1. Eļļas glezniecība

 

 

Ar šīm krāsām var gleznot uz dažāda, pirms tam īpaši apstrādāta pamata - koka, kartona, metāla, pie rāmja piestiprināta un īpaši apstrādāta linu auduma.

 

 

Eļļas krāsa uz pamata lielākoties tiek klāta ar otu. Ar eļļas krāsām gleznotam darbam pamatne nespīd cauri (atšķirībā no caurspīdīgajām akvareļu krāsām), jo krāsa ir bieza. Otu skalošanai, tīrīšanai izmanto šķīdinātāju, jo ūdenī šīs krāsas nešķīst.

 

 

Eļļas glezniecība bija pazīstama jau viduslaikos (5.-15. gadsimts). Nīderlandiešu gleznotājs Jans van Eiks (1390/1395 - 1441) 15. gadsimtā šo glezniecības veidu padarīja īpašu. Viņš pilnveidoja eļļas saistvielu, kurai pievienoja kādu ēterisko eļļu vai sveķus. Iegūtā krāsas masa ļāva izmantot smalkākas otas, izstrādājot smalkākas detaļas. Sākot ar 15. gadsimtu, eļļas krāsu izmantošana glezniecībā kļuva populārāka, īpašu popularitāti gūstot renesanses mākslā (14.-17. gadsimts).

 

 

Līdz 19. gadsimtam mākslinieki un viņu palīgi eļļas krāsas izgatavoja paši. Tika samaltas krāsvielas un sajauktas ar attiecīgo saistvielu. Iegūtās krāsas tika uzglabātas īpašos traukos neilgu laiku.

 

 

Mūsdienās eļļas krāsas ražo rūpnīcās, iepildot tās tūbiņās, kas izgatavotas no alvas. Pirmās eļļas krāsas tūbiņās tika izgatavotas Lielbritānijā 1840. gadā (19. gadsimtā).

 

 

Krāsas tiek pildītas tūbiņās, kas ļauj tās ņemt līdzi, dodoties gleznot brīvā dabā – plenērā. Ja agrāk mākslinieki dabā zīmēja vai ar akvareļu krāsām gleznoja tikai skices, lai īsto darbu ar eļļas krāsām gleznotu darbnīcā, tad tagad mākslinieks to varēja darīt uzreiz, paņemot līdzi visu darbam nepieciešamo.

 

 

Gleznojot ar eļļas krāsām, krāsa tiek klāta vairākos slāņos. Parasti darbu sāk ar tumšākajām krāsām. Tās uz pamata tiek uzklātas plānā kārtā, iegūstot pagleznojumu. Tad biezākā kārtā tiek uzklātas gaišākas krāsas, iegūstot gleznojumu. Darbu pabeidz, ieklājot visgaišākās krāsas, kas ir caurspīdīgas, tādējādi tiek iegūts lazējums. Ar lazējuma palīdzību var iegūt dažādas toņu nianses, radot izteiksmīgus mākslas darbus.

 

Nepieciešamo krāsas toni iespējams iegūt, sajaucot krāsu uz paletes. Eiropā mākslinieki paleti sāka izmantot aptuveni 15. gadsimtā.

 

 

Palete – plāna, viegla pamatne, eļļas glezniecībai parasti tiek izgatavota no koka. Paletes forma mēdz būt gan četrstūraina, gan ovāla. Lai paleti strādājot varētu ērti turēt rokās, tai izgatavots caurums, kurā ievietot īkšķi. Krāsas uz paletes malas katrs mākslinieks izvieto tā, kā viņam ērtāk. Pieņemts tās izkārtot virzienā no gaišākās uz tumšāko, ievērojot krāsu aplī esošo krāsu secību.

 

 

Ar eļļas krāsām gleznots darbs žūst ilgu laiku. Ieteicams nākamo krāsas slāni klāt tad, kad iepriekšējais ir nožuvis. Viens krāsas slānis var žūt aptuveni vienu dienu, bet žūšana var ieilgt arī vairākas dienas. Tas atkarīgs no uzklātās krāsas biezuma. Kad darbs ir pabeigts un nožuvis, gleznu pārklāj ar īpašu laku, kas darbu pasargā no apkārtējās vides iespaida.

 

Ja mākslas darbs tiek uzgleznots vienā paņēmienā, bez pārgleznojumiem, to dēvē par ala prima (tulkojumā no itāļu valodas tas nozīmē no pirmās reizes). Bieži vien pirmā slāņa krāsa vēl nav nožuvusi, kad mākslinieks jau klāj otru krāsas kārtu. Krāsas sajaucas uz pamatnes.