja, ka, attēlojot dievu vai dabas spēku simbolus uz priekšmetiem, viņš iegūs šo spēku labvēlību, piesaistīs tos sev.

Senie ornamenti

 

Laika gaitā šie ornamenti zaudēja savu pamatnozīmi, saglabājot savas rotājošas funkcijas.

Katram laika posmam, katrai tautai raksturīgi konkrēti ornamenti, to veidošanas nosacījumi. Tādēļ pēc ornamentiem var spriest par noteiktas tautas tradīcijām, laika periodu, kurā šie ornamenti tapuši.

 

 

Ornamentam raksturīga dekoratīva stilizācija (dabas formu pārveidošana, vienkāršošana).

 

 

Ornamentus var iedalīt vairākās grupās - lentveida ornaments, centrisks (atrodas centrā), ārējo apmali ietverošs, visu priekšmeta virsmu nosedzošs.

 

Ornamentus iedala vairākās grupās arī pēc dekoratīvo elementu tipa: ģeometriskais ornaments (to veido līnijas, punktiņi, līkloči, apļi, kvadrāti, rombi, trijstūri, spirāles, meandrs - līklocis),

  

augu ornaments (stilizētas lapas, ziedi, augļi), dzīvnieku ornaments (stilizēti reāli un izdomāti dzīvnieki).

 

Kā ornamentus veidojošos motīvus var izmantot arī cilvēku figūras, arhitektūras elementus, ieročus, emblēmas.

 

Ornamentu veidošanā izmanto arī tekstu (piemēram, arābu dievnamu rotājumos).

 

Reizēm apvieno atšķirīgus elementus, piemēram, apvienojot ģeometriskas figūras un stilizētus augus, iegūst ornamentu, kuru dēvē par arabesku.

 

Laika posmā no 15. līdz 19.gadsimtam dažādās Eiropas valstīs tika publicētas grāmatas, kurās apkopoti dažādi ornamenti.

 

Viena no senākajām grāmatām, kas kļuva ļoti populāra, ir Renesanses perioda arhitekta Andrea Palladio grāmata "Četras grāmatas par arhitektūru", izdota 1570.gadā Venēcijā. Šajā grāmata atrodami ornamenti, kas raksturo Senās Romas arhitektūru, kā arī Palladio izveidotie ornamenti.

1856.gadā angļu arhitekts Ouvens Džonss publicēja "Ornamentu gramatiku", kurā apkopoti Senās Ēģiptes, Sicīlijas, Turcijas un Spānijas ornamenti.